Dzīres Latvijā bija ieilgušas (28)

Latvijā šobrīd diezgan daudz tiek diskutēts, cik dziļa ir krīze valsts ekonomikā. Valdība ir ieslēgusi taupības režīmu, un cilvēki ir nobažījušies par to, kas viņus sagaida turpmāk. Vai ir pamats uztraukumiem, jautājām "Ekonomistu apvienība 2010" biedram, "Latvijas Krājbanka" valdes priekšsēdētājam un bijušajam Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Mārtiņam Bondaram, kurš septembra beigās viesojās Gulbenē un tikās ar uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem.

- Kā jūs vērtējat šābrīža ekonomisko situāciju valstī?

- Liela daļa to jau sauc par krīzi, citi savukārt - par korekciju. Latvija pēdējo gadu laikā ir attīstījusies ļoti strauji, varbūt pat tik strauji, ka šādu attīstības tempu vairs nebija iespējams uzturēt. Visnelāgāk ir tas, ka tas sakrita ar pasaules ekonomiskajām vētrām un turbulencēm. Tieši tādēļ šajā brīdī cilvēkos, uzņēmējos ir vairāk stresa, ir daudz jautājumu, kas mūs sagaida uz priekšu.

- Kā, jūsuprāt, krīzi varētu novērst?

- Es ne tikai kā bankas vadītājs, bet arī kā cilvēks varu pateikt, ka no valdības vai politiskās varas šodien nevaru sagaidīt, ka ar vienu lēmumu vai lēmumu kopumu šodienas situāciju var izmainīt. To ietekmē tie lēmumi, kas tika pieņemti pirms gada, pirms diviem vai senāk. Tas nozīmē, ka tie lēmumi, kas tiks pieņemti šodien, lielākā vai mazākā mērā ietekmēs mūs pēc gada vai diviem. Tādā griezumā es arī personīgi mēģinu klausīties, ko dara mūsu varasvīri un kādi lēmumi šobrīd tiek pieņemti.

Protams, es domāju, ka šādām krīzēm vajadzētu kļūt par mācību stundu cilvēkiem, lai turpmāk zinātu, kas ir tie riski, kas eksistē katrā konkrētā valstī, katrā pilsētā, arī pasaulē, lai zinātu, ka kopējā ekonomiskā aina var ļoti strauji mainīties un ka tas var ietekmēt ikkatru. Protams, liela nozīme ir valdībai - gan valsts, gan pilsētas un pašvaldības valdībai, taču liela nozīme ir arī katram pašam. Šis laiks ir jāizmanto ne tikai pārdomām, kā izdzīvot šo konkrēto situāciju, bet arī pārdomām par to, kā dzīvot tālāk, lai izvairītos no nevajadzīgiem riskiem.

- Vai valdības šābrīža lēmumi ir pareizi?

- Manā izpratnē pašreiz valdības vissvarīgākie lēmumi ir saistīti ar nākamā gada budžetu. Tas ir kā stūrakmens tam, kāda ir iespējama mūsu tālākā virzība un attīstība. Tā būs kā robežšķirtne, kā mēs spēsim pārdzīvot šīs krīzes situācijas.

Ja es sēdētu premjerministra

Ivara Godmaņa krēslā, es droši vien varētu atbildēt daudz pareizāk un precīzāk, vai tie soļi, kas šobrīd tiek sperti, ir pareizi, taču es nevaru būt ne viņa prokurors, ne advokāts. Tikai no sava krēsla viņš var zināt, kādas ir iespējas valstī. Protams, man ir savs viedoklis, vai ir pareizi iesaldēt algas vai neiesaldēt. Patiesībā algas netiek iesaldētas, vienkārši nākamgad nebūs algu pielikuma. Vai algu pielikuma nebūs arī uzņēmējsabiedrībās? Domāju, ka tas nebūs fenomens tikai valsts sektorā. Droši vien arī tur būs ļoti līdzīga situācija kā valsts sektorā un visā ekonomikā. Tas nav atkarīgs no tā, ka kāds negribētu maksāt, bet gan no tā - vai ir ko maksāt. Visiem būs jādalās tajā naudas daudzumā, kas ir kopumā samazinājies. Akcionāriem vajadzēs mazāk pelnīt, darbinieki nesaņems tik lielus pieaugumus kā iepriekš vai nesaņems pieaugumus nemaz, citi pārvērtēs, cik liela tirgus daļa viņiem ir, cik viņi apkalpo lielu klientu loku un varbūt izvērtēs, ka nemaz tik liels cilvēku skaits šā klientu loka apkalpošanai nemaz nav vajadzīgs. Šie efektivitātes jautājumi ir dienaskārtībā jebkuram uzņēmējam, un man ir liels prieks, ka tie ir arī valdības dienaskārtībā.

