Gada dizainers - Raimonds Cīrulis (8)

Apmeklēju visādus pulciņus, arī sestdienās un svētdienās gāju zīmēt. Paralēli vidusskolai četras reizes nedēļā apmeklēju vakara kursus. Vispār es biju uz glezniecību traks. Un tad kādā brīdī es saslimu ar 3D lietām. Tas bija lūzuma punkts manā dzīvē, kad izvēlējos nodarboties ar dizaina lietām. Sāku uzskatīt, ka glezniecība ir meli par telpu, par plakni, tādēļ aizgāju uz produktiem.

Kādas bija pirmās studiju gaitas?

Toreiz jau īsti nebija kur mācīties, jo akadēmijā to nevarēja nosaukt par izglītību. Es iestājos un tikpat drīz arī izstājos. Sāku mācīties autonomi. 1991. gadā man bija iespēja, un mācījos Štutgartē, Vācijā dizaina akadēmijā. 1994. gadā Zviedrijā mācījos produktu attīstību un analīzi, bet patiesībā biju autodidakts, jo neviens neko nevarēja iemācīt. Tad uzstādīju sev mērķi - gribēju būt top desmitniekā pasaulē. Tikai pēc tam sapratu, ka talants nav tas, kas tevi nostāda pirmajās vietās pasaulē. Tas ir talants plus menedžments, nauda, bizness. Tie, kas ir pirmajā desmitniekā, nav tie talantīgākie. Es ļoti daudz studēju senās Ēģiptes matemātiku - zelta griezumu. Zelta griezums ir tūkstošiem gadu sprindzinātas smadzenes, lai atklātu formulas formulu. Pitagora teorēma patiesībā ir Pitagora maģija. Viņš studēja arī Ēģiptes matemātiku. Viņš atvēra savu skolu Atēnās. Viņu vienreiz brīdināja, otrreiz un trešajā reizē viņu novāca, jo viņš deva pasaulei zināšanas, kuras ir aizliegtas. Sekas jūs redzat šobrīd - viss pasaulē ir balstīts uz Pitagoru, tātad tā formulas formula tomēr strādā. Tad es 10 gadus cīnījos ar numeroloģiju, mēģināju līknes un grafikus, gribēju dabūt iekšā to visu programmās, bet man atteica, ka tas esot ļoti grūti.

Ko tev nozīmē vārds dizains?

Dizainu var uzskatīt par inženierzinātni, par mākslas zinātni, par socioloģiju, par modi, tomēr tā ir sintēze, tā ir visa kā sintēze. Protams, vienmēr paliek problēma - mēs esam pārražojušies, visa kā mums ir, bet runa ir par vēstījumu, ko esi ielicis iekšā. Lai tu būtu labs dizainers, tev ir jāzina kultūras vēsture, filozofija, socioloģija, tehnoloģijas, ekonomikas pamati, valodas, jābūt ļoti vispusīgam, citādi neko nopietnu nevar uztaisīt. Bez šīm zināšanām vari tikai uztaisīt „kaut ko", paies divi gadi un tās lietas vairs nebūs. Dizains ir arī iespēja komunicēties. Ja nevari izdarīt to darbu tik labi, ka vari parakstīties, tad nedari! Nedrīkst taisīt darbu ar ļaunām domām, piemēram, krievu laiku būves, viņu veidošanā nebija šie principi ievēroti un šīs būves grauj, ir pat bīstamas veselībai. Respektīvi, kad taisi kādu lietu, iekšā ir jābūt proporcijām, harmonijai, un tad lielākajai daļai cilvēku patiks. Tas nav vienkārši. Bet tas iestrādājas, un, ja strādāju pēc formulas, tad pasūtītājs vienmēr būs apmierināts. Ir laiks nodot šīs zināšanas citiem, jo man tās jau ir asinīs.

Vai Latvijā dizaineram ir pietiekami daudz ko darīt?

Vienmēr! Ir tikai jāsaprot dizaina būtība. Jāsaprot, kas gribi būt. „Ā, es būšu rakstnieks, ā, davai, es būšu dizainers!" Tad, ja ir šāda nostāja, par labu dizaineru nekad nekļūsi! Dizains ir iespēja komunicēties ar visu pasauli, iedot savu vēstījumu. Ja nav šīs sajūtas iekšā, tad ne Latvijā, nedz arī kur citur nav ko darīt dizaina jomā. Es, piemēram, nevaru ilgstoši ārzemēs pastrādāt - divas, trīs nedēļas un tā velk uz mājām, ka nevar izturēt.

