Rublis nemelo

Krievijas iebrukums Gruzijā pārsteidza rietumvalstis nesagatavotas. Pārsteigums bija arī ukraiņu likumsakarīgā, bet spontānā revolūcija Kijevā, kas lika Putinam rīkoties izlēmīgi, ātri un bez iepriekšēja brīdinājuma. Arī rubļa pēkšņais krahs prasa tūlītēju Putina režīma reakciju.

Tomēr minējumi, ko tieši Maskavas bajārs tagad darīs, man šķiet bezjēdzīgi: nekas nemainīsies, ja tiks atlaista Krievijas Centrālās bankas vadība; visās likstās tiks vainoti marginālie opozicionāri; Putins bļaustīsies par ASV sazvērestību; dusmīgi zvanīs Merkelei, arābu šeiham; vai padzīs gazprom Medvedeva valdību. Noziedznieku vidē tā nekārto lietas - ir vairāk nekā skaidrs, ka rubļa krahā tiks vainoti visi, tikai ne pats Putina režīms.

Savējos nenodod

PSRS noziedzīgā režīma vadonis tika aizsargāts līdz pat mūža galam kā viens no līdzīgajiem, šādi nodrošinot varas kontinuitāti. Tas turpinājās arī 80./90. gados, kad siloviki jeb Putina kolēģi no VDK ieviesa noziedznieku «savējos nenodod» zvērestu jaunās Krievijas varas struktūrās. Sākotnējais finanšu kapitāls bija kompartijas zelta fondi, laicīgi noslēpti «izpalīdzīgo» Rietumeiropas valstu bankās.

Organizētā noziedzība un terors, izmantojot valsts finanšu resursus un valsts represīvās/drošības institūcijas, arī šodienas Latvijā nav izskausts mēris. Tomēr Krievijā tas ieguva pavisam citu dimensiju līdz ar Vladimira Putina iecelšanu prezidenta krēslā 2000.gadā. Mēs 14 gadus ļāvām Putinam sevi vazāt aiz deguna!

Viss mainījās līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kad Putins atjaunoja Kremlī gandrīz izplēnējušo ticību Krievijai kā PSRS noziedzīgā režīma īstenajai mantiniecei. Par to bezgala pateicīgi ir Kremļa grupējumi, it sevišķi armijnieki [Šoigu] un drošībnieki [Sečins], kas tagad ir gatavi sargāt savu līderi, līdz nāve tos šķirs.

Šī dzelžainā VDK hierarhija klātienē ir vērojama teroristu okupētajā Dienvidukrainā – Krievijas algotņi slepkavo svešas valsts karavīrus; arī paši dodas nāvē, nešauboties ne mirkli. No šīs līķu takas nokāpt nav Putina spēkos, pat ja gribētu. Un kādēļ gan viņam mainīt gandrīz 100 gadus ierasto kārtību Krievijā – arī šodien kaimiņvalsts līdera svarīgākā loma, tāpat kā PSRS ģenerālsekretāra vienīgais pienākums, bija un ir samierināt kašķīgos, lai vienotos ar nozaru vadītājiem, kuri deleģē vasaļus konkrētiem darbiem, pieprasot to bezierunu paklausību un klusuciešanu.

Agrīnajā padomju Krievijā likumīgie zagļi bija noziedznieki-anarhisti, kas principiāli atteicās strādāt algotu darbu un nekad nesadarbojās ar valsts varu, taču 90.gadu otrajā pusē, bet it sevišķi gadsimtu mijā Krievijā uzplauka ietekmīgu noziedznieku elite, kas pilnīgi un galīgi nojauca robežas starp valsts drošības struktūrām un organizēto noziedzību.

