«Tas bija kā modinātāja zvans pasaulei,» televīzijas kanāla «National Geographic» raidījumā «Lielais cunami: kurš nākamais?» saka Singapūras Zemes observatorijas pētnieks Čārlzs Rubīns. «Jo labāk mēs sapratīsim, cik bieži un cik lieli cunami var veidoties, jo labāk mēs varam palīdzēt cilvēkiem plānot nākotni un dzīvot drošāku dzīvi.»
Pat, izmantojot modernās tehnoloģijas, ir grūti prognozēt postošās zemestrīces, kuras rada milzīgus cunami un kuru iemesli ir spēcīgas tektoniskās svārstības, piemēram, vienas kontinentālās plātnes grimšana zem otras plātnes. Zinātnieki tās dēvē par megatriecienu zemestrīcēm, jo to spēks lielākoties ir vismaz astoņas balles pēc Rihtera skalas.
Megatriecienu zemestrīces ir salīdzinoši reta parādība, kas var notikt arī tikai reizi vairākos gadsimtos, taču to radītie postījumi mēdz būt milzīgi. Vairākus gadsimtus kā «šausmu diena» tika pieminēta 365.gadā Vidusjūras austrumu daļā notikusī zemestrīce, kurai sekojošais cunami nopostīja Krētas salu, kā arī radīja milzīgus postījumus Grieķijā, Āfrikas ziemeļos, arī Kiprā un Sicīlijā.
Līdz 2004.gadam megatriecienu zemestrīces ar mērinstrumentiem bija fiksētas tikai Čīlē, Krievijā (Kamčatkā) un Aļaskā. Tāda bija, piemēram, 1960.gadā notikusī 9,5 balles spēcīgā zemestrīce Čīlē, kurai sekojošais cunami sasniedza Havaju salas, Japānu, Filipīnas, Austrāliju un Aleutu salas pie Aļaskas.