Tātad visos tavos darbos ir šis vēstījums?

Es nekad nedodu no sevis ārā darbu, kamēr nejūtu ka šis vēstījums ir ielikts. Ja jūtu, ka vēl nav, tad atbildu, lai pienāk rīt. Tad, kad vēstījums ir, tad darbs ir iznēsāts un ir gatavs. Un tad tas patiks cilvēkiem. Vienmēr nevar ielikt 100 procentus, bet 80 procenti darbu nes šo kodu, formulu un vēstījumu.

Vai vari noformulēt vēstījumu, ko dod saviem darbiem?

Tam ir jābūt verbāli noformulējamam. Pirmkārt strādā divi līmeņi - intuīcija un vārds. Un jātic intuīcijai. Es ieraugu vīziju, smadzenes zibenīgi iedod informāciju, un tad tu pārbaudi to ar vārdu. Vēstījums ir jāieliek gan no vēstures, gan no nākotnes un plus vēl sava doma. Tev ir jābūt medijam. Ja tu kaut ko dari, tad nedari vienkārši tāpat. Daudzi cilvēki iznieko laiku, es esmu ļoti dusmīgs, ja kāds mēģina izniekot manu laiku. Laiku nevar nopirkt par naudu. Kad tu taisi, tev ir jādomā labas domas, jābūt labai attieksmei, jādomā par visiem cilvēkiem, jāieliek labvēlība, sirds. Es neķeros pie modeļiem, ja man nav labs garastāvoklis. Ja ir, tad pieej, pieķeries un tā lieta aiziet. Un to var sajust. Varam nolikt blakus divus stipri līdzīgus priekšmetus, un ņems to, kurā ir tā formula un labās domas ieliktas.

Ko vari teikt par dizaineriem, kas tomēr pamet šo nodarbošanos?

Tie dizaineri, kas aiziet prom, viņi nav paši sevi sapratuši, viņiem nav ko pateikt pasaulei. Ja zini vēsturi, kultūru, mīli cilvēkus un pasauli, tad tev būs ko pateikt.

Kad sabruka Padomju Savienība un visa ražošana, daudzi aizbēga prom. Es ēdu putras un mācījos, taisīju dizainu. Ja gribi būt labs vijolnieks, tad ir sešas stundas dienā jāstrādā. Ja gribi būt dizainers, tad ej un taisi dizainu, trenē muskuļus. Nevajag mest plinti krūmos, ir jāizvēlas tēma, kuru gribi darīt, un ir jādara.

Kur tevī rodas šī enerģija, dzinējs, kas liek darboties un neapstāties?

Domāju, ka tā ir tā misija, kas man jāpilda pasaulē. Varētu it kā mierīgi dzīvot, bet man patīk sasniegt aizvien jaunas un jaunas virsotnes. Es nevaru sēdēt uz vietas un netiekties pēc virsotnēm, pēc izaicinājumiem. Esmu divas reizes dzīvē atteicies no izaicinājuma un esmu to nožēlojis. Pirmā reize bija strādāt Amerikā, otrā - Japānā, abās es atteicos.

Vai šodien latvietis spēj novērtēt labu dizainu?

Es esmu patīkami pārsteigts par pēkšņu izlēcienu. Es to citādi nevaru nosaukt - izlēciens. Pēkšņi visiem vajag dizainu, labu dizainu, daudzi grib ar to darboties. Izskatās, ka mēs bijām aizgulējušies, tagad šī attīstība notiek ļoti strauji.

Kas būtu jādara, lai sekmētu Latvijas dizaina attīstību?

Latvijā būtu jārada tieši dizaina augstskola. Piemēram, Somijā tāda ir, un Somijas valdībai nebija viegli tajā ieguldīt ārprāta miljonus, bet tagad tas nes atdevi. Nav tā, ka pēc skolas pabeigšanas uzreiz būs šī atdeve, jo dizaineram pēc izglītības iegūšanas vēl ir jāiegūst dzīves pieredze, desmit gadi kā minimums, līdz parādīsies atdeve. Latvijai ir pēdējais laiks domāt par dizaina augstskolu. Mūsu industrija nespēj sekmīgi konkurēt bieži vien tādēļ, ka tai trūkst laba dizaina. Latvijā ir vajadzīga vesela skola, nevis tikai nodaļai. Nevar būt neviena paspārnē, ir jābūt veselai skolai, kur māca tehnoloģiju, filozofiju, ekonomiku, jo bez tām zināšanām dizainers ir tikai stilists. Francijā, piemēram, dizainers uzvelk skici, bet aiz viņa stāv vesela sistēma. Mums šīs sistēmas nav, tādēļ mūsu dizainerim ir jāzina vairāk. Mums vajag vismaz 40 labus dizainerus, bet tiešām spēcīgus, lai Latvija varētu nopietni konkurēt pasaulē.

