Irākā notiekošais pārāk maz attiecas uz irākiešiem

Par to liecina demonstrācijas Bagdādē: šiītu protestētājiem izdevās ielauzties galvaspilsētas zaļajā zonā, kurā atrodas lielākā daļa valsts institūciju ēku; citi demonstranti spēja iekļūt parlamenta telpās. Irākas valdība pēdējos mēnešos pat slēpusi savus lēmumus un darbības no sabiedrības, kas vienīgi paātrina varas leģitimitātes pazemināšanās procesu iedzīvotāju acīs.

Faktori, kas neļauj saskatīt perspektīvu

Irākas ekonomika balstīta bezmaz vienīgi uz naftas eksportu. Patiesi, kopš 2014. gada vidus tas uzrāda jaunus rekordus; ieguve pieaugusi par 40%. Tomēr tālākai attīstībai un esošo tempu uzturēšanai nepieciešamas investīcijas, bet liekas naudas Irākas budžetā patlaban nav. Investīcijas valsts lielākajās atradnēs 2014. gadā sasniedza 20 mljrd. USD, 2015. - 13 mljrd. USD, bet šogad var sarukt līdz 7 mljrd. USD.

Visaptverošas korupcijas rezultātā daudzi iedzīvotāji - īpaši valsts dienvidos - palikuši bez pamatpakalpojumiem, kas arvien vairāk valsti tuvina revolūcijai. Korupcija ir kā vēzis - kur tā klātesoša, nav iespējams panākt ekonomisko izaugsmi.

DAESH, ko var raksturot ar vārdiem «ignorance», «mārketings» un «politika», patlaban ir pasaules uzmanības degpunktā, tomēr sen skaidrs, ka šo teroristu grupējumu nav iespējams satriekt ar militāriem līdzekļiem - vispirms nepieciešama Irākas valdības un starptautisko spēlētāju vēlme apvienot dažādus Irākas sabiedrības sektorus, jo bez vietējo iedzīvotāju atbalsta DAESH nevarētu eksistēt.

Tomēr situācijas pazinēji sliecas akcentēt, ka par vēl lielāku apdraudējumu iedzīvotājiem kļūst pretējā nometnē esošā šiītu milicija - tā simbolizē Irānas ietekmi, kas aizsniegusies līdz pat Irākas valdības ministriem.

Irākā, tāpat kā lielākajā daļā reģiona valstu, pirmajā acu uzmetienā redzami vieni vienīgi postījumi, taču šeit acīmredzami strādā vēstures mehānismi: ASV svārstīšanās, šiītu ass spēks, jaunā Irāna un Ēģipte, lielo kaimiņvalstu spēles.

Ģeopolitika un robežas

1920. gadā apstiprināto Saiksa-Piko protokolu, kas nosaka Tuvo Austrumu valstu robežas, kategoriski noraida fundamentālie islāmisti. Piemēram, uz jautājumu, kas notiks ar Sīriju, ja Damaska cietīs sakāvi pilsoņu karā, sīriešu Musulmaņu brālības pārstāvis Zuheirs Salems atbildējis: «Lai Sīrija iet ellē! Šī ir īslaicīga valsts, kas izveidota uz Saiksa un Piko vienošanās pamata. Mūsu mērķis ir izveidot vispārēju islāma valsti. Mēs iznīcināsim robežas.»

Pašreizējo robežu likvidācija Levantas reģionā ir arī viens no DAESH mērķiem. Grupējuma stratēģija paredz sodīt un sagraut Sīriju un Irāku.

Pēc 2. Pasaules kara šīs zemes bija pārvērtušās par pilnvērtīgām un centralizētām valstīm, izveidojot un nostiprinot jaunu pilsoniskās apziņas tipu - piederību nācijai.

Sīrijas un Irākas sadalīšana novestu pie vismaz 6 jaunu mikrovalstu izveidošanās - skaidrs, ka tas satrauc starptautisko sabiedrību, jo leģitimizētu analoģiskus procesus citur pasaulē. Šādu fragmentāciju nevēlas arī lielākā daļa Irākas un Sīrijas iedzīvotāju, kas sevi jau sen apzinās kā valsts pilsoņus.

Ikviens Tuvo Austrumu eksperts bez grūtībām atšķirs irākieti no sīrieša, libānieša vai palestīnieša - viņiem raksturīga spilgti izteikta nacionāla identitāte. Robežu nojaukšana novedīs pie kārtējām etniskajām tīrīšanām.