Krievija nekad nav patiesi gribējusi būt līdztiesīgu valstu saimē

Putina režīma nekompetence ir nogremdējusi Krievijas nesabalansēto ekonomiku ar hronisku kleptokrātu valsts pārvaldi, ir pārliecināti daudzi rietumvalstu apskatnieki un politologi. Bet mums būtu tomēr jāzina, ka varas nekompetence ir Kremļa apzināti radīti māņi, kas domāti rietumvalstu politiķu maldināšanai, bet Putina galvenā loma ir Angelas Merkeles laika notriekšana bezjēdzīgās sarunās. Krievijas līderis nekad nav bijis gadījuma cilvēks, to izvēlējās sistēma un bīdīja uz amatu likumīgo zagļu hierarhijas spicē.

Pateicoties tieši rubļa kraham, arī Rietumeiropā pavisam drīz pārliecināsies, ka Krievija nekad nav gribējusi būt pa īstam līdztiesīga demokrātisku valstu starpā. Visi Maskavas nopūderētie solījumi, darbi, projekti, miljardi ir viens Liels Blefs, lai ļautu revanšistiem sakopot resursus un tad uzmestos par kaklakungu visai Eiropai.

Krimas aneksija un iebrukums Ukrainā tika sarīkots Putinam īpaši komfortablā laika posmā – Eiropas Savienība nodeva Gruziju 2008.gadā; Briselē drīz pēc tam parādījās saukļi par baltiešiem-histēriķiem, kad norādījām uz pieaugošajiem Krievijas draudiem; Maskava veiksmīgi spēlēja teātri ar diktatoru Asadu Sīrijā; kaulējās par Irānu ar rietumvalstīm utt.

Putina iekšpolitiskie panākumi ir ļoti reti. No tiem vistraģiskākais - budžeta ienākumi no dabas resursu eksporta ļāva uzlikt rokudzelžus 140 miljoniem krievu tik nemanāmi, ka liela iedzīvotāju daļa tos pat nemanīja. Un neredz vēl šodien. Putina spīdošā taktika uz starptautiskās skatuves 2012.-2014. gados un dzelžaina dūre iekšpolitikā krieviem patiesi šķita īsta līdera cienīgs veiksmes stāsts.

Kā nesen izrunājās Putina «Vienotās Krievijas» partneris Latvijā Nils Ušakovs – Putins ir labākais no ļaunākajiem. Nākamreiz viesojoties Krievijas metropolē, Rīgas mērs varēs meklēt drosmi šo nu jau sagrauto mītu atkārtot vienkāršiem maskaviešiem, kas tūlīt vairs nespēs samaksāt dzīvokļa kredītu, bet kolektīvos mazdārziņu kolhozos veidos naturālās saimniecības.

Putina politiskā sakāve paša mājās

Ja Krievijas anschluss Ukrainā bija pavisam negaidīts rietumvalstīm pēc Kremļa veiksmīgās acu aizmālēšanas akcijas [Soču olimpiskās spēles], tad rubļa krahs 2014.gada 16.decembrī pavisam noteikti ir izsitis Putinam priekšējo zobu - viņa pašlepnums ir nopietni iedragāts un bez atbildes nepaliks. Tas nozīmē, ka dusmu izvirdumi vissmagāk atkal skars Krievijas cara mīļoto slaucamo govi – paša tautu.

Ja Krievijas notriektā Malaizijas lidmašīna radīja diskomfortu aiz Kremļa biezajiem mūriem, tad Krievijas uzspiestais pamiera līgums Ukrainai 5.septembrī atgrieza Kremļa saimniekiem cietu miegu un baudpilnu komfortu. Neticami, ka rubļa krahs šo labsajūtu Maskavā ir sagrāvis pāris dienu laikā.

Kurš grupējums iegūs Putina roku – armijnieki, drošībnieki vai oligarhi, gazpromieši?

Šodien būtu svarīgi saprast, kas tieši Putinu uztrauc vairāk: vai tie ir iespējamie nemieri pilsētās vai Putina nevainojamās reputācijas sabrukums, kas liek apšaubīt līdera spējas «visu kontrolēt».

