Glāze ūdens — gudrībai

Kamēr mūsu skolēni nespēj izvēlēties, ko starpbrīdī dzert — sulu, pienu, ūdeni vai gāzētu krāsainu limonādi —, pasaulē vairāk nekā 1 miljardam cilvēku jeb 18 procentiem nav piekļuves drošam dzeramajam ūdenim. Mums šis vērtīgais resurss ir pietiekamā daudzumā. Katram no mums gadā pieejami no 5000 līdz 15 000 kubikmetriem saldūdens, kamēr Ēģiptes iedzīvotājam — 26. Tad kāpēc uztura speciālisti un ārsti satraukumā pauž, ka Latvijas iedzīvotāji ikdienā patērē ūdeni nepiedodami maz? Šoreiz ne tik daudz par ūdens labajām īpašībām, kas zināmas jau izsenis. Vairāk par to, kas ir ūdens un kas jāzina tā patērētājam, lai reklāmas iespaidā sevi nemānītu. Andri Bugnēvicu var dēvēt par ūdens ekspertu. Strādājot uzņēmumā «Venden», viņš ūdens tirgu un lietošanu pēta jau desmit gadus.

Organisms prasa

«Cilvēka šūnā ūdens, pirmkārt, ir ļoti strukturēts un, otrkārt, ūdenim šūnā ir noteikts sastāvs. No ķīmijas viedokļa ir noteikts minerālvielu daudzums. Šūnā praktiski 99 procenti ir ūdens. Šūna ir kā miniorganisms. Tā spēj eksistēt, pateicoties ūdenim. Ūdens tai ir gan ķermenis, jo sasaistītais ūdens ir šūnas apjoms, un ūdens veic arī transporta funkciju, kas ievada skābekli, barības vielas un izvada pārstrādes vielas no šūnas. Būtiski, ka šūnai minerālvielu un sāļu daudzums ir ļoti svarīgs, jo tieši minerāli un sāļi sasaista noteiktu ūdens daudzumu. Minerāli un sāļi satur ūdeni. Un no tā var secināt vienkāršu lietu — cilvēkam diendienā uzturā jādzer saldūdens,» organisma pamata vajadzību pēc ūdens skaidro Andris Bugnēvics.

Tomēr, patērējot ikdienā ūdeni, iespējami vairāki aplami risinājumi, ko patērētājs pieņem par pareiziem. Pirmais — domājot, ka tādējādi ļoti uzlabosim veselību, uzturā ikdienā pārmērīgi lietojam minerālūdeņus, kas ir stipri mineralizēti. Šādā gadījumā ūdens pieplūst «plus daudzumā», tātad — ir par daudz minerālvielu. Minerālvielas šūnā sāk uzkrāties, šūnas sasaista arvien vairāk ūdeni un rezultātā cilvēks pampst, tādā veidā radot sev lieko svaru ar ūdens daudzumu, kuru sasaistām. Tāpēc stipri mineralizētus ūdeņus lietot ikdienas uzturā ieteicams ierobežotā daudzumā. Normāli ir dzert saldūdeni.

Otra iespējamā galējība — dzert destilētu ūdeni — pliku ūdeni vispār bez minerālvielām. No minerālvielu aspekta, retināts ūdens skalo minerālvielas ārā no šūnas. Rezultātā šūnai paliek mazāk minerālvielu un sāļu, un tā aizvien mazāk spēj saturēt ūdeni, un organisms žūst — notiek dehidratācijas process. Šādu ūdeni ikdienā dzert nav ieteicams.

Vienkārša patiesība — cilvēka organisms vislabāk pieņem to, kas ir dabīgs. A. Bugnēvics min, ka modernizēt, apstrādāt, ietekmēt ūdeni un meklēt stipri mineralizētos ūdeņus cilvēki sāka pirms simt gadiem, un patiesībā mēs pat vēl pavisam skaidri nezinām, kādu efektu tas dod. «Zinātnē ļoti daudz runā par ūdens fiziku. Ūdens šūnā ir ļoti strukturēts, un ūdens molekulas atrodas tādā kā zvaigžņu formā. Dažādu vielu un enerģiju pieplūde šo struktūru maina, un tā var būtiski atšķirties un būt diezgan negatīva no šūnas viedokļa, jo tur ūdenim ir «sava noteikta kārtība»,» skaidro speciālists.

