Signes Meirānes ēst gatavošanas kaislība pārvēršas savdabīgā biznesā

Pārslēgties no «daudz un lētāk» uz «bišķiņ dārgāk un mazāk»

Bērnu piedzimšana mudina vairāk domāt par ēdiena kvalitāti

Tajā laikā Signei bija piedzimusi pirmā meita, un tāpēc jaunā māmiņa vairāk aizdomājās par ēdiena kvalitāti. «Es vienmēr esmu pievērsusi uzmanību tam, ko ēdam. Agrāk mums bija dārzs un visu audzējām tajā. Man pilnīgi normāli likās, ka ēdiens ir īsts un dabīgs. Mums daudz kas bija no dārza. Kad piedzima meita, tam sāku pievērst daudz lielāku uzmanību.

Man bija apziņa – ja esmu izvēlējusies laist pasaulē bērnu, man par viņa veselību ir jārūpējas maksimāli, nevis ērtuma un slinkuma robežās.

Bērns ir dzīvība. Mūsu, pieaugušu cilvēku, organismi filtrē ļoti daudz ko, bet bērnu mēs būvējam kā māju ar to, ko viņā ieliekam.

Mēs sākām par to domāt, un ļoti skatījos, ko un kā lietojam. Tā nonācām līdz portāla izveidei. Tas notika 2009.gadā. Tas bija desmit dienas pēc tam, kad man piedzima otrā meita. Mans dekrēts ar otru bērnu bija desmit dienas. Mums mājās bija fotostudija. Kad viņas gāja gulēt, mēs pa naktīm līdz pulksten četriem bildējām, pēc tam trīs stundas gulējām. Pa vidu vēl bija jāpabaro.»

Aicina aizdomāties par maltīšu dažādību

«Mana primārā motivācija ir tā, ka gribu, lai cilvēki aizdomājas par to, ko viņi ēd. Kāds teiks, ka pārāk saasināti to visu uztveru, un droši vien psihologiem būtu vairākas teorijas, kāpēc tā ir, bet globāli skatos, ko cilvēki ēd, cik kustas, ko viņi dod saviem bērniem, un mani tas satrauc. Kāds var teikt ka man nav nekādas daļas, ko dara citi, bet mani tas satrauc.

Mani satrauc, ka cilvēki nedomā, ko viņi ēd. Daudzi izvēlas vienkāršāko.

Mana primārā doma, kas ir aktuāla visus šos gadus, ir tāda, ka gribu, lai cilvēki aizdomājas un ierauga, ka ir daudz lielāka ēdiena dažādība, ka nav nemaz tik grūti pagatavot kaut ko citu.»

Signe atzīst – ja viņi uz savu portālu un žurnālu būtu skatījušies tikai no finansiālā aspekta, jau sen būtu atmetuši ar roku, jo tirgus ir mazs, bet komanda publikācijās iegulda ļoti daudz enerģijas, darba un līdzekļu. Taču viņi nolēma turpināt, lai pēc kāda laika, piemēram, 20 gadiem, varētu redzēt savu (kaut nelielu) ietekmi tajā, ka cilvēki ir sākuši vairāk domāt par to, ko ēd, un nebaidās gatavot.

Vēlas dažādot maltītes

Vērojot cilvēku ēšanas paradumus, Signi satraukuši dažādi neveselīgie ēdieni, piemēram, čipsi un burgeri, bet tāpat viņai nav pieņemams vienveidīgums virtuvē. Daudzi pārtiek no kartupeļiem, kāpostiem, salātu lapām, krējuma un cūkas vai vistas gaļas, bet nepazīst liellopa vai jēra gaļu.

Nav labi, ja bērnam brokastīs dod baltmaizi ar desu, kas neuzlādē un nepalīdz skolā mācīties.

Baltmaize ar desu neļauj strādāt ne bērna, ne pieaugušā cilvēka smadzenēm.

