Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, mazie bērni jau domās vai uz papīra vecītim uzrakstījuši savas sapņu dāvanas. Daudzi vecāki zina, ka atvasīšu vēlmes galvenokārt aizgūtas no spilgtajās reklāmās vai pie draudzenes redzētā. Piepildīt šos sapņus vai lūkot dāvanas pašiem nebūs vienkāršs uzdevums, jo rotaļlietu veikalā acīs ņirb no plašā piedāvājuma klāsta. Kas manam bērnam vispiemērotākais? Meklējam atbildes kopā ar psiholoģi Aigu Jankevicu.
«Rotaļlietas bērniem ir nepieciešamas, tomēr ar vairākiem «bet» – cik daudz, kādas un kurā vecumā –, par to atbild pieaugušais, jo ne jau bērns ies un pirks. Turklāt viņa izvēle būs emocionāla, balstīta uz redzamāko, spožāko un interesantāko, kas patīk un kas ir citam, nevis uz rotaļlietām un spēlēm, kas veicina intelektuālo, emocionālo un sociālo attīstību,» stāsta Aiga, aicinādama vecākus ar gudru ziņu vadīt bērnu spēlēšanās priekšmetu pasaulē. Tomēr arī mammas un tēti bieži vien kļūst par reklāmu upuriem un iegādājas mantas tikai tāpēc, ka, «redz, kā draugi savējam nopirka», vai mīļā miera labad, pakļaujoties mazā untumiem un brēcieniem veikalā, tā palaižot garām vairākas svarīgas patiesības. Pirmkārt, spēlēšanās ir spilgta un dabas dota pirmsskolas vecuma bērnu vajadzība, kuras apmierināšanai mazie spēj izmantot visu sev apkārt. Itin viegli viņu fantāzijas pasaulē atdzīvojas zīmuļi, akmeņi, čiekuri un sprungulīši, tā ļaujot attīstīties bērna iztēlei. To tik ļoti neveicina rūpnieciski ražotās mantas, kas «visu pasaka priekšā», tāpēc nevajadzētu ar tām aizrauties. Turklāt pārmērība nomāc – bērns apjūk rotaļlietu piekrautā istabā un izvēlas nespēlēties vispār. Gudrība? No sešām mantu kastēm atstāt divas un pārējās piedāvāt vēlāk. Mazajam tās šķitīs kā jaunas! «Vecākiem svarīgi arī parūpēties par vidi, kur bērnam brīvi darboties, netraucējot citus, – lai stūrītis ērts un nebūtu par tumšu,» turpina psiholoģe.
Svarīgākā manta
Rotaļāšanās sākas, jau bērnam piedzimstot, ko labi zina arī komerciālā pasaule, piedāvājot mirgojošas, skaļas un košas spēlēšanās ierīces, tomēr bieži tās izdara vairāk slikta nekā laba. «Mazulis ar tām neko nevar iesākt, pat aizvākt, kad apnikušas, tikai skatīties,» norāda Aiga, piebilstot, ka zīdainīša svarīgākā «rotaļlieta» ir mamma. Viņa, mainot autiņu, dzied dziesmiņas, kutina pēdiņas, skatās actiņās, runājas, «vāra» plaukstā putriņu, tāpēc droši iespējams iztikt bez pīkstuļiem un mirguļiem. Ja nu vienīgi bēbītim var piedāvāt kādu vienkāršu mantiņu pamatkrāsās, uz ko koncentrēt skatienu, stiepties un vēlāk arī tvert, kas nepieciešams viņa attīstībai.
Kad mazulis sāk rāpot, pirmām kārtām jāparūpējas par viņa drošību uz grīdas, novācot vadus un bīstamus priekšmetus. Visbiežāk bērnu šajā vecumā interesē «īstās mantas», piemēram, pultis un telefoni, ko viņš bieži redzējis vecākus lietojam, tomēr iespējams mazuļa interesi ievirzīt «legālā gultnē», piedāvājot kaut vai klucīšus, kurus var sasist kopā, un atkal paturot prātā, ka par kvantitāti svarīgāka kvalitāte!
Savukārt divu trīs gadu vecumā bērniem raksturīga priekšmetiskā darbošanās, kad mazulis simts reižu dienā var likt torni un ar sajūsmu klausīties, kā tas gāžas, «braukāties» ar klucīšiem un arī atrast savu īpašo, mīksto mīļmantiņu. Jāgādā, lai rotaļlietas šajā vecumā nav par sīku.
Varoņi un princeses
Bērnam augot un attīstoties, sarežģītāka kļūst arī viņa spēlēšanās pasaule, kas kulmināciju sasniedz izvērstos sižetos un lomu spēlēs ap to vecumu, kad jāgatavojas skolai. Īsu brīdi pirms tam, četru piecu gadu vecumā, bērni skaidri apzinās savu piederību sieviešu vai vīriešu dzimumam.
«Puišiem šajā laikā parasti vērojamas agresīvas rotaļas, interesē pistoles, zobeni, dažādi briesmoņi. Zēni tā izdzīvo varoņa posmu, kas nepieciešams viņa vīrišķajai identitātei. Dabā tā vienkārši iekārtots – nevaram prasīt, lai viņš mierīgi sēž uz grīdas un krāmē klučus. Puikām jācīnās, jāmācās būt par vīrieti, turklāt viņi identificējas ar labo varoni, kas uzvar,» raksturo A.Jankevica. Zēni šajā vecumā ir skaļi un kustīgi, mīl «sasisties» ar mašīnītēm, pavadot rīcību ar attiecīgām skaņām, un tas ir labi, norāda psiholoģe, jo mazajam tā jāizspēlē dienas gaitā sakrātā agresija. «Sliktāk, ja bērns ķeras nevis pie rotaļu mašīnām, bet apsēžas pie datora un spēlē ralliju, turpinot būt saspringts. Viņš skatās, kā citi «sitas», un praktiski darbojas vien ar pirkstiem.»