Kāpēc dabīgie ūdeņi mūsu organismam dod to, kas tam vajadzīgs? Dabīgajiem ūdeņiem, kas izplūst no zemes virspuses, no upēm, ir laiks normāli strukturizēties un ieņemt to struktūru, kāda ir dabā. Savukārt visi ietekmētie un apstrādātie ūdeņi, kas saņem ultravioleto starojumu, vielas, kas tiek pieliktas — tas viss maina ūdens dabīgo struktūru.

Krānā ūdens tīrs, bet...

Gan Rīgā, gan visur citur pasaulē, no tā daudzuma, ko saražo ūdens kanāls, uzturam tiek izmantots aptuveni viens procents, maksimums — 2 procenti — apzinīgās valstīs. «Te arī slēpjas skaidrojums, kāpēc ūdens no krāna nekad nebūs kaut kas ļoti labs un veselībai īpaši labvēlīgs. Tas būtu ekonomiskais absurds. Neieguldīs taču lielus līdzekļus, lai ražotu ūdeni, no kura 99 procentus izlej vannā vai podā... Tāpēc krāna ūdenim tiek nodrošināts tas minimālais kvalitātes līmenis, lai nenodarītu kaitējumu cilvēka veselībai. Attiecīgi šīs kvalitātes sasniegšanai izmantos iespējami lētus un pieejamus līdzekļus. Tātad ūdeni hlorēs arī turpmāk, tāpat kā to dara līdz šim,» tāpēc nav ieteicams dzert krāna ūdeni, skaidro A. Bugnēvics.

Eiropā jau ir skaidrs priekšstats par to, kā tas notiek, ka ūdeni attīra ar oksidēšanu, hloru, ozonēšanu u. c. paņēmieniem. Jebkurā gadījumā šis ūdens ir apstrādāts. Ūdens eksperts min, ka rietumvalstīs iedzīvotāji šo jautājumu nostādījuši citādi — no krāna tekošais ir tehniskais ūdens. Bet to vienu procentu, ko izmanto uzturam, — to var sev nopirkt tīru un dabisku, jo sevi cienām. Tieši tāpēc Eiropā nav tik populāri filtri. Attieksme Latvijā šajā jomā gan ir diezgan nevīžīga.

A. Bugnēvics gan atzīst, ka «Rīgas ūdens» ir vairākkārtīgi uzlabojuši ūdens kvalitāti, mazinājuši hlora daudzumu, kas ir ļoti būtiski.

Nekur tik daudz nepatērē gāzēto ūdeni kā Latvijā un Austrumeiropas valstīs. Gāzētā ūdens iekārtas vairs neražo un tās palikušas tikai teju bijušās Padomju Savienības valstīs. Gāzētie ūdeņi, protams, ir, bet citādi. Itālijā, piemēram, ir viegli, viegli gāzēts, turklāt tas noticis dabīgā ceļā. Cilvēkiem radies nepareizs priekšstats par gāzētā ūdens lietderīgumu. Gluži pretēji — gāzētajā ūdenī esošā ogļskābā gāze nepiedalās nevienā vielmaiņas procesā, kairina gļotas. Noteicošs ir vēl kāds stereotips, kas iedzīvojies patērētāju vidū — ir taču ūdens! Kaut vai krānā. Kāpēc tad vēl jāmaksā, lai nopirktu to pudelē? Šāda attieksme nav vēlama. Savs organisms jāciena!

Regulē likums

Direktīvas, kas regulē dzeramā ūdens kvalitāti, ir divas. Viena reglamentē standartus dabīgajam minerālūdenim un avota ūdenim, kādiem tam jāatbilst, bet otra — nosaka prasības «citiem» ūdeņiem. Pie kategorijas «citi» pieder visi pārējie — tā saucamie dzeramie ūdeņi — krāna un jebkura veida ietekmētais, apstrādātais, mīkstinātais ūdens.