Ceļojot viņa novēroja, ka citās valstīs ēdienu kultūra ļoti strauji attīstās un daudzi labprāt dod priekšroku vietējiem ēdieniem. «Mani toreiz un arī tagad satrauc, ka ļoti daudziem mūsu cilvēkiem patīk ārzemju produkti. Tas ir gan par produktiem, gan grāmatām un vēl daudz ko citu. Cilvēkiem šķiet – ja tas ir ārzemju, tas ir kaut kas ļoti labs. Bet mēs visu laiku aizmirstam, ka mums šeit ir tik daudz kā laba. Tas mani fascinē!»

Redzot dažādus zemnieku tirdziņus un lokālo produktu izplatību, ceļojot pa pasauli, Signe vēlējās, lai mēs arī Latvijā vairāk novērtētu vietējās preces. Tieši tāpēc viņa iesaka tās iegādāties. «Mums ir labi vietējie produkti. Jo mēs paši vairāk tos pieprasīsim, jo vairāk mums piedāvās.»

Veselīgs=kvalitatīvs

Signe uzskata, ka veselīga ēšana nozīmē kvalitatīvu ēšanu. «Man patīk arī ļoti neveselīgas lietas. Burgers ir neveselīgs, bet, ja tajā ir labas sastāvdaļas, tad vismaz zinu, ka tas ir kvalitatīvs. Es gribētu likt vienādības zīmi starp veselīgu un kvalitatīvu ēdienu.»

Bet veselīgi produkti bieži vien ir arī dārgāki produkti, vai ne? «Es teiktu tā: ja cilvēks neķer pirmo, bet kaut nedaudz padomā, kur un ko pirkt, tad veselīgi un kvalitatīvi ēst ir nedaudz dārgāk. Jā, tam piekrītu, bet tas nav daudz dārgāk.

Ilgtermiņā, piemēram, desmit gadu laikā, ēst veselīgāk un kvalitatīvāk būs lētāk.

Ēdot visu, kas gadās pa rokai un kur ir velns sazin kādas sastāvdaļas, tas pēc 10 gadiem sāks atmaksāties. Mēs arī šodien varam redzēt, ka dzimst ļoti daudz bērnu ar alerģijām, astmu un citām kaitēm. Tas sākas ar mums, mammām un visiem cilvēkiem, ar to, ko ēdam. Tas pārmantojas. Šīs lietas nav šodien sataustāmas. Mēs gribam to, ko šodien redzam. Piemēram, ir cepums, to paņemam un apēdam, nedomājot, ko tas dara tālāk.»

Pavāre arī zina stāstīt, ka zemnieku audzētā īstā gaļa vajadzīga mazākā porcijā, jo tā ir blīvāka un dažādām uzturvielām bagātāka. «Tajā brīdī, kad cilvēks sāk pārslēgties no «daudz un lētāk» uz «bišķiņ dārgāk, bet mazāk», cena izlīdzinās, bet saņemam daudz labākus produktus.»

Iekrist kārdinājumos

Vienlaikus Signe piekrīt, ka katram cilvēkam ir kārdinājumi un arī viņa tajos krīt. «Ceļojumos citreiz pamēģinu lietas, ko nekad ikdienā neēstu,» sieviete saka un atklāj, ka viņai ļoti garšo saldumi.

Viņai ir saldas bērnības atmiņas, kad 90. gadu sākumā parādījās vācu TV kanāli, kur reklamēja dažādas konfektes, šokolādes un jogurtus. Atmiņā iespiedušās arī no Amerikas atvesto žurnālu reklāmas. Lai arī viņa zina, ka reklamētajos produktos nav nekā īpaša, dažkārt ir liela vēlme izjust bērnības garšas, apēdot vienu konfekti. Dažkārt, nokožot gabaliņu bērnības našķa, gadījies saprast, ka atmiņas ir daudz spēcīgākas par konfektes garšu un tāpēc nav vēlmes ēst konfektes otro pusi.

«Nezinu, kāpēc, bet otrās grūtniecības laikā divus mēnešus ēdu «Snickers». Es to ēdu nevis ļoti daudz, bet man ar vienu «Snickers» batoniņu pietika piecas dienas.

Kad man palika slikta dūša, man pietika nokost «Snickers» gabaliņu, lai sliktums pārietu.