«Irānā nevienam nav noslēpums, ka vietējie «vanagi» (viņi cieta zaudējumu līdz ar Ruhani režīma nostiprināšanos) vairākkārt iestājās par Islāma republikas tuvināšanos ar ēģiptiešu Musulmaņu brālību - abām bija jāiesaista īstā islāma revolūcijā visus viņu sunītu partnerus,» grāmatā «DAESH slepenais vienādojums» raksta Aleksandrs Adlers.

«Vienkāršā patiesība slēpjas apstāklī, ka mēs lielākoties vērojam nevis šiītu un sunnītu ideoloģisko konfliktu, bet paradoksālu atgriešanos pie cīņas, kas aizsākās jau pirms 35 gadiem. Runa ir par fundamentālistu, kuri dodas triecienuzbrukumā laicīgajām (vai arī par tādām uzskatītām) musulmaņu pasaules valstīm kopš 1970. gadu beigām, konfliktu ar racionālistiem un modernistiem, pie tam to ir pietiekoši gan šiītu, gan sunnītu islāma virzienos. Piedevām praktiski vienādās proporcijās.»

Kad valstī notiekošais maz attiecas uz pašiem tās iedzīvotājiem

Šajā kontekstā iespējams ieraudzīt, kā valsts sagraušanas mehānisms mūsu acu priekšā darbojas Sīrijā. Vispirms viena pēc otras uzradās valstis, kas sevi pieteica kā Sīrijas draugus. Pēc tam parādījās teroristiskās grupas, kas kalpoja vienas vai otras valsts interesēm.

Tādējādi Sīrijā visi sāka karot pret visiem, līdz situāciju savā kontrolē pārņēma DAESH, kas izveidota kā profesionālu sodītāju armija. Rezultātā grupējums, kas sevī iemieso trīsvienību «terors-valsts-laupīšana», paziņoja par savu virskundzību plašās Sīrijas un Irākas teritorijās.

Cita reģiona valsts - Lībija - jau sadrupusi vēsturiskajās un ģeogrāfiskajās sastāvdaļās. Neraugoties uz mēģinājumiem izveidot centralizētu varu, valstī joprojām ir 3 valdības, 2 parlamenti, neskaitāmas militārās grupas un viens ģenerālis, kas sevi dēvē par pēdējo garantu.

Šāda dezintegrācija patlaban apdraud Irāku, ko raksturo okupētas teritorijas, atriebības kultūra, demonstrācijas, ziemeļu un dienvidu pretrunas, Kurdistānas jautājums, iedzīvotāju drošības problēma, kā arī politiskā procesa bezspēcība.

Irākā notiekošais jau ilgus gadus neattiecas uz pašiem irākiešiem. Irānas, Saūda Arābijas, Persijas līča, kā arī vairāku citu valstu ietekme ir ilgstoša un pārlieka. Grupējumu DAESH var saukt arī par akciju sabiedrību - tik daudz dažāda ārzemju kapitāla ieguldīts tā aktīvos.

Bagdādes valdība? Tās prioritātes acīmredzami vairs nesekmē stabilitātes un iedzīvotāju drošības vairošanos. Šādā situācijā nepieciešams nacionāls projekts, kas parādītu, uz kurieni virzīties.

Šādu mērķi Parīzes Miera konferencē izvirzīja plašu šīs zemes Irākas iedzīvotāju grupu spektra - sunnītu, šiītu, kurdu, kristiešu, jazīdu -, kā arī starptautiskās sabiedrības pārstāvji, kuri norūpējušies par iespējamo saasinājumu eksplozīvajā Tuvo Austrumu reģionā.

Vēlme lauzt trendu

Pēdējā laikā maz dzirdama arābu inteliģences, kas savulaik atradās arābu nacionālisma ideoloģijas avangardā, balss, taču Parīzes konferencē tā izskanēja jo skaļi: tika pausti dažādi skatījumi uz Irākā notiekošā cēloņiem, vēlme lauzt trendu un radīt mehānismu un veidolu, kādā valstij atdzimt.

