Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viens no nacionālās atmodas priekšnoteikumiem bija sabiedrības klusā kurnēšana, bet pēc tam arvien skaļāki protesti pret nekontrolētu darbaspēka ievešanu no citām PSRS republikām. Tas reāli apdraudēja latviešu nacionālo identitāti. Tagad darbaspēka ievešana atkal ir dienaskārtībā, bet to pamato ar ekonomisku nepieciešamību.
Atmodas gados bija populārs sauklis: darbaspēku ievedam, produkciju izvedam, atkritumi mūsu. Šķiet, šis sauklis drīz atkal varētu aktualizēties, tikai izvestās produkcijas vietā stāsies izvestā peļņa. Pagaidām vēl darbaspēku masveidā neievedam, taču arvien biežāk dzirdams, ka no tā izvairīties neizdosies. Tas ir jo sāpīgāk tāpēc, ka desmitiem tūkstošu latviešu cilvēka cienīgākas dzīves meklējumos ir devušies uz Rietumiem. Cik no viņiem atgriezīsies, šobrīd nepateiks neviens, taču skaidrs, ka atlūzušais tautas zars būs pietiekami brangs.
Lai Latvijas ekonomika spētu sekmīgi funkcionēt, šī atlūzušā zara vietā jāuzpotē kāds cits — latviešu tautai svešs. Bijušais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs, ko uzskata par vienu no premjeram Aigaram Kalvītim pietuvinātām personām, savu nākotnes redzējumu pauž atklāti. Jāieved darbaspēks atbilstoši pieprasījumam noteiktu darbu veikšanai, un pēc padarītā darba tam jādodas projām — atpakaļ uz savu zemi. Jaunajam ekonomikas ministram Jurijam Strodam ir nedaudz atšķirīgs viedoklis. Viņš, tāpat kā apvienība TB/LNNK, kopumā iestājas pret darbaspēka ievešanu no citām valstīm. Šī nostāja balstās uz nevēlēšanos Latviju redzēt kā lētā darbaspēka zemi, no kuras pamatnācijas talantīgākā daļa būs spiesta aizbraukt labākas peļņas dēļ.
Jaunais ekonomikas ministrs pieļauj, ka var būt daži izņēmumi, runājot par augsti kvalificētiem speciālistiem nozarēs, kurās Latvijā tādu trūkst. Šādu cilvēku piesaiste Latvijai nāktu tikai par labu. Taču šim lokam jābūt ierobežotam. Strodam ir skeptiska attieksme pret iepriekšējā ekonomikas ministra ideju ievest viesstrādniekus uz laiku noteiktu darbu veikšanai. Arī Francija kādreiz ieveda alžīriešu izcelsmes darbaspēku it kā uz laiku, bet tagad cieš no ielu grautiņiem.
Alternatīva darbaspēka ievešanai pēc būtības ir viena — darba ražīguma celšana, uzņēmumiem ieviešot augstās tehnoloģijas. Arī valsts šajā procesā var līdzēt ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu novirzīšanu attiecīgiem projektiem.
Otra iespēja — sakārtot Latvijas darbaspēka tirgu, likvidējot robus izglītības un reģionālajā aspektā. Izglītības jomā precīzi jāplāno, kurās nozarēs būs nepieciešami speciālisti, savukārt plašais bezdarbnieku slānis Latvijas reģionos jāmobilizē trūkstošo darba vietu aizpildīšanai. To var darīt, gan pārvietojot uzņēmumus uz reģioniem, gan otrādi — stimulējot šos cilvēkus uz laiku pārcelties uz dzīvi citur Latvijā.
Valsts nerisina darbaspēka problēmas
Jaunais ekonomikas ministrs savā amatā ir tikai pirmo nedēļu un droši vēl var izteikties, lietojot daiļrunīgo priekšvēlēšanu frazeoloģiju. Jau pavisam drīz viņam būs jāizjūt to uzņēmēju spiediens, kuri prasīs atļauju ievest viesstrādniekus. Tā kā Latvija ir neatkarīga valsts ar pietiekami labu imigrācijas kontroles mehānismu, teorētiski darbaspēka īslaicīga ievešana ar tam sekojošu izvešanu ir iespējama, taču, kā šis process izvērtīsies praktiski, neviens nevar paredzēt. Uz jautājumu, cik reāla ir iespēja, ka daļa ievestā darbaspēka paliks Latvijā un mājup nedosies, amatpersonas atbild izvairīgi, toties SEB Unibankas Tirgus un nozaru analīzes pārvaldes vadītājs Andris Vilks izsakās ar apskaužamu tiešumu: "Tā arī būs, zinot caurumus robežsardzē un ierēdņu makos."
