/nginx/o/2018/07/12/8772373t1hda10.jpg)
Pievienošanās līgums starp Latviju un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju jeb OECD tiks parakstīts jūnija sākumā Parīzē, un tad kļūs aktuāls jautājums par nākamo Latvijas stratēģisko mērķi, svētdien vēstīja raidījums «LNT Ziņu TOP 10». Versijas par to, kādam tam jābūt, ir dažādas.
«Palūkojieties uz tiem 117 mērķiem, ko Apvienotās Nācijas ir izvirzījušas tagad pasaules attīstībai līdz 2030.gadam.
Ticiet man, mērķu netrūkst. Kas mums bieži pietrūkst, ir laba griba,»
tā uzskata eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Savukārt bijušais Ministru prezidents Māris Gailis vērtē, ka mums vajadzētu pacīkstēties kaut vai ar Igauniju un «aiziet viņiem garām».
Dažādu organizāciju spiediens uz Latviju valsts attīstībai ir devis daudz pozitīva, bet ietekmei no ārpuses mēdz būt arī ēnas puses,
brīdina eksperti.
Sabiedrisko attiecību speciālists Mārcis Bendiks negatīvi vērtē to, ka politiķi tā vietā, lai formulētu idejas, izvirzītu uzdevumus, aicinātu līdzi un pildītu tos ar savu skaidru stāju un apņēmību, saka - Eiropa spiež, OECD spiež, mēs jau neko.
«Ļoti daudz ierēdņu nekustas bez spiediena no ārpuses,
ļoti daudz labas lietas Latvijā ir notikušas, tieši pateicoties norādēm un spiedienam no ārpuses. Tad uzreiz viņiem ir vieglāk darboties, jo kāds ar rungu stāv aiz muguras vai draudzīgi piemiedz ar aci un izsaka piedāvājumu, no kura nevari atteikties,» vērtēja reklāmas aģentūras «!MOOZ» vadošais radošais direktors Ēriks Stendzenieks.
Tomēr visi ir pārliecināti - latvieši paši spēj uzņemties atbildību.
Stāsts par kalpu tautu ir ne vien mīts, bet pat pūšana Krievijas prezidenta Vladimira Putina stabulē,
brīdina eksprezidente.
«Šī ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa, lai savas bijušās impērijas - gan cariskās, gan padomiskās - pasaules priekšā noniecinātu kā tādas, kas vispār nav tautas. Katrā ziņā, kas ir pārāk stulbi un nevarīgi, un glupi, lai paši par sevi valdītu. Pats par sevi secinājums - tad varenajai un dižajai Krievijai ir jāpārņem valdība pār šitiem idiotiem, pie kuriem mēs sevi pieskaitītu,» norādīja Vīķe-Freiberga.
Bendiks savukārt saskata padomju laiku ietekmi:
«Latvieši ir ārkārtīgi apņēmīgi, ārkārtīgi drosmīgi, ļoti uzņēmīgi. Tas, kas visvairāk atstāj iespaidu, ir nevis latviskums, bet postpadomiskums.
Es domāju, tā paaudze, kas ir bijuši komjauniešu aktīvisti, sirdī tādi arī paliek.»
Savukārt filozofs, Latvijas Universitātes profesors Igors Šuvajevs vērtē, ka
liela daļa no tā saucamajiem mājas darbiem, lai iestātos organizācijās, paveikti tikai uz papīra un vēl ir ieviešami dzīvē.
Piemēram, vēl aizvien aizsardzībai nav atvēlēti 2% no iekšzemes kopprodukta.
«Atcerieties, kā notika tā iestāšanās ES. īstenībā jau nekas netika skaidrots, tika biedēts un ar biedēšanu iestājās. Un, ja biedē, tad neizdara mājasdarbus. Un neizdarītie mājasdarbi palika, gan iestājoties vienā organizācijā, gan otrā. Gluži tāpatās kā tagad, trešajā klubiņā iestājoties. Tie mājasdarbi īstenībā nav izdarīti, uz papīra - viss ir kārtībā,» sprieda Šuvajevs.
Uzturēt sevi formā liks ne tikai organizāciju nosacījumi.
Reformas vajadzīgas nevis kādam, bet mums pašiem,
norāda aptaujātie.
«Mēs esam komandā, kur jāskrien līdzi. Tas nozīmē, ka tev ir jābūt visu laiku formā un tā forma jāuztur.
Būt tur nozīmē pastāvīgi censties,»
norādīja Gailis.
«Ne jau ES vajadzīgs, lai mums būtu tas un tas, un tas. Un tādam OECD arī nekas nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīgs.
Tas ir tāpat kā «netīrīsi zobus - netiksi oktobrēnos iestāties». Tagad nevarēs aizbildināties, ka kaut ko vajag kādiem citiem onkuļiem un tantēm, es atvainojos. Mums pašiem to vajag,» vērtēja Bendiks.
Eiropas Savienība, NATO, eirozona, Šengena un arī OECD ir kā kārtējā medaļa jeb līdzeklis, lai galarezultātā sasniegtu galveno mērķi, norāda Vīķe-Freiberga.
«Mums tie visi ir bijuši ceļastabi. Mūsu mērķi nekur nav pazuduši.
Nedzīvojam padomju laikos, piecgadu plāni mums nav vajadzīgi,
neesam mazi bērni, kam ir vajadzīga priekšā ceļa karte, kā virzīties uz priekšu. Mēs esam pietiekoši pieauguši kā cilvēki un kā valsts, lai saprastu, ka mūsu virsmērķi ir galvenais, kam viss pārējais ir tikai līdzeklis, palīglīdzeklis, lai tur nokļūtu,» uzskata eksprezidente.
Viņa norāda, ka
galvenie mērķi - saglabāt suverenitāti, veidot demokrātisku valsti un ļaut tautai garīgi un materiāli pilnveidoties - nekur nav pazuduši
un līdzekļus to sasniegšanai vienmēr varēšot atrast.
Kā atgādina raidījums, kad tika panākts daudzu ieskatā teju vai neiespējamais - atgūta valsts neatkarība -, pirmais darbs bija Krievijas armijas izvešana. 1994.gadā tas tika paveikts un gadu pēc tam simboliski nostiprināts ar Skrundas lokatora uzspridzināšanu. Nākamie soļi bija pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un NATO, un, lai to izdarītu, bija gan jāsalāgojas ar tolaik aptuveni 65 000-80 000 lappušu biezu ES likumdošanas kopumu, gan jāpanāk tikko atjaunotās armijas savietojamība ar modernajiem alianses spēkiem. Tomēr arī šie mērķi sasniegti.
Tālāk sekoja pievienošanās Šengenai, kas prasīja iekšlietu sistēmas stiprināšanu, kā arī virzība uz eiro, ko gan pārtrauca ekonomiskā krīze. Lai izkļūtu no tās, palīdzēja ne vien starptautisko aizdevēju miljardi, bet arī striktie ieteikumi par veicamajām strukturālajām reformām. Tikmēr Māstrihtas kritēriju pildīšanai nācās cīnīties ar augsto inflāciju un mazināt dzīvošanu pāri saviem tēriņiem. Tādējādi Latvija kļuva par 18. eirozonas dalībvalsti un sasniedza vēl vienu stratēģisko mērķi. Par nākamo lielo soli kļuva dalība OECD, kas arī lika veikt virkni darbu, tostarp pamanīt, ka caur Latvijas bankām mēdz plūst arī netīra nauda.