Latvieša puisis Anglijas vistu fabrikā: Dažbrīd gribēju nošauties

Dažas līnijas, pie kurām var nošauties

Darbs fabrikā bija organizēts trīs maiņās: no pulksten 6.00 līdz 14.00, no 14.00 līdz 22.00, kā arī nakts maiņa, kurā pārsvarā notika tīrīšanas darbi. Vienu nedēļu bija jāstrādā rīta maiņa, bet otru nedēļu – vakara maiņa.

«No pilsētas uz fabriku mūs veda darba autobuss. Tas bija 15-20 minūšu brauciens ārpus pilsētas. Katru rītu man bija jāiet pie būdiņas, kurā sēdēja aģentūras darbinieks. Viņš norādīja, pie kuras līnijas tajā dienā jāstrādā, piemēram, šodien jādarbojas ar aknām vai jāplūkā vistas. No rīta mums nebija ne jausmas, kurā līnijā būs jāstrādā.

Bija dažas līnijas, pie kurām gribējās nošauties, jo tajās laiks vispār negāja uz priekšu.

Mums ar čomu ļoti nepatika līnija, kuras nosaukums bija brest cutting. Tur bija jāstāv pie līnijas, pa kuru gāja pakārtas vistas bez galvas, un jārauj nost tām mazās filejas, kas jāber kastītēs. Tas bija drausmīgākais darbs, jo likās, ka pagājušas divas trīs stundas, bet patiesībā biju strādājis tikai pusstundu. Pie šīs līnijas vienmēr mocījos.»

Austra atmiņā iespiedies skats, kā vistām cirta nost galvas. Pirmo reizi ejot uz plūkāšanas līniju, kurā bija ļoti karsti un drausmīgi smirdēja, viņš redzēja, kā darbinieks cērt nost galvas tām vistām, kurām tas nebija izdarīts automātiski.

Aptuveni katrai divdesmitajai vistai aparāts nebija norāvis galvu, tāpēc tas bija jādara darbiniekam.

Viņa rokās bija milzīgs nazis, ar kuru viņš nocirta galvu. Zem darbinieka krēsla bija liela asins peļķe.

Austrim negadījās strādāt šādā galvu ciršanas postenī, jo tur pārsvarā strādāja speciāli atlasīti darbinieki uz līguma pamatu. Viņu atalgojums arī bija lielāks. Pirms Austris sāka strādāt šajā rūpnīcā, bija speciāla līnija, pie kuras darbinieki lauza visu vistu kaklus. Savukārt viņa laikā vistas jau noindēja ar speciālas gāzes palīdzību.

Vēl ļoti nepatīkams darbs bija tiem strādniekiem, kuriem bija jārauj ārā vistu iekšas, kā arī tiem, kuriem bija jāpako aknas. Tur bija diezgan netīrs, asiņains un smakojošs.

Fabrikā strādāja gan vīrieši, gan sievietes. Vairums meiteņu strādāja pie pakošanas darbiem, bet vīriešiem biežāk bija jāgriež galvas un jāloka kājas, kas bija diezgan ķēpīgs darbs. Pārsvarā fabrikas vienkāršākos darbus veica latvieši, lietuvieši un poļi. Paši angļi izvairījās no šiem nepatīkamajiem darba apstākļiem. Fabrikas darbā nevajadzēja īpašas angļu valodas zināšanas, jo bieži vien pietika, ka darbinieks saprata sacīto un varēja pateikt jā un labi. «Ļoti bieži nācās saskarties ar cilvēkiem, kuri slikti zināja angļu valodu,» vīrietis saka un piebilst, ka arī viņam pašam sākumā bija ļoti grūti saprast vietējo dialektu.

Kaut arī vistu fabrikā redzētie skati bija ļoti nepatīkami, Austris gan toreiz, gan tagad joprojām ēd gaļu, tostarp vistu.

Blakus fabrikai atradās veikaliņš, kurā darbinieki varēja iegādāties normālu gaļu par stipri zemāku cenu.

Viss, man pietiek!

Vistu fabrikā Austrim maksāja minimālo algu, bet kā latvietim, kurš atbraucis no krīzē nonākušas zemes, viņam tā šķita liela summa. Tiesa, lielu algas daļu nācās iztērēt par mājokļa īri. Viņa pirmā istaba lielā mājā maksāja 75 mārciņas nedēļā. Tā bija diezgan liela summa, ņemot vērā, ka vīrietis nedēļā nopelnīja 250 mārciņas. Ja viņš piestrādāja arī vakaros, alga bija lielāka, jo par vakara darbu to maksāja dubultu summu.