Ņemot vērā jau tā zemo latviešu īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju vidū, sabiedrība jelkādu lielāka apjoma darbaspēka ievešanu, vienalga ar kādu attaisnojumu un noteikumiem, uztvers, maigi sakot, ar dalītām jūtām. Ekonomistu vidū valda diezgan liela vienprātība, ka latviešu sabiedrībai tas krupis būs vien jānorij, jo arī neviena vecā ES dalībvalsts no plašākas vai mazāk plašas darbaspēka ievešanas no trešajām pasaules valstīm nav spējusi izvairīties. Tāda nu ir samaksa par vēlmi dzīvot materiālā pārticībā. Vilks, neslēpjot savu negatīvo attieksmi pret ievesto darbaspēku, piebilst: "Augot mūsu labklājībai, arvien vairāk cilvēku gribēs šeit dzīvot, strādāt un slaistīties." Viņaprāt, pieļaujama tikai stipri ierobežota, kvalificēta darbaspēka ievešana, spiežot uzņēmējus paaugstināt darba ražīgumu un mainīt attieksmi pret darba ņēmējiem, kas ir viens no būtiskiem cēloņiem, kāpēc daudzi latvieši meklē laimi ārzemēs.
Līdzšinējās Latvijas valdības un arī citas valsts institūcijas darbojas apbrīnojami tuvredzīgi. Tās sāk domāt un rīkoties tikai tad, kad nepatikšanas ir jau deguna priekšā un ūdens smeļas mutē. Tā ir arī ar darbaspēka problēmām. Kā atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāre Elīna Egle, valstī trūkst vienota stratēģiskā plāna, kā šo problēmu risināt, un nav pat bijuši mēģinājumi to izstrādāt. Kā vienu no svarīgākajiem iemesliem šādai bezdarbībai Egle min atbildīgās valsts institūcijas iztrūkumu. Viņa cer, ka šī situācija tiks novērsta un "Ekonomikas ministrijai, nākotnē plānojot nodarbinātības politiku, un Iekšlietu ministrijas izveidotajai imigrācijas darba grupai veidosies priekšlikumi, kas nepakļaus Latvijas sabiedrību nevadāmiem riskiem, bet gan ļaus veidot migrācijas un saliedētības politiku valsts attīstības virzienā".
Kā pozitīvu piemēru Egle min mūsu kaimiņus lietuviešus. Tur ir izstrādāta noteikta imigrācijas politika, kas, no vienas puses, strikti reglamentē iebraukušo darbinieku tiesības un pienākumus, bet, no otras, — novērš mākslīgus birokrātiskus šķēršļus nepieciešamā darbaspēka ievešanai. Šāda politika ļāvusi Lietuvai izvairīties no akūta darbaspēka deficīta un sabiedrības noraidošas attieksmes pret iebraukušajiem viesstrādniekiem. Jāatceras gan, ka Lietuvā iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir krietni viendabīgāks nekā Latvijā un lietuviešiem daudz mazāk iznācis raizēties par savas nacionālās identitātes iespējamo zaudēšanu.
Kopumā Egle, atspoguļojot vairuma darba devēju viedokli, uzskata, ka bez papildu darbaspēka ievešanas no trešajām valstīm turpmāka strauja Latvijas ekonomikas izaugsme un līdz ar to arī būtisks labklājības kāpums nav iespējams. Tiesa, viņa atzīst, ka imigrācijai jābūt selektīvai, ka efektīvāk jāizmanto vietējais darbaspēka potenciāls, ka jācenšas atgriezt valstī svešumā aizbraukušos, ka nepieciešams izglītības sistēmu tuvināt darba tirgum utt., taču aiz visām šīm labskanīgajām frāzēm draudīgi vīd tūkstošgalvains viesstrādnieku pūlis.