Vienu no iemesliem, kāpēc dažādu reliģisku uzskatu un cilšu viedokļu paudēji pulcējas ārzemēs - tāpat kā Sīrijas un Lībijas gadījumā, ir politiskās cīņas baltkvēle. To daiļrunīgi raksturo kaut vai fakts, ka Parīzē nodibinātā Irākas Nacionālā projekta Centrālās komitejas prezidenta Džamala Al Dari brālēna dēlam nocirstas rokas.

Šeihs Al Dari, kurš ir ļoti respektēta persona Irākā un ļoti maz atgādina politiķi, Parīzē akcentēja, ka jāveido vienota valsts visiem irākiešiem, ko nedalītu reliģiskās un cilšu intereses - nedrīkst rasties situācija, ka Irākā posteņus ieņem ar Irānu afilēti ministri. Nedrīkst pastāvēt diskriminācija, kas apdraudētu nacionālo identitāti: «Mēs esam irākieši, un citu vārdu mūsu apzīmējumam nevajag meklēt.»

Dažādi arābu līderi konferencē cits pēc cita fiksēja pašreizējo situāciju Irākā: Mezopotāmija kā vēsturisks tolerances piemērs pieprasa šajā teritorijā veidot pilsoņiem stabilu dzīvi garantējošu valsti; liela uzmanība jāpievērš šiītu, sunnītu un kurdu jautājumam - 3 grupām, kas saskalda valsti; Irākas valdības šībrīža prioritātes vairs nesekmē iedzīvotāju miera un drošības palielināšanos, bet visuresošā korupcija neļauj augt labklājībai.

Vispirms stratēģiskā vīzija, tad - teroristu uzveikšana

Tika uzsvērts, ka vispirms jārada politiskā un stratēģiskā vīzija, bet pēc tam jāpieveic DAESH un citas teroristu grupas - nevis otrādi. Un arī nav tik daudz jāpievēršas jaunas valdības veidošanai, cik, nezaudējot laiku, jāmeklē risinājumi Irākai.

Domnīcas (think tank, ko nereti rosināja pārveidot par do tank) darba gaitā risinājumi un mehānismi, kā atjaunot saplosīto valsti, tika piedāvāti cits pēc cita. Attiecībā uz valdību izskanējušais - jānodrošina iespējas tai tikt leģitīmi ievēlētai, jo reāla valsts vadība nozīmē gan tautas uzticēšanos, gan arī pilnīgu atbildības uzņemšanos.

Cits ideju kopums: nākotnē atbrīvotajās teritorijās jānodrošina sunnītu reintegrācija Irākas sabiedrībā; pilsoniskās Irākas veidošanā milzu loma jāuzņemas Irānas neietekmētajiem šiītiem; uzmanīgi jāīsteno administratīvais dalījums, kā arī jānovērš iespējamās domstarpības labumu (pirmkārt, protams, naftas) sadalē.

Plašas diskusijas izvērsās terorismam veltītajā panelī: kā to definēt - jo cīņa pret terorismu var izrādīties cīņa pret ekstrēmismu -, kā noteikt mērķi un kādus instrumentus Irākai izvēlēties. Ženēvas konvencijas aizliegums bombardēt civiliedzīvotājus izvirza jautājumu: kas šādos gadījumos atbildīgs par pilsoņu aizsardzību?

Jau kopš 2003. gada tiek runāts par valsts terorismu Irākā, bet jaunākie piemēri ir kliedzoši. Izspiežot DAESH no Ramādī, tika iznīcināti 80% pilsētas infrastruktūras; bloķētajā Fallūdžā desmitiem tūkstošu tās iedzīvotāju dzīves apstākļi kļuvuši nepanesami - kā rezultātā, cenšoties gūt vismaz kaut kādus ienākumus, daudzi papildina karojošo grupējumu rindas. Ekonomika grimst, vardarbība plaukst.

Valsts lietotās mežonīgās metodes, ar kādām pilsētas tiek atbrīvotas no teroristiem, spiež doties bēgļu gaitās to iemītniekus, uzsvēra Džamals Al Dari, - viņus bombardē valsts gaisa spēki, pie tam pilnīgi legāli. Ģimenes saniknotas ne vien pret DAESH, bet arī pret valdības karaspēku: tas savukārt var sekmēt reliģiskās ietekmes ģeogrāfisko veidojumu rašanos, veicinot Irākas izjukšanu.