Man nevajadzēja vairāk par vienu kumosu. Tā nu to vienu batoniņu ēdu piecas dienas. Man pilnīgi bija tāda sajūta, ka tas ir vajadzīgs. Vienā dienā bija tāds kā naža grieziens un vairāk nevajadzēja. Tas bija tieši tad, kad bija slikta dūša. «Snickerā» ir īpašs garšu salikums, tajā ir umami garšas - zemesrieksti, karamele, šokolāde, nedaudz sāls. Tur ir šo garšu kombinācija. Arī, uztaisot mājās kaut ko līdzīgu, to gribas vairāk, nekā vajag, jo tā vienkārši ir maģiska kombinācija.»

Ar kūkām un saldumiem ir jānašķojas, bet nav jāpārēdas

Kā iemācīt bērniem ēst veselīgi?

Par bērnu ēdināšanu Signe stāsta - viņa ievērojusi dakteres ieteikto padomu, ka bērniem, kas izauguši no pirmo piebarojumu vecuma, nevajag gatavot atsevišķas maltītes. Gatavojot atsevišķi, ja bērns iespītējas un vēlas ēst tikai makaronus, atvase pēc laika saprot, ka mamma tos arī pagatavos. Meirānu ģimenē gatavoja ēdienus, kas der visiem. Piemēram, ja vecāki vairāk izvēlējās zivi ar salātiem, tad viņa salātos iejauca arī kuskusu vai citus graudaugus. Tad bērni varēja ēst vairāk graudaugu ar salātiem, piekožot mazu gabaliņu zivs, bet pieaugušie varēja mieloties ar zivi un salātiem. Tādā veidā bērniem veidojas priekšstats, ka ģimenei ir viens galds un visi ēd vienu ēdienu.

Ja pieaugušajiem sagribas asākus vai neparastākus ķīniešu, indiešu vai citus ēdienus, ko bērni neēd, jo viņu garšas kārpiņas vēl nav pieradušas pie tiem, vecāki to nolemj gatavot tajos vakaros, kad meitenes nav mājās.

Kopumā ģimenes ēdienkarte ir gan pieaugušajiem, gan bērniem pieņemama.

«Tas arī palīdzēja panākt, ka viņas ēd to pašu, ko ēdam mēs, ka viņas mūsu ēstās lietas uzskata par normālām, ka mēs maksimāli bieži vakariņas ēdam kopā. Es ļoti bieži atsaku savu dalību pasākumos, jo gribu ar bērniem ēst vakariņas tāpēc, ka tas ir vienīgais laiks, kad varu viņus satikt un izrunāties.» Bērnus var motivēt arī tas, ka viņiem ļauj palīdzēt virtuvē. Piemēram, mazā meita sāka ēst salātus, kad viņai atļāva līdzdarboties salātu pagatavošanā.

Lai mudinātu bērnus ēst salātus, ģimene nedaudz piekāpās savam iepriekš noteiktajam principam ēst pēc iespējas sezonāli. Agrāk viņi salātus ziemā vispār neēda, jo šajā gadalaikā Latvijā salāti neaug. Viņi biežāk gatavoja sautējumus un citus ēdienus. Taču, kad meitenes bija dažus gadus vecas, mamma redzēja, ka viņas vasarā ļoti labi ēd salātus. Lai bērni neatradinātos no salātu ēšanas, viņi turpināja ēst salātus arī ziemā. Tiesa, mazākos daudzumos.

Mudināt bērnus ēst salātus ģimenei nav grūti, jo pieaugušie paši dievina dažādu veidu salātus – gan supersātīgus, gan ļoti vieglus.

Bio vai paštaisīta limonāde

Runājot par bērnu kārdinājumiem, Signe atklāja, ka dažreiz savām meitām nopērk vai pati uztaisa limonādi. Viņa vienmēr iegādājas bioloģisku limonādi. Ģimenē izveidojies rituāls, ka sestdienās meitenes var saņemt mazo pudelīti bio limonādes.

«Man garšo arī čipsi, bet mēs tos ēdam aptuveni trīs reizes gadā. Tad es pērku ekoloģiskos čipsus, kas gatavoti no kartupeļiem vai krāsainajiem dārzeņiem. Man patīk tos testēt. Tos ēdam ballītē vai kā uzkodu brīvdienās.