Diez vai nemieri šķiet problēma Kremļa saimniekam, jo tie ir likvidējami ātri ar brutālu spēku. Protams, ar nosacījumu, ka armijai un drošībniekiem līdz jaunajam gadam tiks indeksēts atalgojums atbilstoši rubļa valūtas kursam. Turpretī iedragātā reputācija Putinam ir stipri nepatīkamāka, jo ir visiem kā uz delnas. Iedzīvotāju plānos maciņus nevar samelot un noslēpt, kā tas tika izdarīts ar mediķu streikiem, ko galvenie Kremļa TV kanāli praktiski neatspoguļoja. 83% Krievijas iedzīvotāju informāciju gūst tikai no TV*, tādēļ nav brīnums, ka arī šodien krievi ir maz informēti par mediķu rīkotajām protesta akcijām 46 Krievijas pilsētās. Tas nenozīmē, ka Maskava necentīsies, piemēram, 2015.gada janvārī TV skatītājiem parādīt demonstrantu piekaušanu Maskavas ielās, diktoram vienlaicīgi stāstot par barbariskajiem «dagestāniešu teroristiem», ukraiņu fašistiem, latviešu sievietēm-snaiperēm utt.

Krievs 100 gadus mācījās atslēgt savu saprātu:

1. lai izdzīvotu?

2. lai aizietu bojā, paraujot līdzi pēc iespējas vairāk citu tautu?

Traģika ir slēpta pirmajā atbildes variantā. Otrais ir šaušalīgs noziegums. Neapgalvošu, kas notiek krieva galvā – ķīselis vai saprāta mehāniska atslēgšana kā svētlaimīga aizmirstība. Nav tautas ar vienkāršu vēsturi, tomēr 21.gadsimtā katrai ar saviem dēmoniem ir jātiek galā pašai. Ja to nespēj un apdraud kaimiņvalstis, tad agresorvalsts un tās ignorantie iedzīvotāji ir pelnījuši visu, kas nāks tiem pāri.

Pašlaik nespēju iedomāties, ka rubļa krahs kaut vienam miljonam krievu liks aizdomāties – ja Krievija ir tik varena un spēcīga, kā to propagandē Maskava, kādēļ nespējam izturēt simbolisku izolāciju un mērenas sankcijas pat nepilnu gadu? Nostalģijā noslīkušajiem atmiņā vēl sēž mīts par PSRS, kad 55 gadus [kopš 1945.g.] dzīvojām pilnīgā izolācijā, kas šodien maldīgi šķiet pārticības un miera laikmets.

Te arī ir mans klupšanas akmens, jo pašlaik netieku īsti skaidrībā par krievu noskaņojumu pēc rubļa kraha Krievijā. Acīmredzot ir par agru izteikt ticamus secinājumus, tādēļ tikai uzvedinoši jautājumi:

1. Vai Putinam ir jāpārvērš Krievija par totalitāru valsti, burtiski attaisnojot PSRS mantinieces titulu? Vai Ķīnas modelis Putina versijā krieviem šķiet simpātisks, atbalstāms?

2. Varbūt tomēr eksplodēs krievu atskārsme, ka Putins ir vājš politiķis un nekompetents menedžeris, ja jau Krievijas ekonomika iet uz grunti?

Baidoties no otrā, Putins var izvēlēties pirmo – armijnieku un siloviku atbalstītu diktatūru līdz sava mūža galam. Rubļa krahs 2014.gada 16.decembrī Putina izvēli strauji paātrināja. Paradoksāli, ka Brisele šo Putina personisko dilemmu ir pieņēmusi kā Eiropas Savienības kolektīvo problēmjautājumu. Tikai Vašingtonā, šķiet, domā citādi, kaut arī tas vēl nav saukts.

Tā vai citādi Ģenerālisimusa nevainojamā reputācija ir ļoti smagi cietusi. Plaisas Putina mačo tēlā ir plaisas Putina topošās impērijas pārākumā un neievainojamībā. Mentāli nestabilā vadoņa teiktais «mēs esam izredzētā tauta, jo mums vienmēr ir taisnība» ir ideja bez jebkādas priekšmetiskās realitātes. Ja šo apmānu ieraudzīs vienkāršs krievs, viņam šī visa pretīgā debesmanna var vienkārši apnikt.

Kam tad šī Krievijas maskarāde 25 gadu garumā?