Sieviešu viedoklis par Rudzīša teorijām...

«Pēdējās nedēļas aizņemtības dēļ šo notikumu biju palaidusi garām. Izlasīju, un ko lai saka, esmu šokā! Kā gan šādi var izteikties inteliģents, izglītots divdesmit pirmajā gadsimtā dzīvojošs vīrietis, turklāt ārsts, kura misija ir palīdzēt risināt personīgas dabas problēmas?

Sākumā šķita, ka līdz galam nesaprotu vai pārprotu rakstīto, nešķita, ka tā tas tiešām ir uzrakstīts, bet nē, lasīto sapratu pareizi,

tur tiešām melns uz balta teikts, ka sist sievieti ir labi!

Vai attiecību pamatā ir otra cilvēka fiziska ietekmēšana, lai tas rīkotos pēc konkrētiem standartiem vai pieņēmumiem? Vai attiecību pamatā ir otra cilvēka iebiedēšana līdz stadijai, ka mājās valda bezierunu paklausība? Vai šāda egoistiska savas būtības uzspiešana «mīļotajam» cilvēkam vispār var būt attiecību pamatā?

Ja ģimene nav balstīta uz mīlestību, savstarpējo cieņu attiecībās, iecietību un otra cilvēka pieņemšanu, tad kāda velna pēc vispār ir jāveido ģimene?

Ja gribas izrādīt savu varu, tad nepieciešams atrast līdzvērtīgu pretinieku un izvilloties!

Nevar sievieti «ielikt rāmīšos» un uztaisīt pēc standarta, kas nāk no aizvēstures. Mēs vairs nedzīvojam pirmatnējā sabiedrībā, kur sievietes būtība ir tikai būt sievai un mātei. Mēs jau sen dzīvojam sabiedrībā, kur sieviete ir līdzvērtīga sabiedrības daļa! Ja vīrietim tas nav pieņemams vai saprotams, domāju, ka nav vērts aizdomāties par ģimenes dibināšanu.

Vardarbība nav atbalstāma nevienā kontekstā. Ar fizisku iespaidošanu nevar nevienu pārmācīt - var tikai iebiedēt! Fiziska vardarbība nevienu ģimeni nepadarīs laimīgu un saliedētu. Fiziska vardarbība ir fakts, kas jāsoda! Un nav būtiski, vai vardarbība vērsta pret sievieti, bērnu, mājdzīvnieku vai citu dzīvu būtni! Mums nevienam nav tiesības fiziski ietekmēt vājāko - ne fiziski, ne morāli, ne garīgi!» domā rakstniece Eva Savale-Gavare.

***

«Teikšu godīgi, ja man nelūgtu komentēt šo situāciju, tad, visticamāk, man tā būtu pagājusi garām, sevišķi neiedziļinoties tajā... Tā kā komentāru lasīšana, īpaši anonīmu, man šķiet tukša laika tērēšana, tad padziļināti vien izpētīju lielo samulsumu izraisošās V.Rudzīša publikācijas. Īpaši rūpīgi meklēju vietas, kurās viņš aicina vīriešus uz vardarbību pret sievietēm. Lasīju vienreiz – neatradu, otrreiz arī nekā. Par ko īsti ir tracis? Ja kādam šķiet, ka, balstoties uz šīm publikācijām, viņam ir «tiesības» uz vardarbību, tad viņam pašam «kaut kas nav kārtībā ar galvu».

Vienīgais, kas mani samulsināja, bija informācijas izpaušana par pacientiem

(lai arī netika nosaukti konkrēti vārdi), kas, manuprāt, nav īsti korekti. Es katrā ziņā negribētu savas psihoterapijas apskatu lasīt Rudzīša kunga blogā.

Patiesībā man šķiet, ka katrs šo situāciju uztver tīri subjektīvi, vadoties pēc savas pieredzes un izpratnes par attiecībām, vardarbību, cieņu un mīlestību. Tibetas budismā uzsver mīlošās līdzjūtības attieksmi pret visām dzīvajām būtnēm un, par mīlestību runājot, lieto divu atšķirīgu mīlestības veidu skaidrojumus. Pirmais - mīlestība, kas ir balstīta uz ego: mīlēšu tevi tik ilgi, kamēr vien spēsi darīt mani laimīgu. Otra – patiesā, absolūtā mīlestība: darīšu tevi laimīgu, cik ilgi vien spēšu. Šīs publikācijas mani mudināja pārdomāt, uz kādām jūtām, domām un sajūtām lielākoties ir balstītas mūsu attiecības.

Man šķiet, šajā laikā mums vairāk jādomā nevis par vardarbību, bet par mīlestību vienam pret otru.

Un nevis par to, kas balstīta uz ego, bet par to, kas par savu mērķi izvirza otra cilvēka laimi,» domā jogas pazinēja Kristīne Sommere.

Paldies dāmām par viedokļiem. Bet kāds ir tavējais?