Prieki un asaras: nāve izklaides vietās (16)

Izcila nevērība un nolaidība, elementāru drošības normu pārkāpšana, kā arī tehniskas kļūmes ir kalpojušas par iemeslu pēdējā pusgadsimta traģiskākajām katastrofām. Tomēr šo notikumu vēsture rāda, ka īstie nelaimju vaininieki parasti saņem ļoti mīkstus sodus vai arī paliek vispār nesodīti.

Izpriecu kuģītis nogrimst ar 147 rīdziniekiem

Publicists Gaitis Grūtups norāda, ka divdesmitā gadsimta vislielākā katastrofa Latvijā ir pasažieru pārpildītā tvaikoņa Majakovskij nogrimšana. Tā notika 1950. gada 13. augustā Rīgas centrā, kuģu piestātnē Daugavas labajā krastā, netālu no tagadējā Akmens tilta. Katastrofā gāja bojā 147 cilvēki, tajā skaitā 48 bērni. G. Grūtups grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā gan uzsver, ka par šādu upuru skaitu liecina tā laika dokumenti, tomēr reālais upuru skaits, iespējams, ir krietni lielāks.

"Kā tagad atceras vecie upju kuģinieki, vēl vairākas dienas pēc traģēdijas Daugavas grīvā atrada noslīkušus cilvēkus. Acīmredzot tie varēja būt straumes lejup nestie bojā gājušie kuģa pasažieri," raksta G. Grūtups. Katastrofas cēlonis bija kuģa pārslodze, kas radās, milzīgajām atpūtnieku pūlim piestātnē uzkāpjot uz tvaikoņa. Tobrīd no kuģa vēl nebija nokāpuši iepriekšējā reisa pasažieri. Liktenīgajā brīdī ļaudis uz kuģa kāpa, apejot trapu, rāpjoties uz abiem klājiem un kuģa jumta.

45 gadus pēc traģēdijas tās dienas notikumus joprojām atceras rīdzinieki Skaidrīte un Kārlis Katvari, kuri tolaik bija līgava un līgavainis: "Bērni kliedza, jo tos cēla pāri galvām. Kuģa apkalpes vīri centās pārkāpējus dzīt no kuģa nost, bet neviens viņus neklausīja. Likās jau, ka uz tvaikoņa netiksim un, lai nokļūtu Mežaparkā, būs tomēr jāiet uz tramvaju. Taču tad ievērojām, ka vēl ir brīva vieta un iespējams uzrāpties uz kuģa augšējā klāja. Tur gan jau atradās cilvēku četrdesmit. Nodomājām, ka brauciena laikā no tās vietas pavērsies jauks skats, un abi kāpām tik augšā. Tajā brīdī no Daugavas vidus nāca motorlaiva, kas līdz kuģim atveda vēl vienu braukt gribētāju, kurš pār bortu pārkāpa no upes puses. Kad motorlaiva brauca prom, tās radītais vilnis nedaudz sašūpoja tvaikoni. Pēkšņi tas strauji sasvērās uz krasta pusi, cilvēku masa līdz ar viņu, un... Kuģim vairs nebija spēka atsvērties atpakaļ. Lielākā daļa no otrā klāja pasažieriem iekrita ūdenī. Citi, kuri atradās pie borta krasta pusē, lēca uz krastu."

Skaidrītei un Kārlim izdevies nolēkt no kuģa uz krasta granīta kāpnēm. Nokļuvis drošībā, Kārlis devies glābt citus ūdenī esošos cilvēkus. Daugava šajā vietā bija astoņus metrus dziļa, un, kuģim nogrimstot, stūres mājas augšdaļa palika virs ūdens. Uz tās bija uzkāpuši vairāki kuģa pasažieri. Visbezcerīgākajā situācijā bija kuģa pasažieri, kuri bija atbraukuši no Mežaparka. Viņi palika iesprostoti kuģa salonā, no kura vienīgā izeja bija vienas šauras durvis. G. Grūtups apraksta vairākas epizodes, kā vienkārši garāmgājēji metušies ūdenī un glābuši slīkstošos cilvēkus. Kāds padomju armijas matrozis izglābis piecus cilvēkus, bet, glābjot sesto, noslīcis pats.