Iedodot našķus, kas ir dabīgi, bērni mācās dabīgo garšu.

Mums ir bijis, ka aizejam ciemos, bet meitas negrib ēst tur esošos produktos, jo zina, kā garšo īsts fritēts kartupelis. Tāds viņām garšo. Ir bijis, ka citas limonādes viņām lieka par saldu,» Signe stāsta un skaidro, ka arī ar našķiem var mācīt bērniem dabīgo garšu, lai vēlāk viņas varētu izvēlēties.

Viņa zina, ka agrāk vai vēlāk bērni pamēģinās arī dažādus neveselīgos ēdienus, bet viņas būs iemācījušās pamata garšu. Piemēram, meitenēm garšo kvalitatīvas olīvas, bet etiķainas viņas neēd. Tāpat viņas labprāt mielojas ar melno šokolādi, jo tā bija pirmā, ar ko viņas iepazinās. Signe zināja, ka vispirms bērniem jāpiedāvā melnā šokolāde, jo, ja sāk ar saldāku šokolādi, viņiem vairs negaršo melnā. Ļoti daudziem bērniem negaršo melnā šokolāde, jo viņi sākti barot ar saldāku šokolādi.

Māca, ka nav jāapēd visa kūka

Signe ļoti bieži mājās gatavo dažādus saldumus, tostarp kūkas, un viņa ļauj virtuvē darboties arī meitenēm. «Bija viens posms, kad nevarēju to izturēt un man bija jāskaita līdz desmit katru reizi, kad viņas kaut ko palīdzēja.»

Gatavojot torti un mielojoties ar to, Signe māca meitām, ka vakarā var apēst pa kūkas gabaliņam, bet pēc tam nākamajā dienā atlikušo daļu mamma var aiznest uz darbu vai uzdāvināt draugiem.

Mācu meitenēm, ka vajag eksperimentēt un pagaršot, lai saprastu, vai garšo vai ne, bet nav obligāti jāapēd visa kūka, jo to var kādam uzdāvināt.

Signe ne tikai bieži pati cep dažādus našķus, bet ir ieviesusi savās mājās speciālu saldumu plauktiņu, kur glabājas dažādi kvalitatīvi gardumi, piemēram, no ārzemju ceļojumiem atvestas īpašas šokolādes. Parasti ceļojumos viņa cenšas iegādāties dažādas interesantas šokolādes. Piemēram, nesen Londonā viņa iegādājās dārgāko šokolādi savā mūžā, par 60 gramiem šokolādes viņa samaksāja 6,5 mārciņas. Bet šī šokolāde tiešām bijusi ļoti garšīga un īpaša.

Arī ballītēs nav jāpārēdas

Signe savām meitām māca, ka ballītēs var atļauties vairāk nekā ikdienā, un aicina viņas pagaršot dažādus ēdienus, bet vienlaikus jāpatur prātā, ka nav jāpārēdas tik ļoti, ka pēc tam sāp vēders.

Arī ballītēs ir jādomā līdzi tam, ko cilvēks ēd.

Mamma stāsta meitenēm, ka arī viņai ballītēs kārojas dažādu gardumu, bet pēc tam nepatīk smaguma un sliktuma sajūta vēderā. «Es cenšos meitām teikt: «Jūs varat ēst, bet domājiet, cik daudz. Nav jāapēd viss.»» Viņa redz, ka lielākā meita, kurai šobrīd ir 8,5 gadi, jau ievēro šo principu. Viņa divreiz ir pamēģinājusi miksēt ballītē dažādus ēdienus, piemēram, gurķi, limonādi, burkānu, maizīti, sieru, kūciņu, bet pēc tam mocījusies ar vēdergraizēm.

Dažkārt, atgriežoties no ballītes, meitenes saka, ka tur nebija labie čipsi un labās kūkas. «Es meitām saku, ka viņas vienmēr var pagaršot. Un viņas vienmēr arī pagaršo. Bet pēc tam viņas saka, ka kūka bija par saldu vai sausu. Viņas zina, ko viņas grib!»