Aprit 76 gadi, kopš PSRS okupēja Latviju

Tomēr tā uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums slepeni un veiksmīgi izstrādātam plānam 1939.gada 23.augustā, kad starp PSRS un Vāciju parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un pievienotais Molotova-Ribentropa slepenais protokols.

1939.gada 23.augustā noslēgto slepeno papildu protokolu vēsturnieki uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā.

Protokola 1.pants noteica, ka Latvija, Somija un Igaunija tiek «atdota» Padomju Savienībai: «Teritoriāli politiskas pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.»

2.pants noteica agresīvo lielvalstu «interešu sfēru» robežas Polijā un fiksēja tās valstiskuma iespējamo izzušanu: «Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā.»

Uzskatīts, ka padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki bieži vien dēvē par uzbrukuma paktu, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija sāka karadarbību 1.septembrī un kopā ar Padomju Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. 23.augusta līgumam nav analoga Eiropas 19. un 20.gadsimta vēsturē.

Slepenais papildu protokols tieši nemainīja Somijas, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas iekļautas padomju interešu sfērā 1939.gada 28.septembrī, starptautiski tiesisko statusu. Interešu sfēras liecināja par minēto valstu suverenitātes nerespektēšanu un neatkarības apšaubīšanu. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem «teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem» padomju ietekmes sfērā.

1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Vēsturnieki uzskata, ka, ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātei.

Tomēr 1940.gada 15.jūnijā PSRS karaspēka vienības uzbruka Latvijas robežsargiem Masļenkos. Uzbrukums bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.

16.jūnijā plkst.14 padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam safantazēto PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā un piebilsts: ja līdz plkst.23 netiks saņemta atbilde no Latvijas valdības, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.

Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja zināmas ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš nesaņēma nekādas instrukcijas par 1940.gada 17.maijā viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, lai varētu efektīvi politiski un diplomātiski turpināt cīņu par Latviju. Nelikumīgi un prettiesiski valdības nomainītas 1940.gada 20.jūnijā. Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību.

Valdība pārstāvēja PSRS intereses. Tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai. PSRS aktīvi iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Padomju iestādes izveidoja spēcīgu drošības aparātu, kurā noteicēji bija no PSRS iebraukušie darbinieki. Viņi pārņēma Latvijas politiskās pārvaldes iestādes un sāka iedzīvotāju novērošanu, apcietināšanu un deportāciju.

Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, bija pieļauts tikai viens - Darba tautas bloka - kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti noraidīti. Oficiāli paziņots, ka par minēto sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis. Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā. Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, jaunā ievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija «Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā» mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.

Lai gan padomju karaspēks Latvijas robežu pārgāja 1940.gada 17.jūnijā, jau pirms tam, kad Padomju Savienība Latvijai bija izteikusi ultimātu, LETA savās ziņās un ziņojumos valdībai aicināja protestēt pret Padomju Savienības varmācību. Ziņās pat tika norādīts, ka PSRS pārmetumi Latvijai ir meli.

1940.gada 18.aprīlī LETA direktors Rihards Bērziņš kā viena no Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa uzticamības personām vēlējās kārtējā audiencē sniegt informatīvu ziņojumu par sabiedrības noskaņojumu, par jautājumiem, kas aktuāli, ar ko tauta un sabiedrība nav apmierināta. Par šādu ziņojumu Bērziņam dziļāk pastiprinājās konflikts ar toreizējo ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, kurš pēc šādas LETA direktora rīcības vēlējās panākt viņa atbrīvošanu no amata.

1940.gada 20.jūnijā, kad notika kārtējā Bērziņa tikšanās ar Ulmani, LETA direktors par šo sarunu savā dienasgrāmatā atstāja ierakstu: «Prezidenta balss bija ļoti nogurusi, aizsmakusi, varēja just pēc sarunas un pēc balss, ka viņu nospiež ļoti smaga nasta, un ne tik daudz personīgas dabas, kā visa tā atbildība, ko viņš uz sevis ir ņēmis tautas priekšā. Viņš izteicās, ka zemei un tautai ir labāk, lai pārmaiņas, kam jānotiek, kas ir ar jauno valdīšanu un ar jauno valdību sakarā, lai tās notiek ātrāk, un viņš cer, ka jau rīt mēs zināsim, kas notiks tālāk.»