«Es dzīvoju vienā mājā ar daudziem ungāriem. Viņi mazāk strādāja fabrikās, jo viņiem negāja pie sirds melnais darbs, bet vairāk – restorānos. Arī pārtika Anglijā bija dārgāka nekā Latvijā. Man paveicās, jo atbrauca draudzene, ar kuru uz pusēm dalījām visus izdevumus: gan īri, gan pārtikas izdevumus. Tas uzreiz atviegloja sadzīvi.

Bet kopumā ēdiens Anglijā ir dārgāks un negaršīgāks.

Latvijā ēdiens ir daudz, daudz labāks. Sākumā centāmies iet uz zemo cenu veikalu Lidl, bet tas ātri apnika jo produkti vispār nemainījās. Par laimi Anglijā bija arī poļu veikali, kur varēja nopirkt latviešu krējumu, alu un citas preces.»

Nevarēja vairs izturēt

Nevarot vairs izturēt nepārtraukto aukstumā, mitrumā un smirdoņā veicamo darbu, Austris, nolēma pamest vistu fabriku. Mitruma dēļ bija cietusi arī viņa veselība, piemēram, mazi pušumiņi dzija trīs mēnešus. Grūti bija sadzīvot ar iespēju, ka jebkurā brīdī varēja pateikt, ka rīt nav jānāk uz darbu. Tiesa, pārsvarā Austrim ļoti veicās un viņam reti nebija jāiet uz darbu.

«Vienu dienu man piegriezās šis darbs. Es vēl aizgāju uz uzņēmumu un man iedeva līniju, kur man visvairāk nepatika. Pēc divu trīs stundu darba es pateicu, ka man pietiek un es eju prom no darba.

Paprasīju, lai mani palaiž uz tualeti, jo biju nolēmis nenākt atpakaļ no tualetes.

Uzraugs teica, ka jāpagaida piecas minūtes, bet stundas laikā neviens neatnāca mani aizvietot. Es vienā brīdī izmetu visus cimdus un drēbes un aizgāju projām. Piegāju pie aģentūras būdiņas un pateicu, ka man pietiek te strādāt. Viņi vēl jautāja, kāpēc tā, un piedāvāja nelikt uz līnijām, kas man ļoti nepatīk. Bet es teicu: «Nē, viss, man pietiek.» To pateicis, es aizbraucu ar stopiem uz mājām Linkolnā.

Anglija «piegriežas», bet Latvijā darba joprojām nav...

Austra nākamais darbs bija kartupeļu fabrikā. Arī tā atradās Linkolnā. «Tur darbs bija fiziski smagāks, bet pozitīvi, ka silts un nesmirdīgs. Bija ok. Šajā fabrikā vairāk strādāja angļi, nevis iebraucēji. Tur es nostrādāju salīdzinoši maz – aptuveni mēnesi, jo ar darba laikiem bija švaki: vienu nedēļu bija darbs, bet otru nebija.»

Pametis kartupeļu rūpnīcu, Austris devās strādāt uz salvešu fabriku. «Tur man patika, jo bija silti un smaržīgi. Tur ražoja ne tikai parastās, smaržīgās un mitrās salvetes, bet arī tualetes papīru. Arī tur strādāja vairāk angļu nekā iebraucēju. Šī salvešu fabrika bija piecas reizes mazāka nekā vistu fabrika, bet darbs bija organizēts līdzīgi: trīs maiņās.»

Salvešu fabrikā vīrietis nostrādāja vairākus mēnešus, bet tad viņiem ar draudzeni apnika Anglijā un viņi nolēma atgriezties Latvijā.

«Mums piegriezās Anglija un gribējām mājās. Kādu laiku vispār nebijām bijuši mājās, pat paciemoties un atpūsties uz nedēļu. Bijām iekrājuši bišķīti naudas. Es biju sasniedzis savu galveno mērķi, kāpēc vispār braucu uz Angliju – es ļoti gribēju fotografēt, bet man Latvijā nebija līdzekļu nopirkt savu fotoaparātu un fototehniku. Man jau pirms tam bija nodoms atgriezties Latvijā. Anglijā vēlējos pavadīt kādu laiku no savas dzīves, sakrājot naudu. Principā tas man izdevās. Es nopirku sev fotoaparātu un fototehniku, bet pēc tam domāju, ka man pietiek, braukšu mājās un meklēšu tur darbu.

