Izdevniecību «Mediju nams», tai skaitā NRA, iegādājies Anrija Lemberga sievas brālis

Izdevniecību «Mediju nams» pirms 14 gadiem nodibināja ar akciju sabiedrības «Preses nams» valdes lēmumu. Pēc tam «Mediju nama» īpašniekos ir bijuši gan «Ventspils Nafta», gan «Latvijas Kuģniecības» meitasfirma «Lasco Investments». Līdz pirms 6,5 gadiem izdevniecību nopirka SIA «MN Mediji», kura dibinātāji bija ilggadējie koncerna žurnālisti Armands Puče un Uldis Dreiblats, kā arī kādreizējā «Preses nama» viceprezidente Lilita Seimuškāne.

Šobrīd «Mediju nams» izdod laikrakstu «Neatkarīgā Rīta Avīze», dažus žurnālus, piemēram, «Sporta Avīze» un «Vakara Ziņas», piedāvā foto aģentūras pakalpojumus un veido interneta portālus. Uzņēmuma pamatkapitāls ir gandrīz 13 miljoni eiro, bet zaudējumi pagājušajā gadā sasniedza 800 tūkstošus. Saskaņā ar «Mediju nama» šā gada budžeta prognozēm, gada beigās zaudējumi varētu sasniegt jau 900 tūkstošus. Tas tiek skaidrots ar ieilgušo tirgus lejupslīdi drukātās preses kategorijā.

Tomēr arī tirgus krīzes laikā uzņēmumam negaidīti ir izdevies atrast pircēju

«Mediju nama» relīzē par darījumu viņš ir pieteikts kā uzņēmējs Nauris Kāpostiņš. Viņa līdz šim tuvākā saikne ar mediju jomu bija kopā ar Robertu Klimoviču veidotajā raidījumā «Leģendu mednieki».

Kāpostiņš esot parādījies pavasarī un izteicis «Mediju nama» mātesfirmas «MN Mediji» dalībniekiem tik labu piedāvājumu, ka viņi pēc neilgām pārdomām piekrita viņam pārdot izdevniecību, ar ko paši bijuši saistīti ilgus gadus.

«Piedāvājums bija abpusēji izdevīgs pusēm.

Pie konkrētiem cipariem mēs nonācām sarunu gaitā, bet tā ir konfidenciāla informācija, kuru es nevēlētos izpaust, jo darījuma partneri – mēs – tā lēmām.

Un pie tā mēs arī pieturēsimies,» stāsta Kāpostiņš.

Līdzšinējais «Mediju nama» valdes priekšsēdētājs un kādreizējais «Neatkarīgās Rīta Avīzes» galvenais redaktors Armands Puče sarunai pie kameras nepiekrīt, bet atzīst – situācija tirgū neesot spīdoša, tāpēc savas daļas viņš būtu gatavs pārdot arī senāk.

Savukārt Lilita Seimuškāne savu trešdaļu uzņēmuma piekritusi pārdot pēc tam, kad kāds no viņas partneriem pastāstījis par Kāpostiņa piedāvājumu. Viņu pārliecinājusi gan cena, gan tas, ka «Mediju namam» nepieciešamas investīcijas.

«Šis finansiālais modelis, kāds eksistēja uzņēmumā šos 6,5 gadus, priekš mums arī bija par smagu. Un tai pašā laikā mēs bijām tik ļoti emocionāli saauguši ar darbiniekiem un uzņēmumu, ka mēs arī sapratām, ka paši diez vai spēsim izdarīt tās labākās izvēles attiecībā uz kaut kādām optimizācijām vai arī uz ieguldījumiem,» skaidro Seimuškāne.

To, kāpēc nolēmis pievērsties tieši mediju biznesam, Kāpostiņš īsti nepaskaidro: «Tas jau viss ir procesa gaitā, nevajag to uztvert tikai kā mediju. Tas ir arī biznesa projekts, kuram apakšā ir arī skaitļi, cipari, matemātika un rādītāji, kurus var uzlabot.»

Uzlabot rādītājus Kāpostiņš plāno ar jauniem produktiem digitālajā vidē, taču no zaudējumus nesošās NRA izdošanas viņš negrasās atteikties:

«Ir ļoti liels darba lauks, kur attīstīties, un tieši digitālajā vidē. Protams, atstājot drukāto mediju kā sabiedriski svarīgu viedokļu paušanas platformu.»

Viena no «Neatkarīgās Rīta Avīzes» īpašajām sadaļām ir regulāra Ventspils mēra Aivara Lemberga un viņa dēla Anrija tiesas prāvas atspoguļošana – portālā tam izveidota atsevišķa rubrika. Viens no tās autoriem ir arī nu jau bijušais «Mediju nama» līdzīpašnieks Uldis Dreiblats. Rakstos parasti tiek dota plaša iespēja izteikties Lemberga aizstāvjiem, savukārt valsts apsūdzības un tiesas darbības regulāri tiek kritizētas.