Savukārt meitenītēm jāizdzīvo mātišķās jūtas, tāpēc viņām ir «bēbīši» ar visu līdzejošo atribūtiku, kā arī jāatrod identitāte ar princesi, lai justos sievišķīga. «Tas ir svarīgs vecumposms, kam jāiziet cauri,» atzīst Aiga, piebilstot, ka tam palīdz tās pašas skaistās un nereālās bārbijas. Mazajām jāizspēlējas, jāsamainās drēbēm un jāizciemojas ar tām. Tievuma kults šajā vecumā vēl nedraud!
Četros piecos gados bērni attīsta arī saimnieciskumu, tāpēc nevajadzētu apspiest vēlmi palīdzēt mājas solī un darboties ar īstajiem priekšmetiem.
Vārdos atklāj emocijas
Rotaļājoties bērnu lielākoties pavada runa. Viņš komentē darbošanos, izsaucas, runā pats ar sevi, kam ir divi būtiski ieguvumi – attīstās valoda un fantāzija, kā arī mazais «izspēlē ārā» sakrājušās emocijas. «Vecākiem, kuri sūdzas, ka bērns viņiem neko nestāsta, iesaku paklausīties šīs rotaļu sarunas – kādas lomas tiek piešķirtas, kādas frāzes un intonāciju lieto,» stāsta Aiga, noslēgumā novēlot pieaugušajiem būt gudriem vērot, ieklausīties un saskatīt bērna patiesās vajadzības. Turklāt ir Ziemassvētku laiks. Varbūt kopā ar mazo izrevidēt mantu kasti un daļu savas «bagātības» ziedot bērniem, kuriem tās trūkst? Tas būs ceļš uz labu sirdi!
Dace, divu dēlu mamma
Pirms sešiem gadiem, kad vecākajam dēlam sāka rasties noteikta interese par rotaļlietām, kopīgi gājām uz veikalu un lūkojām, ko mazuļa sirsniņa kārotu. Kā pirmajam bērnam viņam netika liegts gandrīz nekas, tiesa, rotaļlietas bija jānopelna – jāklausa vecāki, labi jāuzvedas, cītīgi jāēd utt. Trīs gadu vecumā šī apziņa veidojās ļoti labi. Ja manta bija pārāk dārga, ar bērnu varēju lieliski sarunāt sameklēt ko citu. Bērnudārzā sākās izteiktas «modes rotaļlietas», kas bija vajadzīgas, jo citiem tādas ir, – «akšaumeni» (cīņu cilvēki), pūķu olas, roboti, daudzstāvu autogarāžas un citas. Tika apsolīts, ka lielās un dārgās rotaļlietas par labu uzvedību atnesīs salatētis, un mūsu jaukais vectētiņš Zaļeniekos parūpējās, lai tā arī būtu. Par laimi, mans puika veikalā prata uzvesties un panikā nekrita gar zemi, skaļi bļaudams pēc kādas mantas. Savu reizi viņam pietika ar ziepju burbuļiem vai šokolādes olu ar mantiņu. Ja rotaļlieta nopelnīta, arī attieksme pret to ir citāda. Daudzi brīnās, ka dēls spējis gandrīz visas mantas saglabāt nesalauztas. Tagad aug mazais puika, un rotaļlietu veikalā eju reti, no bēniņiem pa vienai vien nesu lielā brāļa saglabātās mašīnas, grāmatas, klučus, kas ir kā jaunas, un mazajam ir prieks par tām, bet man ietaupās lieki izdevumi.
Aija, divu bērnu māmiņa
Man ir dēls un meita pirmsskolas vecumā. Izvēloties viņiem rotaļlietas, skatos, kas konkrētajā brīdī mazos interesē. Meitai tās, protams, ir bārbijas, žurnāli un dažādas skaistumlietiņas, bet puikam – mašīnas, bumbas un lego. Esam sarunājuši, ka «lielās» mantas tiks pirktas uz dzimšanas un vārda dienām un Ziemassvētkiem, tāpēc viņi jau laikus var tās izvēlēties, gaidīt un pārliecināties, vai patiešām grib attiecīgo rotaļlietu. (Traki, ja viņi «ieciklējas» uz reklāmās redzēto, jo parasti tās ir ļoti dārgas lietas, un nākas krietni papūlēties, lai mainītu bērnu domas.) Kad ikdienā ejam uz veikalu, mazie drīkst izraudzīties kaut ko nelielu. Nenoliegšu, ka dažkārt krītu kārdinājumā atvases palutināt ar kādu jaunu rotaļlietu, jo pašas bērnībā to nebija pārāk daudz, bet esmu ievērojusi, ka viņu prieks par jauno ir ļoti īss – drīz vien mantas nevērīgi mētājas. Lai māja nepārvērstos par noliktavu, liekās rotaļlietas nonāk pažobelē. Ar laiku tās mainu. Meita ir vecāka, viņai patlaban ļoti patīk spēlēt dažādas lomu spēles, kurās viņa iesaista arī mazo brāli. Tad nu iet vaļā skolas, veikali, dakteri, mājas un bibliotēkas ar minimālu mantu patēriņu. Jautri!