No demogrāfiskās bedres neizrausīsimies vēl ilgi
Kas tad ir šo pesimistisko nākotnes vīziju pamatā? Pirmkārt, jauna darbaspēka straujš samazinājums jau tuvākajos gados. Kopš neatkarības atgūšanas dzimstības līmenis sarucis ik gadu. Ja 80. gadu beigās piedzima vidēji 42 tūkstoši bērnu, tad 1991. gadā — 35 tūkstoši, bet 1998. gadā — vairs tikai 18,4 tūkstoši mazuļu. Tiesa, pēdējos gados dzimstības līmenis pamazām pieaug, taču tas joprojām ir nepietiekams pat vienkāršai iedzīvotāju atražošanai. Kā liecina akadēmiķa Pētera Zvidriņa vadībā veiktais pētījums, pat ļoti nelabvēlīgos sociālajos apstākļos liela daļa laulāto par ideālo/vēlamo uzskata divus trīs bērnus ģimenē. No tā izriet, ka labvēlīgos apstākļos dzimstība varētu palielināties. Tas ļauj tālākā nākotnē raudzīties nedaudz cerīgāk. Diemžēl tikai nedaudz.
Latvijas Universitātes Demogrāfijas centra izstrādātās prognozes laika posmam līdz 2025. gadam kā reālāko paredz iedzīvotāju skaita samazināšanos par 300 tūkstošiem jeb 12%. Atbilstoši optimistiskajam variantam samazinājums būs par 10%, bet pesimistiskajam — 18%. Pēc holandiešu speciālistu prognozēm, veco cilvēku īpatsvars Latvijā pēc 2025. gada būs visaugstākais Eiropā.
Jautājums paliek — kur skatījās valsts stūrmaņi, kad 90. gados dzimstība bija nokritusies līdz kritiskai atzīmei un Latvija slīga demogrāfiskajā bedrē, no kuras vēl ilgi nespēs izrausties, un konkrēti kurš politiskais spēks par to atbildīgs.
Otrkārt, strādāt citās valstīs jau devušies desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju darbspējīgā vecumā (tiek lēsts, ka no 50 līdz 80 tūkstošiem). Vilks pat nosauc skaitli — 120 000, taču eksperti nešaubās: mūsu darbaspēka aizplūšana turpināsies vismaz vēl piecus gadus, kad izbraucēju un mājās atgriezušos skaits varētu izlīdzināties. Latvijas Banka prognozē, ka no Latvijas varētu izbraukt līdz pat 200 000 iedzīvotāju darbspējīgā vecumā, kas radītu iekšzemes kopprodukta samazinājumu par 10,7%, ja emigrācijas nebūtu.
Mazkvalificētie strādnieki jāieved tvaika nolaišanai
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktās aptaujas par nodarbinātību un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati par brīvajām darba vietām liecina, ka relatīvi lielāks darba tirgum piemērota darbaspēka trūkums šobrīd ir vērojams vidēji un zemu kvalificēto darbinieku grupā. Visstraujāk brīvo darba vietu skaits pieaug tirdzniecībā, būvniecībā un apstrādes rūpniecībā.
Atsevišķi jārunā par valsts aparāta nesamērīgu uzblīšanu, kas saasina situāciju darba tirgū. Valstij ir nopietni jāapsver, vai strauja tās aparāta palielināšana (par 6,7 tūkstošiem 2005. gadā, kad kopējā nodarbinātība pieauga par 15,7 tūkstošiem) saspringta darba tirgus apstākļos ir pieļaujama. Turklāt valsts uzturēs spiedienu darba tirgū arī nākotnē, jo tieši valsts pārvaldes un aizsardzības un obligātās sociālās apdrošināšanas nozarē 2006. gada 1. ceturksnī reģistrēts lielākais brīvo darba vietu skaits — 3854 pozīcijas.