- Ko jūs šobrīd iesakāt uzņēmējiem - turpināt attīstību vai nedaudz piebremzēt?

- Pamatjautājums jebkuram uzņēmējam šobrīd ir - kā viņš redz savu tirgu, kas ir tā prece un kam viņš to ražo? Ja uzņēmējs redz, ka šis tirgus ir un tas ir pieaugošs, tad, protams, ir vērts ieguldīt naudas līdzekļus un attīstīties. Ja šajā tirgū notiek zināms samazinājums vai pārprodukcija, kur ir daudz konkurentu, mazāk klientu, tad ir būtiski jādomā, ko darīt tālāk, kā šo situāciju pārdzīvot, vai nu cīnoties par palikšanu konkrētajā tirgū vai skatoties, kādas ir iespējas eksportēt savu preci uz citām vietām. Jā, protams, mazajiem un vidējiem uzņēmējiem nav vienkārši atrast eksporta noieta tirgus, tādēļ šeit liela nozīme ir arī pašvaldībai un valstij, rīkojot dažādus savešanas pasākumus ar interesentiem un zināmā mērā atbalstot eksportu uz citām valstīm. Ja uzņēmējs tiešām redz, ka viņa nākotnes tirgus ir ar pieaugošu tendenci, ir jādomā, kā attīstīties, ja ar samazinājuma tendenci, tad jādomā, kā optimizēt izmaksas, kur vēl var ietaupīt, lai varētu izdzīvot šajā korekcijas brīdī.

- Vai tas pats attiecas arī uz iedzīvotājiem?

- Cilvēkiem ir jāvadās pēc savām vajadzībām un iespējām. Ja šodien cilvēkam vajag kredītu un viņš to var paņemt un atdot, tad, protams, ir pamats ņemt šo kredītu. Nekas taču nevar notikt kampaņveidīgi, piemēram, kampaņveidīgi mēs noguldījām naudu bankā "Baltija", pēc tam kampaņveidīgi ņēmām kredītus un tagad kampaņveidīgi nedarām neko - neņemam kredītus, noguldām naudu. Dzīvē mēs taču no rīta ceļamies, mazgājam muti, tīrām zobus, ejam uz darbu, strādājam, nākam mājās, ēdam vakariņas. Tā vajadzētu arī finanšu dzīvi kārtot. Tā nevar būt, ka vienu dienu ņemam kredītus, pēc tam neņemam vai vienu dienu noguldām un pēc tam to nedarām, ja kaut kas ir mainījies. Tas ir vajadzību jautājums. Agrāk nauda bija viegli pieejama un kārdinājums arī bija liels, taču vēlme domāt, kā to naudu atdos, palika otrajā un trešajā plānā. Šajā tirgū tas ir izmainījies. Cilvēki tomēr domā, kā viņi varēs atdot naudu, viņi plāno savu nākotni. Tas pats ir arī ar noguldījumiem. Ja nauda paliek pāri, protams, tā ir jānogulda. Varbūt labāk ir kādu daļu naudas nolikt kā drošības spilvenu, ja nu kaut kas izmainās, piemēram, pēkšņi tiek zaudēts darbs. Ja nekas nebūs uzkrāts, būs grūtāk.

- Vai bankas nebaidās, ka cilvēki tomēr nevarēs atdot paņemtos kredītus?

- Mēs paši kā finanšu industrija jau vairāk nekā gadu mēģinām mudināt cilvēkus domāt par sabalansētu dzīvi. Ja iepriekš tā vairāk bija cīņa par tirgu un nauda bija pieejama diezgan viegli, tad tagad bankas tomēr daudz atbildīgāk pieiet gan noguldīšanai, gan kredītu došanai. Protams, mēs bijām vieni no pirmajiem, kas redzēja, ka miglas un negaisa mākoņi savelkas, un par to jau laikus sākām runāt. Par nožēlu, notikumi pasaulē šos negaisa mākoņus vēl ir sabiezinājuši.

Mums katram šobrīd ir jāizkoriģē gan savi tēriņi, gan ienākumi, taču es domāju, ka nekāda traģēdija nav notikusi un dzīve turpināsies. Kādu laiku mums katram, protams, būs diskomforts, bet, tāpat kā daudzi, es ticu, ka ar godīgu, cītīgu darbu ir iespēja atkal nonākt normālā dzīves ritmā. Tas varbūt prasīs mazliet ilgāku laiku, ņemot vērā, ka šīs dzīres Latvijā bija mazliet ieilgušas. Varbūt tas neattiecas uz katru indivīdu, taču lielā daļā Latvijas dzīres notika trīs gadus un tagad ir pienācis laiks atkopties.