«Atkal jāmin, ka Eiropā situācija ir atšķirīga. Tur vienkārši nepazīst, kas ir «citi». Tas ir pats par sevi saprotams, ejot uz veikalu, pērk jebkuru pudeli un pat nepieļauj domu, ka tas varētu nebūt dabīgs. Visi ūdeņi veikalos ir dabīgi. Vienkārši nav citu variantu. Tas ir apstāklis, ar kuru mums vēl jāstrādā. Latvijā tikai 5 procenti no visiem ražotājiem, kas ražo ūdeni, ražo dabīgo dzeramo ūdeni. Pārējie — to, kas pieder pie kategorijas «citi». Citviet Eiropā uzskata, ka visi, kurus tirgo, ir dabīgi. Latvijā «citus» ūdeņus reglamentē Ministru kabineta noteikumi nr. 235 — «Obligātās nekaitīguma prasības dzeramajam ūdenim». No šiem noteikumiem izriet, ka nav svarīgi, kur ūdens iegūts un kā apstrādāts, galvenais — lai rezultātā netiktu konstatēta neviena no kaitīgajām vielām. Vadās pēc tabulas, kurā fiksētas pieļaujamās normas, kuras nevar pārsniegt. Tās pašas prasības ir saistošas krāna ūdenim. Tātad varam spriest par to, cik vispārīgas ir šīs prasības,» skaidro eksperts.

Dabīgu ūdeni nekad nedrīkst apstrādāt, tas ir ierakstīts visu līmeņu likumdošanā, un tā ir galvenā vadlīnija. To iegūst īpašās tīrās ekoloģiskās vietās, kalnos mežos, nacionālajos parkos. Par minerālūdeni tagad nevar dēvēt kuru katru ūdeni, jo likums to neļauj, un pasargā jēdzienu mineralwater un springwater — tā drīkst saukt tikai tos ūdeņus, kas pilda šo direktīvu. Visi pārējie ir dzeramie ūdeņi.

Šobrīd patērētājs nebūt nerīkojas prātīgi — par dzeramo ūdeni ir gatavs atdot naudu, bet par dabīgu — ne. Turklāt dzeramie ūdeņi ir tādā pašā cenā kā dabiskie.

Sevi jāpieradina

Ūdens eksperts uzsver, ka īpaši svarīgi ir aplūkot etiķetes uz ūdens pudelēm. Spring water un Natural water jēdzieni likumdošanā «ir rezervēti», tas nozīmē, ka ūdens patiešām būs dabīgs un uz etiķetes būs sniegta sīka un smalka informācija par to, kur ūdens iegūts, kur pildīts. Uz šīm etiķetēm norādīts minerālsastāvs, minerālu daudzums. Tas tiek ļoti stingri kontrolēts, tāpēc piefantazēt vai mainīt neko nevar. Savukārt dzeramajiem ūdeņiem informāciju, kur ūdens iegūts, var nenorādīt. Uz šīm etiķetēm jābūt redzamam tikai ražotājam un telefona numuram.

Cilvēkiem sevi jāradina pie ūdens dzeršanas — vienmēr un visur. Ejot pa biroju, pa skolu, turēt ūdens glāzi rokās. Lai būtu skaidra domāšana. Nedzerot ūdeni, mēs noslogojam savu organismu. Tādējādi katastrofāli pārslogojam savu vielmaiņu, nieres. Nespējam organismu efektīvi attīrīt no šlakiem, no tā, kas sastrādājies. Tā kā nespējam tādējādi efektīvi nodrošināt audus ar barības vielām un skābekli, pasliktinās uztveres spējas. Daudzas veselības problēmas (paaugstināts holesterīna līmenis un problēmas ar asinsvadiem) rodas tādēļ, ka mokām savus asinsvadus, jo trūkst elementāri nepieciešamais šķidrums. Pieradiniet sevi dzert ūdeni. Neko labāku organismam nedosiet!