Hansabankas analītiķi, kas šovasar veikuši speciālu uzņēmēju apsekojumu par darba tirgus problēmām, konstatējuši, ka darbaspēka trūkums ir saasinājies visās nozarēs, īpaši pēdējā gada laikā. Uzņēmēji norāda, ka visvairāk trūkst zemas kvalifikācijas darbaspēka, lai gan aktuāls ir arī kvalificētu darbinieku trūkums. Lielākā daļa uzņēmēju atzīst, ka darbaspēka nepietiks arī nākotnē un tas bremzēs nozares attīstību. Hansabankas speciālisti, kaut kopumā atbalsta galvenokārt kvalificēta darbaspēka ievešanu, nenoliedz arī zemākas kvalifikācijas viesstrādnieku klātbūtni. Viņi to tēlaini dēvē par tvaika nolaišanu, jo tas atvieglotu spiedienu uz finansiāli vājākām nozarēm, kuras patlaban cieš no darbinieku pārvilināšanas uz spēcīgākām nozarēm.
Praksē tas izpaužas tā, ka būvniecības straujā izaugsme izraisa darbaspēka trūkumu citās nozarēs — apstrādes rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi sūkstās, ka tiem grūti atalgojuma ziņā konkurēt ar būvniecību un cilvēki aizplūst tieši uz turieni. Interesanti, ka par spīti lielākajām finansiālajām iespējām pārvilināt strādniekus no citām nozarēm tieši būvnieki ir visaktīvākie darbaspēka ievešanas atbalstītāji.
Robežas nedrīkst atvērt kā skapīša durvis
Varbūt tomēr runas par milzīgo darbaspēka iztrūkumu un nepieciešamību ievest viesstrādniekus ir tikai fikcija? Latvijas Celtnieku arodbiedrības priekšsēdētāja Māra Tomsone uz jautājumu, cik reāls ir darbaspēka deficīts būvniecības nozarē, ironiski smīnot, atbild: "Maziņš deficīts jau ir." Viņasprāt, satraukums par katastrofālu darbaspēka trūkumu ir stipri pārspīlētas. "Šobrīd Rīgā būvnieki NVA ir iesnieguši 913 pieteikumu par brīvām darba vietām. Rīgas apstākļiem tas nekas liels nav," uzskata Tomsone.
Pēc viņas domām, ja laikus būtu domāts par profesionālās izglītības reformu, daudzas problēmas atkristu pat neradušās. Diemžēl ir nokavēts, un arī viņa atzīst, ka, visticamāk, bez ievestā darbaspēka neiztiksim. Tajā pašā laikā apstiprināto darba izsaukumu skaits ir salīdzinoši niecīgs. Šā gada pirmajos desmit mēnešos būvniecības nozarē Rīgā apstiprināti tikai 331 darba izsaukums no ārzemēm.
Tomsone nesaskata lielas briesmas tajā, ka daļa ievestā darbaspēka varētu šeit arī palikt uz ilgāku laiku. "Mūsu likumdošana nav slikta, tikai jāizturas pret to ar cieņu un jāpilda. Kaut uzņēmēji sūdzas par birokrātiskiem šķēršļiem, nekā sarežģīta, lai ievestu viesstrādniekus, nav, ja respektē likumdošanu. Kas tur sevišķs, ja mēs prasām viesstrādniekam veselības izziņu, ka viņš nav slims ar bīstamām infekcijas slimībām? Biznesmenis teiks: ak, šausmas, taču visas prasības ir pamatotas un pietiekami viegli izpildāmas. Mums kā pilsoņiem nevajag, lai mūsu robežas atvērtos kā skapīša durvis," uzskata Tomsone. Viņa gan atzīst, ka jau šobrīd valstī ir samērā daudz cilvēku, kuri strādā bez darba atļaujas, noslēpumaini piebilstot, ka "šāds stāvoklis neturpināsies ilgi", liekot saprast, ka jau tuvākajā nākotnē gaidāma cīņas aktivizēšanās pret pelēko ekonomiku būvniecības nozarē.