«Irākas valdība ir importēta no ārienes»

Kad lielas blakusvaras Tuvo Austrumu atslēgas valstī cenšas mainīt un radīt jaunas robežas, parādās arī jautājums: ko dara Rietumi? Tā kā Eiropas ārpolitika faktiski ir atsevišķu valstu ārpolitikas, kas bieži vien šā reģiona jautājumos ir pretrunīgas, galvenais dienaskārtības jautājums ir amerikāņi, par kuriem dzirdams gan «kāpēc neiejaucas», gan «visu sajaukuši».

Skaidrs, ka pie konstruktīviem risinājumiem var palīdzēt nonākt tādas savienības kā pret DAESH izveidotā 64 valstu koalīcija, tomēr neviens neapšauba, ka informācijas telpu ietekmējošu ASV personu teiktajam pata situācijā ir milzu svars.

Irākas valdība ir importēta no ārienes un ASV valdības rīcība Tuvajos Austrumos pēc Baraka Obamas ievēlēšanas līdzinās paralīzei, paziņoja republikāņu politiķis Džeralds Vellers. Saplosītajai valstij un nomocītajai tautai jārada bāze jaunam pakāpienam, pie kura strādātu vietējās mazās reģionu institūcijas. Un jautājums nav par to, kā karot un ar ko karot, bet gan kā strādāt visām valstīm vienā un tajā pašā virzienā, lai lauztu trendu.

ASV admirālis Viljams Felons, kurš dienējis 41 gadu un kuram pēc materiāla žurnālā Esquire ASV mediji 2008. gadā piešķīra ko līdzīgu disidenta statusam, jo viņš neesot ļāvis prezidentam Džordžam Bušam «uzbrukt Irānai un aizsākt 3. Pasaules karu», TVNET sniedza savu skatījumu uz patlaban notiekošo:

«Nav pārsteigums, ka kopš 2003. gada milzīgu lomu Irākā spēlē Irāna, kura atbalsta daudzus Irākas šiītu reliģiskos un politiskos līderus. Irāna vēlas ieņemt dominējošo stāvokli Tuvajos Austrumos. Saprotams, ka Saūda Arābija redz Irānas radīto apdraudējumu un cenšas radīt pretsvarus.

Kad biju bruņoto spēku komandieris Tuvajos Austrumos, dažas reizes runājos ar Saūda Arābijas karali, un man izkristalizējies viedoklis - Irākas šiītu valdībai saūdi, kas atbalsta sunnītus, gatavi sniegt minimālu atbalstu. Kopaina manā skatījumā: 3 galvenajām Irākas iedzīvotāju grupām - sunnītiem, šiītiem un kurdiem - pašām savā starpā jāizlemj, kā apvienot un kooperēt spēkus spēcīgas valdības labad. Ja tas nenotiek, Irāka joprojām paliek vāja valsts un visas kaimiņvalstis centīsies izmantot šo situāciju.»

Nedzīvojot konkrētajam brīdim 24/7 režīmā

Daudzi, kas uzstājās konferencē, bija vienisprātis, ka Irākai un reģiona stabilitātei nepieciešamais risinājums ir valdība bez politikas, etnikas, reliģijas un diskriminācijas.

Briesmas vienam cilvēkam nozīmē briesmas visiem, Parīzē emocionāli paziņoja ASV Republikāņu partijas stratēģis Bredlijs Bleikmens, piebilstot: «Tas mums jāatceras, runājot par terorismu. Runājot par mani - terorisms ir personisks.»

Viņš piedāvāja angļu valodā ieviest jaunu vārdu «be momentarian» - tas nozīmē dzīvot tikai konkrētajam brīdim 24/7 režīmā. Ja jūs dzīvojat šim brīdim, tas nozīmē nedomāt par nākotni, piemēram, kas notiks pēc 10 gadiem. Tas nozīmē dzīvot tagadnei uz nākotnes rēķina.

Viņam taisnība - tieši laika jēdziens ir izšķirošais faktors, gan runājot par situāciju Irākā, kur politiskie, ekonomiskie un drošības procesi apstājušies, gan runājot par situāciju ap Irāku, kuras robežas cenšas iznīcināt un mainīt lielas varas.

Šī valsts vēl saglabā izredzes kļūt par pozitīvu piemēru reģionā - ja vien pietiekoši ātri un pietiekoši daudz spēka tiks pielikts, lai ātri meklētu un atrastu nākotnes risinājumus. Laiks negaida.