"Pēc traģēdijas LPSR Augstākā tiesa tiesāja sešus cilvēkus – četrus upju kuģniecības pārvaldes vadošos darbiniekus, kuģa kapteini, kurš gan traģiskajā dienā saskaņā ar darba grafiku atpūtās mājās, un kuģa kapteiņa palīgu. Represijām bija pakļauti arī pārējie kuģa apkalpes vīri, kurus atlaida no darba. No amata tika noņemts arī toreizējais Rīgas izpildu komitejas priekšsēdētājs Arnolds Deglavs. Kas attiecās uz tiesātajiem, tad neviens no viņiem bargos brīvības atņemšanas termiņus – divdesmit piecus un desmit, mazākais piecus gadus neizcieta, jo pēc Staļina nāves viņi tika amnestēti," notikušā sekas apkopo G. Grūtups.

Tilts, kuram nebija saimnieka

Bez savas traģiskās lappuses nav iztikusi arī viena no tūristu iecienītākajām vietām Latvijā – Gaujas Nacionālais parks (GNP). 1984. gada 30. jūlijā netālu no Krimuldas pilsdrupām, parkā ekskursantu grupai ejot pa kājnieku trošu tiltu, pēkšņi pārtrūka viena tā nesējtrose. 33 cilvēki nokrita no piecu līdz piecpadsmit metru augstuma pilskalna senajā aizsarggrāvī. No gūtajām traumām seši cilvēki notikuma vietā mira, deviņi guva smagus un vidējus miesas bojājumus, vēl 16 – vieglākas traumas.

Grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā norādīts, ka katastrofas iemesls bija pārrūsējusi trose, kas neizturēja slodzi un patrūka. Tiltam nebija īsta saimnieka, un tā tehnisko stāvoklis neviens neuzraudzīja. Naktī pirms traģēdijas lietus bija izskalojis betona kluci, kas kalpoja par pamatu vecajam gravas tiltam – lielais bluķis bija paslīdējis tieši zem tilta. Nākamajā rītā pār tiltu devās 36 ekskursantu grupa – pārsvarā sievietes no Vidusāzijas un citām Padomju Savienības vietām.

Ekskursantus vadīja tūristu bāzes instruktors Jānis Začests. Sarunā ar Mēs viņš atzina, ka 22 gadus senos notikumus atceras ļoti labi: "Gājām ķēdītē pār tiltu, kad pēkšņi jutu, ka zūd pamats zem kājām. Instinktīvi palēcos un ieķēros kraujas malā augošā lazdu krūmā. Daļa tūristu sakrita aizā. Tie, kuri trāpīja uz iepriekšējā naktī izskalotā betona bluķa, cieta vissmagāk." Pēc traģēdijas GNP vadība centusies novelt atbildību uz tūristiem, sakot, ka viņi ir šūpojuši tiltu, tomēr ekspertīze atzina, ka nelaimē vainojama pārrūsējusī trose.

"Toreiz eksperti no Maskavas vēl teica, ka pēc nedēļas tilts pats no sava svara būtu iekritis aizā. Pēc šā notikuma man vēl ilgi bija bail braukt ar slēpotāju pacēlāju. Arī uz gaisa tramvaju Siguldā raudzījos ar bailēm. Tagad jau tam visam esmu ticis pāri," saka J. Začests.

Saistībā ar smago nelaimes gadījumu Latvijas PSR Augstākā tiesa sauca pie kriminālatbildības Gaujas Nacionālā parka direktoru un galveno mežzini. Otro amatpersonu tiesa attaisnoja, bet pirmajam piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu. Taču, pamatojoties uz 1987. gada 18. jūnijā izdoto dekrētu Par amnestiju sakarā ar Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienu, viņu no piespriestā soda atbrīvoja.

Noziedzīgā nevērība pret bērniem

Melna ēna pārlaidusies Talsiem – ar šādu virsrakstu Neatkarīgā aprakstīja notikumus Talsos 1997. gada 28. jūnijā, kad pilsētas centrā, Ezera laukumā, policijas un ugunsdzēsēju svētkos lūstot pārpildītam ugunsdzēsēju pacēlājgrozam, gāja bojā astoņi bērni vecumā no pieciem līdz sešpadsmit gadiem.