Taču versijas, ka avīze atrodas apsūdzētā Ventspils mēra ietekmē, esot vien stereotips, apgalvo Seimuškāne, kura ir sena Lemberga līdzgaitniece, piemēram, Ventspils attīstības aģentūrā. «Šis stereotips izveidojās ļoti spēcīgajā laikrakstā «Diena», kuru vadīja Sarmīte Ēlerte, un tas arī bija diezgan lielā mērā kultivēts. Un bija diezgan grūti tās jaudas dēļ varbūt arī cīnīties ar šo stereotipu. Tā kā tam ir ārkārtīgi dziļas un senas saknes,» saka Seimuškāne.

Cīnīties ar šo stereotipu nelīdzēja fakts, ka «Mediju nama» valdē līdz šim darbojās arī Aivara Lemberga znots Jānis Austriņš. Savukārt

Anrijs Lembergs apprecējās pirms diviem gadiem, un bulvārprese ziņoja, ka viņa sieva ir Liene Kāpostiņa. Uzvārdu sakritība ar jauno īpašnieku nav nejauša.

Viņš atzīst, ka ir Anrija Lemberga sievas brālis.

Kāpostiņš apliecina arī to, ka Lemberga znots Austriņš ir sens viņa paziņa, tomēr apgalvo, ka šie fakti neesot būtiski: «Jūs meklējat sensāciju tur, kur tās nav, un mēģināt sapīt kopā lietas, kurām absolūti nav nekāda sakara.»

Kāpostiņš apgalvo, ka «Mediju namu» esot pircis par savu naudu, savā vārdā un nevienu citu darījumā nepārstāv.

Savukārt Aivars Lembergs uz «De facto» jautājumiem par savas vedeklas brāli Kāpostiņu atbildēja lakoniskās īsziņās, kurās apgalvoja: «Neesmu lietas kursā, nepazīstu. (..) Kāzās biju, bet nepazīstu.»

Arī Seimuškāne apgalvo, ka par Kāpostiņa saitēm ar Aivara Lemberga bērnu laulātajiem neesot zinājusi, taču viņu tas arī neinteresējot: «Ja es redzu, ka ir cilvēks, kurš vēlas pirkt kapitāldaļas, un mums ir izteikts piedāvājums, un mēs esam savā starpā to apsprieduši – mēs arī pieņēmām lēmumu. Tā ka man patiesībā viņa personīgās saiknes, ar ko viņš guļ, ēd, vai viņš ir precējies – man patiešām tas neinteresē.»

Dažādu mediju īpašnieku saiknes savā grāmatā pirms dažiem gadiem pētīja Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda

Rožukalne. Viņas secinājums bija – bieži vien oficiālie mediju īpašnieki ir vien izkārtne, aiz kuriem aiz trasta līgumiem vai citām ietekmes svirām slēpjas ietekmīgi patiesā labuma guvēji.

Komentāru par «Mediju nama» pārdošanu Rožukalne atsūtīja e-pastā no ASV: «Darījums (..) izskatās līdzīgs akciju sabiedrībā «Diena» ietilpstošu vairāku uzņēmumu pārstrukturizācijai, kad patiesais īpašnieks nodod mediju kādam uzticamam, sev ļoti pietuvinātam uzņēmējam, kuru var viegli izmantot kā savas «vadītāja rokas pagarinātāju». Skaidrs, ka

šis uzņēmējs ir pilnīgi nevarīgs bez īstā īpašnieka un viņa uzņēmēja karjera bez tā nav iespējama. Viņa zināšanas un pieredze mediju jomā varētu līdzināties absolūtai nullei.»

Mediju pētniece arī uzsver, ka uzņēmuma pārdošana laikā, kad tas strādā ar zaudējumiem, parādot jau zināmo: «Politiski ietekmēti mediju uzņēmumi, bez bagātīga atklātu vai slēptu īpašnieku atbalsta, nespēj būt veiksmīgi no biznesa viedokļa. Politiski ietekmētas informācijas kombinēšana ar profesionālu informāciju, izlikšanās par neatkarīgu spēlētāju mediju jomā nedarbojas; biznesa zaudējumi ir cena, kas par to jāmaksā.»

Rožukalne norāda vēl uz kādu negatīvu iezīmi. Starp iepriekšējiem «Mediju nama» oficiālajiem īpašniekiem bija arī mediju profesionāļi, bet jaunā īpašnieka izvēle parāda, ka, visticamāk, īstajam labuma guvējam nav svarīgi, ka vadītāji orientējas nozarē, jo galvenais ir bizness un iespēja ietekmēt saturu.

Runāt par «Mediju nama» darījumu sākotnēji nevēlējās neviena no iesaistītajām pusēm – ne pircējs, ne pārdevēji, ne darbinieki.

Izdevniecības jaunā un bijusī vadība galu galā intervijas sniegt piekrita. Tomēr redakcijas darbinieki atklāti kameras priekšā par jauno īpašnieku runāt atteicās, vien pauda cerību, ka nekādas radikālas izmaiņas Kāpostiņš neieviesīs un saturā nejauksies.