Kopumā es Anglijā biju divus gadus, bet pa vidu bija pārtraukums, jo es atgriezos mājās. Es atbraucu uz Latviju, nodzīvoju te trīs mēnešus,

nauda sāka iet uz beigām, darba nebija, tāpēc mēs ar draudzeni izlēmām braukt atpakaļ uz Angliju.

Atpakaļ Anglijas fabrikās

«Šoreiz braucām uz citu pilsētu. Mūs uzņēma tie paši pazīstamie, kuriem ārzemēs bija ļoti paveicies. Draugs bija labi iekārtojies Vīganas pilsētā. Tur viņš strādāja un ļoti labi pelnīja. Viņš piekrita mūs atkal uzņemt. Pirmo reizi aizbraucu kopā ar draugu, bet otrajā reizē ar draudzeni.

Aptuveni mēnesi nodzīvojām pie viņa. Mūsu pirmais darbs bija dārzeņu fabrikā, kur bija auksti un nepatīkami, tāpēc tur nostrādājām tikai vienu dienu. Izlēmām, ka meklēsim kaut ko labāku. Draudzene pēc tam dabūja darbu pie akvalangu pakošanas, kas bija daudz maz interesants darbs, jo nebija standarta fabrikas darbs.

Bet man atkal nepaveicās – sāku strādāt mazā čipsu fabrikā. Tur es cepu čipsus, strādājot pie četriem milzīgiem eļļas katliem. Man šajos konteineros vajadzēja bērt un vārīt arī cūkgaļu. Tāpat vajadzēja smalcināt cūkgaļu. Darbs bija nepatīkams, bet es pārsvarā strādāju nakts maiņas, līdz ar to man maksāja vairāk. Toreiz es pelnīju diezgan normāli – nedaudz virs 300 mārciņām nedēļā. Tā bija ļoti maza fabrika, tāpēc naktsmaiņā strādāja trīs četri cilvēki: es, viens anglis un divi poļi. Tā kā darbinieku bija maz, darbs bija salīdzinoši ok, visi bijām draudzīgi. Pēdējā dienā, kad braucu prom no fabrikas, lai pavisam atgrieztos Latvijā, izdzērām Jägermeister pudeli ceļakājai. Tur bija patiešām patīkami cilvēki.

Šajā fabrikā es nostrādāju piecus sešus mēnešus, bet tā kā es strādāju caur aģentūru un čipsu fabrikā vienu brīdi nebija darba, mani aizsūtīja uz citu salvešu fabriku. Šī bija daudz lielāka par Linkolnas rūpnīcu, bet ideja bija tā pati. Arī tur bija normāls darbs, jo strādāju sausumā, tīrībā un smaržīgā gaisā. Tur arī strādāja salīdzinoši daudz iebraucēju, bet es tur pavadīju trīs četrus mēnešus. Vienu reizi man netīšām sanāca neaizbraukt uz darbu, tāpēc mani vairs tur neaicināja. Tad īsu posmu biju bez darba, bet, paldies Dieva, draudzenes darbs bija diezgan stabils, tāpēc kaut kā izķepurojāmies. Pēc tam turpināju strādāt nakts maiņas čipsu fabrikā."

Ilgi gaidītā atgriešanās Latvijā

«Kā jau teicu, mēs uz Angliju bijām aizbraukuši tikai, lai nopelnītu naudu, nopirkt dažas lietas. Mēs bijām nolēmuši tur palikt gadu, kā arī bija. Otrajā reizē mēs dzīvojām nedaudz labāk. Īrējām divistabu dzīvokli ar diviem stāviem. Tas bija diezgan padārgs, bet mums palika nauda arī pāri. Šoreiz es pelnīju nedaudz vairāk, bet iepriekšējā pilsētā draudzene pelnīja drusku vairāk, jo tur viņa strādāja par siksnu pārbaudītāju.

Mēs nevienu reizi nebraucām uz Angliju ar nodomu, ka varētu tur palikt un veidot ģimeni.

Mēs vienkārši aizbraucam uz gadu, lai pamēģinātu, kā būs. Tajā laikā daudzi brauca prom. Daži brauca uz Vāciju, citi – uz Angliju. Man nekad nav gribējies braukt pavisam prom no Latvijas uz Angliju. Es labprāt kādreiz aizbrauktu un nedēļu padzīvotu tajās vietās, kur iepriekš strādāju, jo biju tām pieķēries, bet noteikti negribētu palikt dzīvot Anglijā uz visu mūžu. Es vēlos dzīvot tikai un vienīgi Latvijā,» Austris sacīja.