Svētku programmā bija iekļauta bīstama bezmaksas atrakcija, kurā visi, kas vien gribēja, tika celti pārdesmit metru augstumā. Šāds pacēlājs bija speciāli atsaukts no Rīgas. G. Grūtups norāda, ka liktenīgajā grozā pacelšanas reizē atradās trīs pieaugušie un 27 bērni. Mehānisms, kas bija paredzēts ne vairāk 350 kilogramu pacelšanai, izrādījās noslogots trīs līdz četras reizes vairāk par maksimāli pieļaujamo.

Kāda bērna māte pēc notikušā žurnālistiem stāstīja: "Mans dēls uzbrauca augšā priekšpēdējā reizē. Tas viņam bija otrais brauciens, jo pēc pirmā viņš vienkārši netika ārā no groza. Cilvēki tā spiedās virsū, ka bērni no groza nevarēja tikt ārā, jo gribētāju pacelties bija šausmīgi daudz. Pēc tās otrās pacelšanās reizes, uzkāpjot vienam zēnam, kurš gāja bojā, uz pleciem, viņš tika ārā. Tur valdīja pilnīga anarhija."

Vienā no pacelšanās reizēm, kad ārkārtīgi pārslogotais grozs atradās aptuveni 19 metru virs zemes, celtņa strēle sāka liekties un nolūza. "Grozs bija pilns kā siļķu muca, kad kāds onkulis burtiski ar spēku tur iespieda savu dēlu vai mazdēlu. Saucām, ka nav vietas, ka viņu sabradās, bet vīrs neklausīja. Pats viņš palika lejā. Kas notika ar zēnu, nezinu. Kad grozs sāka šķiebties, kādu laiku turējos pie margām. Tie, kas bija vidū, izbira uzreiz. Mans kritiens iznāca metrus sešus zemāks," dienu pēc notikušā stāstīja tobrīd četrpadsmit gadus vecais Mārtiņš Bite.

Talsu slimnīcā tūlīt nogādāja 27 katastrofā cietušos, trīs bērni nomira jau notikuma vietā. Neatkarīgās fotogrāfs Ojārs Lūsis, kurš Talsos dienu pēc traģēdijas veidoja reportāžu, atceras, ka Ezera laukums todien bijis tukšs, tā vidū bijis vien no ziediem veidots krusts. Savukārt nedēļu pēc notikušā, kad sāka apglabāt pirmos traģēdijas upurus, visi Talsi bija ietinušies sēru karogos, bet laukumā pacēlās ziedu kalns. "Nāca lieli un mazi, jauni un veci. Visi apstājās laukumā un klusējot nolika ziedus," atminas fotogrāfs.

Katastrofas tiesvedība noslēdzās tikai 2002. gada decembrī, kad Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Kurzemes apgabaltiesas spriedumu trim šajā lietā apsūdzētajiem. Lietas izskatīšana tiesā sākās 1998. gada sākumā, kad Saldus rajona tiesā uz apsūdzēto sola sēdās tik daudziem liktenīgā autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs, kā arī bijušais Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Pēteris Bekmanis, inspektors Modris Keiselis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis. Talsu traģēdijā vainotos autopacēlāja vadītājus I. Ivanovu un V. Griķi tiesa atzina par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas sodāma ar reālu brīvības atņemšanu, taču viņiem piemēroja Amnestijas likumu un atbrīvoja no turpmākās reālas soda izciešanas cietumā.

Rallijs skatītāju pūlī

Vēl divus gadus pēc traģiskajiem notikumiem Talsos rallija laikā Madonas rajonā atkal gāja bojā cilvēki, kuriem liktenīga kļuva nedroša izklaide. 1999. gada 27. jūnijā Lazdonas pagasta Rāceņu trasē Latvijas autokrosa čempionāta posma D1 klases braucienā notika avārija, kurā gāja bojā septiņi un ievainojumus guva 27 cilvēki. Vēlāk slimnīcā mira deviņus gadus vecs zēns. Kopumā negadījumā bija 41 cietušais.

