Kā tad pareizi būtu jāsvin valsts svētki? Jāiet skatīties karaspēka parāde, bet pēc tam jāapmeklē “Lido” restorāns? Vai varbūt labāk “McDonald's”? Vakarā iet uz pilsētas centru salt un gaidīt salūtu, vai arī sarīkot svētku vakariņas ģimenes lokā ar sklandraušiem un dzimtenē ražotu alu? Bet varbūt pašam sarīkot alternatīvo uguņošanu? Variantu netrūkst, atliek vien izvēlēties sev tīkamāko.
Daži ieteikumi, Latvijas 90. gadu jubileju sagaidot (15)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Evelīna Kovaļevska, raidījuma “Bez tabu” vadītāja
Man liekas, ka par patriotu vienā dienā nevar kļūt. Jūtas pret valsti jau nemainās no tā, vai tiek svinēta Latvijas 89. vai 90. gadadiena. Tādēļ es nedomāju, ka vienā vai otrā reizē svinēšanas tradīcijas vajadzētu kaut kā mākslīgi uzkurbulēt. Parasti tradīcijas nāk no ģimenes. Būtu ļoti jauki, ja šajā dienā varētu izdarīt vismaz vienu lietu, ko jau no seniem laikiem 18. novembrī ir darījuši jūsu vecvecāki. Piemēram, zinu, ka daudzi veci ļaudis 18. novembrī apstaigā kapus, pieminot sev tuvos cilvēkus, bet pēc tam atzīmē svētkus ģimenes lokā. Man pašai vienam tuvam cilvēkam 18. novembrī ir vārda diena, un tas parasti ir labs iemesls visiem radiņiem sapulcēties kopā. Tā vienlaikus var gan atcerēties valsts svētkus, gan arī padarīt šo kopā sanākšanu tādu ģimenisku. Galu galā, ja katrā ģimenē būs svētku sajūta, tad tāda būs arī visā valstī.
Juris Žagars, Dailes teātra aktieris
Parasti šajos svētkos jaukākais ir tas, ka tās ir brīvdienas, tāpēc tās būtu jāpavada atbilstoši brīvdienām. Ideālais variants manā gadījumā ir, ja būtu auksts un varētu jau slēpot. Manā pieredzē trīs ziemas ir sākušās ar 1. novembri un tad esmu jau varējis slēpot. Noteikti derētu apskatīties arī salūtu Rīgā. Patiesībā tas arī ir viss; es nedomāju, ka katram noteikti būtu jārealizē kāda patriotiska akcija. Man tas patriotisms ir daudz vienkāršāks, bez lieka patosa. Tās ir jaukas brīvas dienas novembrī, kad var satikties ar draugiem un jauki pavadīt brīvdienas rudenī. Es, protams, esmu Latvijas patriots, bet ne skaļā un ārišķīgā izpausmē. Es nekad nenēsāšu krekliņu ar uzrakstu “Es esmu latvietis!”. Es nesaprotu šo raksturojošo īpašvārdu, ko nozīmē latvietība. Manuprāt, tieši tāda pati var būt dāņniecība vai zviedrniecība. Es domāju, ka tas ir pārspīlējums, jo runa var būt par to, ka mēs kopjam savu kultūru un tradīcijas. Bet ar ko latvietība atšķiras no anglietības? Man tas nav saprotams. Šai ziņā patriots - tas liekas skaļi, teatrālas izpausmes patriots. Es vairāk esmu patriots tai izpausmē, ka nekad neesmu iedomājies braukt prom no Latvijas un strādāt kaut kur citur, jo es te jūtos labi. Tas arī ir vislabākais patriotisms -vieta, kur tu jūties labi, nevis vieta, kur tu vari atļauties aizbraukt. Mans ieteikums 18. novembrī ir justies labi un brīvi, un, ja ir iespējams, aizbraukt uz kalnu.
Marta Kukarane, dziedātāja
Būšu ļoti godīga un atzīšos, ka man šie svētki nenozīmē daudz. Svecītes nededzinu, salūtu skatīties neskrienu, jo man ir paniskas bailes no lielām cilvēku masām. Vienu reizi biju iemaldījusies šādā tautas pasākumā, bet mani tur gandrīz nospieda, kad viss bija beidzies un cilvēki mēģināja tikt ātrāk prom. Kaitina arī tā naudas skaitīšana pirms un pēc svētkiem - cik iztērēts salūtam, cik rotājumiem utt. Jā, esmu skatījusies prezidentes uzrunas un svētku koncertus. Laikam to īpašo sajūtu jāieaudzina no mazotnes. Meitu arī šajā ziņā īpaši neizglītoju, jo to ļoti labi izdara bērnudārza audzinātājas, kuras bērniem pastāsta, kas tieši tie ir par svētkiem un kāpēc tie ir īpaši. Uzskatu, ka katram latvietim jāzina, kādā krāsā ir mūsu karogs, kāds ir ģerbonis un jāmāk nodziedāt himna. Protams, zinu, ka tas ir datums, kad tika proklamēta Latvijas Republika, bet vai es esmu lepna par to, ka esmu dzimusi šai valstī? Nezinu, jo pēdējā laikā notiek tik daudz nejēdzību, ka nesaproti, lepoties vai kaunēties par savu izcelsmi. Šī varētu būt tā diena, kad lieku reizi sev atgādināt: “Mēs esam stipri, mēs esam vareni!” Citādi līdz nākamajai svētku reizei tas jau aizmirsies.
Pēteris Kvetkovskis, “Skyforger” metāliski tautiskā rīkle
Pats šo dienu nesvinu, jo neredzu tam nekādu sevišķu pamudinājumu. Diemžēl pa šiem gadiem valsts politika Latvijā nav gandrīz neko darījusi, lai attīstītu pilsoņos patriotismu, latvisko dzīvesziņu un nacionālo lepnumu - drīzāk tieši pretēji! Viss, kas saistīts ar latvisko, notiek ar pašdarbnieku spēkiem un pa kaktiem.
Mūsu valsti gan pēc Pirmā pasaules kara, gan tagad izcīnīja vienkāršie cilvēki, nevis tie, kas parasti pēc tam sēž valsts vadībā. Vairākums šo cilvēku tagad dzīvo diezgan švaki un ar rūgtuma sajūtu par to, kā tas viss beigās ir izveidojies. Tāpēc 18. novembra svinības arī man vairāk asociējas ar tādiem biezo vai valdības svētkiem, ar superdārgiem salūtiem un ko tur visu vēl... Drīzāk 11. novembris ir tie svētki, kas man asociējas ar Latvijas valsti un tiem, kas mums to izcīnīja ar savām asinīm!