Vai uzņēmumi līdz galam saprot dizaina lomu? Ne vienmēr... Uzņēmumi arī ir jāaudzina, ar augstskolu tikai vien tomēr nepietiktu. Valstij ļoti daudz jādomā par dizaina stratēģiju. Šobrīd tiek piešķirta no valsts puses nauda prototipu izstrādei. Slikti nosacījumi ir tie, ka mazie uzņēmumi nevar tikt pie naudas, jo dažreiz tieši no produkta izveidojas vesela industrija.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Ir viena lieta, ko nedara neviens. Ir investors, ir projekta īpašnieki, ir ražošana, bet viņi nekad nesanāk kopā. Pirmkārt, investors mazam uzņēmumam, kurā ir 10 cilvēki, nekad nedos projektu par 50 miljoniem, jo viņam nav pieredzes pārvaldīt tik lielas investīcijas. Mēs (konkrēta uzņēmumu grupa) šobrīd veidojam mehānismu, kas ir starpposms starp investoru, starp ražošanu un starp tirgu. Struktūra, kurā ienāk projekts, kas iegūst finansējumu un atrod ražošanu, reāls konkrēts darbīgs orgāns. Paies ļoti mazs brīdis, kad Latvijā to jau daudz zinās. Tas nozīmē, ka dažādas industrijas varēs dabūt produktu, varēs dabūt investīcijas, tehnoloģijas, patentus. Man nebija citas izvēles, kā to veidot, jo arī man ir bijuši projekti ar kuriem viens nevaru darboties. Aizej nostājies pretī lielajam uzņēmumam, viņi tavu ideju nozags un tad pamēģini iztiesāties ar tiem. Arī patenti ir dārgi. Šāda struktūra ir nepieciešama, lai nosargātu idejas. Pēc kāda mēneša jau šāda struktūra sāks darboties, pēc gada jau tā būs populāra, pēc pāris gadiem ar to jau visi rēķināsies.

Vēl par nākotnes plāniem ir svarīgi pieminēt, ka eko lietas ir tās lietas, kuras būs nākamos 1000 gados ļoti aktuālas. Jau tagad tās ir aktuālas. Es, piemēram, gribu uzcelt eko pilsētu. Kāpēc veselu pilsētu? Ir tāds teiciens - baidies no maziem mērķiem, nebaidies no lieliem, dzīve tāpat nogriezīs. Ja gribēšu celt eko ciematu, tad sanāks māja, bet es gribu pilsētu. Tas ir iespējams. Sīrijā, piemēram, cels tādu. Šobrīd tie, kas ceļ eko mājas, arī grēko, jo koks, kuru zāģē, arī ir dzīvs, viņš grib dzīvot. Tad zāģē viņu ziemā, kad viņš guļ, bet to jau nedara. Tad tas vairs nav eko. Eko māja ir māja, kura radīta, maksimāli saudzējot enerģiju. Ledāji katastrofāli kūst, Rīga var būt zem ūdens tuvāko 20 gadu laikā, tādēļ ka tiek patērēts milzīgs daudzums enerģijas un rodas globālā sasilšana. Eko dizains ir tāds, kas, cik vien var, cenšas tērēt mazāk enerģijas. Manā eko pilsētā nevajadzēs Latvenergo pakalpojumus, nevajadzēs siltuma padevi no citiem, nevajadzēs kanalizācijas caurules no citiem, neko nevajadzēs. Izklausās, ka tādu projektu būs ļoti dārgi uztaisīt, bet, parēķinot visas izmaksas un ekspluatāciju, pāris gadu laikā jau tas būs atmaksājies. Ir, piemēram, māju projekti, kuras jau tagad nav jāapkurina vispār. Mēs jau esam noskatījuši zemes, tās būs masīvas investīcijas, bet tas ir iespējams. Uz eko projektiem ir ļoti daudz naudas pasaulei. Komunikācijas un elektronika jau ir vairs tikai trešajā vietā pasaulē. Visvairāk investīciju ir eko lietām. Investīciju piedāvājums šīm lietām ir pat lielāks nekā projektu piedāvājums, un tā ir atbilde rītdienai.