Kad jautāju, kāpēc viņš tik strikti vēlas dzīvot Latvijā, viņš teica: «Kopš es atgriezos Latvijā, man daudz labāk veicas ar darbiem. Neilgi pēc atlidošanas man paveicās un es tiku strādāt klientu apkalpošanas jomā. Arī nākamie darbi bija ļoti forši. Es patlaban Latvijā pelnu tik pat daudz, cik toreiz Anglijā, varbūt pat nedaudz vairāk, ņemot vērā Latvijas apstākļus. It kā alga ir mazāka, bet Latvijā arī izmaksas ir mazākas nekā Anglijā.

Man Latvijā dzīvo visa ģimene un draugi. Anglijā es lielāko daļu brīvā laika pavadīju ar draudzeni, jo negribēju kontaktēties ar citiem latviešiem. Ticu, ka viņu vidū bija arī daudz normālu cilvēku, bet kaimiņos un darba vietā ar tādiem nesastapos.

Negribu teikt neko sliktu, bet satikto latviešu vidū neatradu savus cilvēkus, ar ko sadraudzēties un ar ko būtu interesanti iziet.

Daudzi bija no Latgales, daudziem patika lietot narkotikas un alkoholu. Manā pirmajā darbā vistu fabrikā dažkārt bija sajūta, ka viss ir uzkāpis uz nerviem un nevarēju bez alkohola brīvdienās. Tur arī nebija daudz iespēju, kā pavadīt brīvdienas, tāpēc atlika iet uz bāriem.»

Uz Angliju – vairs nekad! Pat, ja būtu spiedīgi apstākļi

Ja Austrim vēlreiz nāktos piedzīvot ļoti spiedīgu situāciju Latvijā, viņš nebrauktu piepelnīties uz Angliju: «Es domāju, ka es nebrauktu, bet gan mēģinātu kaut kā izķepuroties tepat Latvijā. Kategoriski nē! Tur ir tik daudz iebraucēju, ka pašiem angļiem viņi jau riebjas. Tas jūtams, ejot pa ielu un ieejot veikalā. Var just viņu attieksmi. Viņi varbūt smaidīs, bet patiesībā pagriezīs muguru un kaut ko negatīvu padomās.

Bet kopumā angļi nebija agresīvi, lai gan vietējās sievietes dažkārt bija ļoti agresīvas. Vīrieši bija diezgan mierīgi un nosvērti, bet sievietēm nebija problēmu savstarpēji sakauties. Tur nebija smuku meiteņu. Atbraucot uz Latviju, te redzamas daudzas smukas meitenes. Tur simpātiska bija viena no trīsdesmit. Bet Latvijā katra otrā meitene ir simpātiska. Vietējās angļu sievietes bija rupjas, skaļas, bļaustīgas un sadzērušās. Vismaz tās, ko es redzēju. Tas bija briesmīgi!

Angļi pret iebraucējiem izturējās kā pret zemākas kategorijas cilvēkiem.

Viņi daudz «cepas» par to, ka iebraucēji atņem viņiem darba vietas, bet daudz imigrantu darīja tos darbus, ko paši angļu negribēja. Viņi paši nedarīja tos darbus, bet pārmeta iebraucējiem, ka tie atņem. Protams, viņiem nebija patīkami, ka atbrauc cilvēks, kurš neprot angļu valodu, bet viņu paņem darbā angļa vietā. Ko tas liecina par angļiem? Angļi bija diezgan slinki. Tie angļi, ko es sastapu, bija reāli slinki. Viņi nemaz negribēja strādāt. No vairākiem dzirdēju – kad gadās kāda laba, karsta diena, angļi neiet uz darbu.

Tur gan bija diezgan maz tādu dienu. Pārsvarā laiks bija apmācies un lietains laiks. Daudz kur ir mitrs un sapelējis. Iepriekš man nepatika ziema, bet pēc viņu ziemas es biju sailgojies pēc normālas ziemas ar sniegu. Viņu ziema bija tāda, kādas ir pie mums pēdējos pāris gadus. Kad atlidoju atpakaļ uz Latviju un ieraudzīju sniegu, man patika pat aukstums. Bija tik forši atgriezties mājās! Es uzreiz satiku draugus, ģimeni!»

Ja arī tu vēlies dalīties savā darba pieredzē, raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!

Mēs pastāstīsim tavu pieredzi arī pārējiem TVNET lasītājiem!