Nākamajā dienā pēc traģēdijas autosportists Ainārs Igaliņš Neatkarīgajai stāstīja, ka katastrofa notikusi, sacensību dalībnieku jaudīgajām automašīnām saduroties nelielā bedrē tūlīt pēc starta. Pēc sadursmes automašīna Audi Coupe, ko vadīja Aldis Kasparovičs, uzdrāzās nokalnītei trases malā, kas nelaimīgā kārtā automašīnu pameta gaisā kā tramplīns. Mašīna lidoja un ietriecās skatītājos, kuri bija izvietojušies uz šīs piekalnītes, maldīgi uzskatot to par vienu no drošākajām vietām trasē. Automašīna Lancia, kuru vadīja Arnis Šķesteris, zaudēja vadību un sāka kūleņot otrā trases malā, arī ietriecoties skatītājos, taču, par laimi, dzīvību nevienam neatņemot. Šajā braucienā startēja tikai trīs automašīnas, no kurām abas avarējušās tūlīt pēc starta izrāvās līderpozīcijās.

Traģēdijas vieta atradās gandrīz tūlīt aiz starta vietas, kas atrodas kalniņā, turklāt trase tur bija gandrīz taisna, tāpēc automašīnas uzņēma lielu ātrumu. Taču nokalnīte, kurā liktenīgajā pēcpusdienā ielidoja mašīna, atrodas šā taisnā posma galā. Tā nebija atdalīta nedz ar zemē ieraktām autoriepām, kā tas ir citās trasēs, nedz cita veida nožogojumiem. Trasē todien nebija nedz zemessargu, nedz policistu, kas nodrošina kārtību sacensībās citviet.

Madonas slimnīcā ievietotais Aivis Krauklis dienu pēc notikušā Neatkarīgajai atzina, ka tikai laimīgas sagadīšanās dēļ neguva īpaši smagus savainojumus. Viņš atradies skatītājos nokalnītei pretējā trases malā, kur ieripoja A. Šķestera vadītā Lancia. "Pa trases skaļruņiem raidīja F-1 translāciju, un par startu vispār neviens neko neziņoja," atcerējās Aivis. Tas izdarīts tikai tad, kad automašīnas jau startējušas, skatītāji sākuši celties kājās, un tūlīt pēc tam viņš redzējis, kā Audi ielido skatītājos pretējā trases pusē. Tajā brīdī Aivis sācis skriet prom, un tad "viss pazudis". Nākamās atmiņas jau bijušas no slimnīcas.

Tiesvedība saistībā ar avāriju ierosinātajā krimināllietā turpinās jau septīto gadu, jo līdz šim lietas izskatīšanu vairākkārt nācies atlikt dažādu iemeslu dēļ. Pašlaik lietu skata apelācijas kārtībā, jo pirmās instances, Madonas rajona tiesas spriedumu pārsūdzēja. Prokuratūra par negadījumu apsūdzības uzrādīja sacensību galvenajam tiesnesim Ziedonim Vanteram, distances priekšniekam Vladimiram Vihrovam, sacensību komisāram, šķīrējtiesnesim Vairim Trallam, sacensību organizētājam Jānim Garajam un bijušajai Autokrosa komisijas priekšsēdētājai Ņinai Daugulei.

Bīstamās ūdens atrakcijas

Pēdējos piecos gados, par laimi, izklaides pasākumos Latvijā nav notikušas tik plašas nelaimes kā padomju laikos un neatkarības pirmajos gados, tomēr ik pa laikam kāda traģēdija atkal liek runāt par drošību atpūtas vietās. Pēdējos gados negatīvā nozīmē izcēlies Līvu akvaparks, kur divu gadu laikā noslīkuši divi jaunieši.

Pērn augustā ūdens atrakciju parkā nomira 15 gadus veca jauniete, kura bija grūtniecības septītajā mēnesī. Viņa nobraukusi pa ūdens cauruli Go Arabika, vēl bildusi dažus vārdus un pēkšņi nokritusi ūdens baseinā. Parka mediķi mēģinājuši atjaunot sirdsdarbību, kā arī snieguši visu nepieciešamo pirmo palīdzību. Desmit minūšu laikā ieradās Jūrmalas pilsētas ātrā medicīniskā palīdzība, bet cilvēku glābt neizdevās. Kā vēlāk secināja tiesu medicīnas eksperti, meitenes nāves cēlonis bija noslīkšana. Iepriekš viņa bija pārcietusi sirds miokardītu.

