Izvērtējot Ploriņa prasījumu par atlaišanas pabalsta piedziņu, tiesa atzina, ka prasība arī šajā daļā nav pamatota un ir noraidāma. Tiesas spriedumā norādīts, ka atlaišanas pabalsta izmaksa ir vērtējama kā sociālās aizsardzības instruments. Taču, tā kā Ploriņš turpinājis darba tiesiskās attiecības ar RAKUS, saglabājot analogu darba algu, nav pamata uzskatīt, ka prasītājam ir iestājušās nelabvēlīgas sociālās sekas un pasliktinājies iepriekšējais dzīves līmenis.
Tiesas ieskatā par pamatotiem atzīstami atbildētājas pārstāvja paskaidrojumi, ka VM, izvērtējot vakantos darbinieka amatus VM un tās padotības iestādēs, kā arī valsts kapitālsabiedrībās, kurās VM ir kapitāla daļu turētāja, atzina par visatbilstošāko prasītāja profesionālajām zināšanām un spējām, turklāt minētā darba līguma grozījumu nosacījumi paredzēja saglabāt iepriekš noteiktos darba samaksas nosacījumus, tai skaitā darba algu, kas atbilst NMPD direktora amata algai un pamatā ir analogs darbs tam, kuru ieņēma iepriekš prasītājs.
«Atbildētājs ir piekritis piedāvātajiem darba līguma grozījumiem turpināt darba tiesiskās attiecības RAKUS, tādējādi atbildētājam nebija vajadzības piedāvāt citas vakances un nav pamata uzskatīt, ka atbildētājam būtu bijis jāpiedāvā vakances visās savā padotībā esošajās sabiedrībās un sabiedrībās, kurās tas ir kapitāla daļu turētājs,» norādīts spriedumā.
Tāpat nav pamatoti prasītāja pārstāves paskaidrojumi, ka atbildētājs, piedāvājot Ploriņam darbu RAKUS, jau zinājis par to, ka viņam piedāvātais amats piecus mēnešus vēlāk tiks likvidēts. Civillietu tiesas kolēģija arī atzīst, ka prasītāja iebildumi saistībā ar atlaišanas no darba apstākļiem RAKUS nav izskatāmās lietas prasības pamats un priekšmets, bet gan pēc attiecīgas prasības celšanas ir skatāmi un vērtējami citā tiesvedībā.