Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8807487t1h0559.jpg)
Droši vien arī jums pirmais, kas ienāk prātā, izdzirdot vārdu "Madagaskara", ir jautrā bērnu multenīte. Un izrādās, ka tā domā daudzi. Patiesībā šī bijusī franču kolonija, kas neatkarību atguva tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados, ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Ar dažādu nevalstisko organizāciju palīdzību tā cenšas ieviest tādas mums šķietami elementāras lietas kā potēšanas pases, jaundzimušo reģistrācija un citas.
Gadu gaitā pieradušam pie milzīgajām Eiropas pilsētu lidostām, kurās ir visai viegli apmaldīties, Madagaskaras galvaspilsētas Antananarivu lidosta man šķita maza un mājīga. Pirmais darbs – samainīt naudu, lai turpat pie robežsargiem iegādātos vīzu.
Maksa - sešdesmit eiro jeb 140 tūkstoši ariaru. Kā vēlāk noskaidroju, vietējiem tā šeit ir ļoti liela nauda, taču pat tas neglābj no cilvēciskā faktora. Tikai vēlāk pamanīju, ka iespiestais zīmogs liecina, ka iebraukšanas dienā valsts man ir jāpamet. Maza skaidrošanās, atgriežoties lidostā, un kļūme labota.
Nelielajā bukletiņā, kuru izdevās palasīt lidmašīnā, atmiņā iekrita frāze – Madagaskara kopumā piedāvā labas viesnīcas, taču tas nav standarts, kādā to izprot eiropieši. Apstiprinājums ilgi nebija jāgaida – istabā, kā vēlāk izrādījās - vairākās, nācās sadzīvot ar mazām ķirzaciņām.
Platības ziņā Madagskara ir pielīdzināma Francijai, un tajā mīt nedaudz vairāk par 17 miljoniem iedzīvotāju.
Saskaņā ar oficiālo informāciju 70 procentiem no viņiem pastāvīgu ienākumu nav.
Kādā no ciemiem viens no tā vecākajiem iedzīvotājiem stāsta, ka vidējā summa ģimenes uzturēšanai ir tie paši 60 eiro jeb 140 tūkstoši ariaru, summa, kādu samaksāju par vīzu. Lai nodrošinātu ģimeni, vīrieši vai nu dodas zvejā, tūristiem lasa gliemežvākus, vai arī devušies peļņā uz pilsētām.
Vienīgais darbs, kas atliek ciematā, ir tirgū. Taču, tā kā ar ārpasauli to savieno tikai viens kalnu ceļš, nekāda lielā tirdzniecība nesanāk.
Arī šai sievietei vīrs ir devies peļņā – aptuveni 15 kvadrātmetrus lielajā mājā sadzīvot nākas trim paaudzēm: mātei, meitai, mazmeitai. Pie sienām žurnālu plakāti, pa kādai fotogrāfijai, moskītu tīkls – arī vietējiem imunitātes pret malāriju nav. Uz galda esošo radio klausīties sanāk reti – tad, ja no pilsētas tiek atvestas baterijas.
Dabas stihijas, trūkums un fakts, ka tuvumā nav neviena medicīnas aprūpes centra, ir cēlonis, kādēļ šis reģions valsts dienvidrietumos ir viens no tiem, kam ANO Bērnu fonds jeb UNICEF bija pievērsis vislielāko uzmanību.
Šeit nonāca arī tie vairāki simti stinguma krampju vakcīnu, kuras šovasar, pērkot "Pampers" autiņbiksīšu komplektu, ziedoja Baltijas valstu iedzīvotāji.
Projekta ilgtermiņa mērķis ir četru gadu laikā būtiski samazināt nevakcinēto bērnu un sieviešu skaitu, līdz ar to arī mirstību.
Ja Madagaskara spētu šos izaicinājumus pārvarēt, tad ceturtā lielākā sala pasaulei daudz labāk spētu parādīt tās lietas, ar kurām tā patiesi var lepoties.
Piemēram, salas simbols lemuri. Vietējie mēdz jokot, ka laikā, kad sala atdalījās no Āfrikas kontinenta, lielie zvēri bēga prom, bet lemuri veidoja savu republiku. Viņu te ir vairākas sugas.
Otra lieta – gleznainā daba. Šobrīd to apskatīt galvenokārt dodas rūdīti ceļotāji, kuriem sociālais fons uztveri nebojā, taču patiesībā tūristu varētu būt daudz vairāk.