Savukārt šogad 7. oktobrī Līvu akvaparkā noslīka 17 gadus vecs puisis. Parka personālam ilgi neizdevās atrast viņa mirstīgās atliekas, pēc piecām stundām jaunieti uzgāja apkopējs. Jaunietis vienā no baseiniem bija iesprostots zem metāla konstrukcijām un noslīcis. Vairākas dienas pēc nelaimes gadījuma atklājās, ka nepilngadīgais puisis bijis alkohola reibumā, turklāt alu un kokteiļus viņš ir pircis akvaparka bārā. Policija šajā lietā joprojām turpina izmeklēšanu, pagājušajā nedēļā izmeklētāji vēl nebija saņēmuši tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultātus.

"Alkohols ar izklaidēm ūdenī nav savienojams," saka Latvijas Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics. Viņš uzsver, ka citur pasaulē ūdens atrakciju parkos lielākoties ir aizliegts tirgot alkoholiskos dzērienus un Līvu akvaparks šajā ziņā ir nepatīkams izņēmums. "Tieši to pašu var teikt par pārējām izklaides vietām, kas ir saistītas ar paaugstinātu risku. Arī slēpošanas trasēs un dažādos atrakciju parkos izklaidēšanās reibumā var beigties ļoti bēdīgi. Nedrīkst aizmirst arī par drošības instrukciju ievērošanu, jo tās nav rakstītas tāpat vien," piebilst mediķis.

Lai arī ar katru gadu drošības prasības pieaug, dažādu katastrofu mazāk nav kļuvis. To parāda kaut vai šīs vasaras notikumi, kad nolaidības dēļ Rīgā mācību laikā gāja bojā divi armijas izpletņlēcēji. Cilvēki joprojām iet bojā, taču, par laimi, cietušie vairs nav skaitāmi nelaimīgo desmitos. Apkārtējo un katra paša apdomība var palīdzēt upuru skaitam sarukt vēl vairāk.

***

Traģiskākie nelaimes gadījumi atpūtas vietās un izklaides pasākumos

1950. gada 13. augustā Rīgas centrā, kuģu piestātnē Daugavas labajā krastā, netālu no tagadējā Akmens tilta nogrimst izklaides kuģītis Majakovskij.

Katastrofā gāja bijā 147 cilvēki, tajā skaitā 48 bērni.

1984. gada 30. jūlijā netālu no Krimuldas pilsdrupām, parkā ekskursantu grupai ejot pa kājnieku trošu tiltu, pēkšņi pārtrūka viena tā nesējtrose.

33 cilvēki nokrita no piecu līdz piecpadsmit metru augstuma pilskalna aizsarggrāvī. No gūtajām traumām seši cilvēki notikuma vietā mira, deviņi guva smagus un vidējus miesas bojājumus, vēl 16 cilvēku guva vieglākas traumas.

1997. gada 28. jūnijā Talsos pilsētas centrā, Ezera laukumā, policijas un ugunsdzēsēju svētkos lūstot pārpildītam ugunsdzēsēju pacēlājgrozam, gāja bojā astoņi bērni vecumā no pieciem līdz sešpadsmit gadiem.

1999. gada 27. jūnijā Lazdonas pagasta Rāceņu trasē Latvijas autokrosa čempionāta posma D1 klases braucienā notika avārija, kurā gāja bojā septiņi un ievainojumus guva 27 cilvēki. Vēlāk slimnīcā nomira deviņus gadus vecs zēns. Kopumā negadījumā bija 41 cietušais.

2005. gada 20. augustā Jūrmalā, ūdens atrakciju parkā Līvu akvaparks, nomira 15 gadus veca jauniete, kura bija grūtniecības septītajā mēnesī.

2005. gada 26. novembrī Rīgā, izklaides centrā Go Planet, no atrakciju tiltiņa nokritis piecus gadus vecs bērns, kurš guva smagas galvas traumas.

2006. gada 7. oktobrī Jūrmalā, ūdens atrakciju parkā Līvu akvaparks, noslīkst 17 gadus vecs puisis. Parka personālam ilgi neizdevās atrast viņa mirstīgās atliekas, pēc piecām stundām jaunieti uzgāja apkopējs. Jaunietis vienā no baseiniem bija iesprostots zem metāla konstrukcijām un noslīcis.