TVNET nogādā prieku Aglonas internātvidusskolā (90)

Braucot pa aizputinātu ceļu, kas ar katru minūti pārklājas ar vēl jaunu sniega kārtu, un apzinoties, ka tev ir mazliet jāpasteidzas, lai būtu Jaunaglonā norunātajā laikā, neviļus prātam cauri izšaujas doma – vai tiešām nevarējām izvēlēties kādu Rīgai tuvāku internātskolu? Taču jau nākamajā mirklī saproti, ka tieši šī izvēle ir īstā labdarība – neliels varoņdarbs, par ko pašam patiess prieks. Īpaši to var saprast jau pēc pasākuma, jo ir skaidrs, ka

turienes bērni tiek krietni mazāk lutināti ar dažādiem viesmāksliniekiem, došanos uz cirku vai hokeju... Un kur nu vēl ar tik iespaidīgām dāvanām, kādas pieteicās dāvināt un tiešām sarūpēja mūsu lasītāji.

Brīnumainā kārtā galā bijām tikai ar nelielu nokavēšanos, kas ļāva atviegloti nopūsties, jo bērni bija ieradušies laikā. Uzreiz gan nevarējām ķerties pie gatavošanās mūsu kolektīva tikpat kā neiestudētajai amatierteātra izrādei "Ziemassvētku vecītis un viņa čaklais Zaķis ar Rūķi", jo, kā jau tas Latgalē pieņemts, vispirms viesis tiek cienāts ar pusdienām. Turklāt trīsēdienu. Liels paldies čaklajām Aglonas internātvidusskolas ēdnīcas pavārītēm!

Zaķis (Sieviešu sadaļas redaktore Gerda Pulkstene) un Rūķis (galvenā redaktore Zita Lunde) itin veikli bija gatavi. Mums līdzi atbraukušie trīs tautasdeju dejotāji no radošās apvienības "Lustes LV" arīdzan. Tikai Ziemassvētku vecītis, kuram šī bija pirmā šāda pieredze, vēl cīnījās ar mākslīgā vēdera piestiprināšanu, bārdas pierunāšanu nekrist nost, cimdus kopā savienojošās gumijas izmaukšanu caur mēteļa piedurknēm, kā arī dāvanu saraksta, bērnu vārdu un lasītāju novēlējumu špikera veiksmīgu ievietošanu vienā no tām... Visa pārējā brigāde tikmēr jau bija devusies izklaidēt bērnus ar dejām un rotaļām.

Un tad jau arī bija pienācis mums visiem no bērnības labi prātā palikušais brīdis, kad visi kopā sauc Ziemassvētku vecīti, viņš cītīgi pieklauvē pie durvīm un veļas iekšā ar "Ho-ho, vai gaidījāt?" vai tamlīdzīgu tekstu. Ieraugot bērnu patieso sajūsmu un milzīgo vēlmi tiešām ticēt vecīša reālai eksistēšanai, laikam jau ikviens var kļūt par puslīdz ciešamu aktieri. Tad nu, mēģinot atminēties to, kā tad Salatēti uzvedās pasākumos manā bērnībā, centos iejusties tēlā, cik vien spēju. Šķiet, ka izdevās, jo bērni brīžiem pat smējās par iepriekš nesagatavotiem vecīša jociņiem.

Protams, ka bija arī bērnu kopdziesmas dziedāšana Ziemassvētku vecītim (visu cieņu – pie klavierēm pats skolas direktors Didzis Vanags), laikam jau neizbēgama vecīša iesaistīšana rotaļās (par to, protams, paldies Zaķim) un, protams, dāvanu dalīšana un dzejolīšu skaitīšana. Bērni kā jau bērni – satraukušies, kurš dzejoli iekalis kā akmenī un runā skaļi, kurš putrojas, samulst vai arī runā ļoti klusām. Bet visiem acīs ir patiess prieks.

Jo īpaši tad, kad tiek ieraudzīta milzu lelle, ar pulti vadāmais auto, slidas vai kārotā hokeja nūja. Vecītis to tiešām ir atnesis! Un par to milzīgs paldies mūsu lasītājiem.

Jā, paldies arī maizes ceptuvei "Lāči" un maiznīcai "Flora" par gardumu atvēlēšanu bērniem, paldies "Lustes LV" par viņu izdancināšanu, un, protams, paldies arī pašai Aglonas internātvidusskolai un tās burvīgajiem, gaiša lauku naivuma pilnajiem bērniem. It īpaši par zīmējumu sējumu Salatētim, ko glabāšu mājās goda vietā!

Piebilde par raksta galeriju – pasākumā nebija visi 30 bērni, bet dāvanas viņiem nogādās skola un, kā solīts, katrs tiks arī nobildēts kopā ar savu Ziemassvētku sapņa taustāmo piepildījumu, un foto tiks pievienots šai galerijai. Sirsnīgu arī Jauno gadu!