Kā darba ņēmēju pārstāve Tomsone uzskata, ka ir lielas iespējas palielināt būvniecības apjomus, nepiesaistot ārzemju strādniekus. Galvenokārt kāpinot darba ražīgumu, kas Latvijā šajā nozarē nepārsniedz 40% no veco ES dalībvalstu līmeņa. To var izdarīt, ne tikai ieviešot jaunas tehnoloģijas, bet arī uzlabojot darba organizāciju, kas pie mums ir ļoti vāja. Sākot ar nemotivētām dīkstāvēm, biežām un neplānotām pīppauzēm un beidzot ar savstarpējām attiecībām, kuras krasi atšķiras no priekšnieku un padoto attiecībām Rietumu būvlaukumos.
Līdzīgu viedokli pauž Parex Asset Management Tirgus analīžu daļas vadītājs Zigurds Vaikulis. Viņaprāt, bažas par masveida viesstrādnieku ieplūšanu ir velti sakāpinātas. "Galu galā Latvija nav nemaz tāda leiputrija algu ziņā, ja salīdzina ar citām ES valstīm. No algu starpības viedokļa, potenciālas darbaspēka importa valstis ir tikai divas — Ukraina un Moldova," uzskata Vaikulis. Viņš arī pieļauj, ka uzņēmējiem darbaspēku nemaz tik ļoti nevajag, ja reiz tiem šķiet pārāk grūti izpildīt pastāvošās administratīvās prasības. Jā, iespējams, darbaspēka importa procedūra ir laikietilpīga, tomēr nevar teikt, ka prasības būtu pārmērīgas. Kas notiktu Rīgas parkos, ja, piemēram, darba devējam nebūtu pienākums nodrošināt darbiniekam dzīvesvietu? It kā joks, bet tādi bardaka riski pastāv.
Jāatzīmē, ka algas Latvijā joprojām ir relatīvi zemas attiecībā pret IKP, un daļa no visas lielās klaigāšanas ir saistīta ar uzņēmēju dabisko vēlmi uz zemāku algu rēķina noturēt augstus rentabilitātes rādītājus. Latvijā katrs ķīniešu lupatu tirgonis vai būvuzņēmējs kāro kļūt par miljonāru, un jēdzīgu algu maksāšana šādā plānā nekādi neietilpst, spriež Vaikulis.
Vietējie darbaspēka resursi vēl nav izsmelti To, ka valstij vajadzētu dot zaļo gaismu atvieglotai darbaspēka ievešanai tikai gadījumā, ja ir pilnīgi skaidrs, ka vietējie resursi ir izsmelti, it kā saprot ikviens. Atšķiras vienīgi izpratne par pieejamajiem resursiem. Uzņēmēji uzskata, ka to vairs nav, taču par to ir pamats šaubīties. Bezdarba līmenis atsevišķos Latvijas reģionos joprojām ir ļoti augsts. Otrkārt, Latvijā ir relatīvi liels ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits. Saskaņā ar Latvijas Bankas aprēķiniem, abi šie faktori slēpj sevī 167 tūkstošus potenciālo darba ņēmēju.
Gribot negribot jāmet akmens Nodarbinātības valsts aģentūras dārziņā. Daudz tiek runāts, ka liela daļa reģistrēto un vēl lielāka daļa nereģistrēto bezdarbnieku vispār negrib un neprot strādāt. Taču ES pieredze liecina, ka, rūpīgāk strādājot ar ilgstošiem bezdarbniekiem, bezpajumtniekiem, cilvēkiem bez profesijas un citiem no ekonomiskās dzīves atrautiem iedzīvotājiem, daudzus izdodas sekmīgi iesaistīt darba tirgus apritē. Arī Latvijas pieredze rāda, ka daudzviet, kur sekmīgi šim nolūkam izmantota ES fondu nauda, ir izdevies ievērojami samazināt bezdarba un palielināt nodarbinātības līmeni.
Diemžēl vairumā gadījumu NVA darbinieki savus pienākumus veic formāli, gluži kā roboti, izdarot vienīgi ierakstus savos papīros un datoru failos. Ja tikai 10% no Latvijas Bankas nosauktajiem 167 tūkstošiem potenciālo darba ņēmēju izdotos iesaistīt darba tirgū, tas segtu visus pašreizējos darbaspēka pieprasījumus. Tas nozīmē, ka iespējas atrast nepieciešamos darbaspēka resursus tepat Latvijā ne tuvu nav izsmeltas un runas par nepieciešamību liberalizēt imigrācijas politiku pāragras.