Vai tu esi Rokfellers? — vaicājam cilvēkam, kurš izmaksā vai šķiežas ar naudu. Šīs personas slava ir aizskanējusi līdz mūsdienām ne tikai viņa pasakainās bagātības, bet arī ne mazāk skaļās prāvas dēļ, kuras rezultātā Džons Rokfellers, pasaules visbagātākais cilvēks, gandrīz nokļuva cietumā un pieredzēja savas biznesa impērijas sagrāvi.
Rokfellers. Joprojām visbagātākais (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gluži mūsdienīgi šie notikumi sasaucas ar to, ko piedzīvoja Krievijas naftas magnāts Mihails Hodorkovskis. Arī tepat Latvijā ik pa brīdim uzvirmo vēlme vienu vai otru bagātnieku saukt pie atbildības. Valsts vēršanās pret kādu noteiktu cilvēku, ko pierādīja Krievijas process, ir bīstamāka par prokuratūras vai ieņēmumu dienesta savāktajiem pierādījumiem. Par to liecina arī, iespējams, viena no visu laiku skaļākajām prāvām ASV, kad valsts vērsās pret pasaules vēsturē noteikti visos laikos bagātāko cilvēku Džonu Rokfelleru, kas tobrīd kontrolēja 90% ASV naftas rūpniecības, bet viņa vara bija salīdzināma ar Kongresa varu 1911. gadā.
Cilvēks bez īpašas izglītības Rakstot par ASV veiksmīgākajiem biznesmeņiem, bieži jāsaskaras ar apakšvirsrakstā liktajiem vārdiem. Džons Dēvisons Rokfellers ir dzimis 1839. gadā un tikai divus gadus nenovilka līdz simtgadei (miris 1937. gadā). Audzis baptistu ģimenē, viņš turēja ticību svētu tad, kad tā bija nepieciešama. "Māte un mācītājs man jau kopš mazotnes iedvesa, ka vajag strādāt un taupīt," vēlāk atcerējās miljardieris. Jau mazotnē parādījās viņa biznesa tvēriens. Stāsta, ka mārciņu konfekšu (aptuveni 500 gramu), ko māte dāvāja svētkos, Rokfellers esot sadalījis mazākās paciņās un pārdevis paša māsām, bet jau septiņu gadu vecumā audzējis tītarus, ko tirgojis kaimiņiem, turklāt par ieņemto naudu nodarbojies ar augļošanu to pašu kaimiņu vidū. Jāpiebilst, ka ASV vēsturei un šādu nianšu aprakstiem lielā mērā var ticēt, jo, neskaitot Pilsoņu karu, valsti nav skārusi ārzemju invāzija, kas liek meklēt arhīvus pavisam nelabvēlīgos kaimiņos.
Sākumskolu Rokfellers patiesi nav beidzis, lai gan apguvis trīs mēnešu ilgus grāmatvedības kursus. 16 gadu vecumā viņš meklēja darbu Klīvlendā, kur kaut kā iekārtojās par grāmatveža palīgu tirdzniecības kompānijā Hewitt & Tuttle. Sākumā alga bija 17, tad 25 dolāri mēnesī. Par pirmo algu Džons nopirka mazu grāmatvedības grāmatu, kur ierakstīja visus izdevumus (bet viņš bija ļoooti taupīgs!), turklāt šos pierakstus glabāja visu mūžu. Pēc četriem gadiem viņam bija 800 dolāru, kad, aizņemoties no radiniekiem vēl tūkstoti, kopā ar Morisu Klarku tika izveidota sava tirdzniecības firma.
Naftas bums kā pirmsākumi
Jaunie tirgoņi (Rokfelleram bija tikai 22 gadi) nozīmīgāku kapitālu ieguva tāpēc, ka sākās Ziemeļu un Dienvidu štatu karš (ASV Pilsoņu karš — 1861.—1865. g.). Abas karojošās puses maksāja labi, bet censoņi tām piegādāja miltus, cūkgaļu un sāli. Ir netiešas ziņas, ka notika arī spekulācija — no pamestajām mājām izlaupītās vērtības tika uzpirktas par nelielu cenu, lai tālāk pārdotu ar lielu peļņu. Tieši kara beigu posmā Pensilvānijas štatā, kas nav salīdzinoši tālu no Klīvlendas, atklāja naftas atradnes, bet pilsētu pārņēma naftas drudzis. Nav dīvaini, jo automobiļu gan nebija, toties naftu izmantoja apkurē, jau eksistēja petrolejas ražošana, turklāt nafta derēja kā smērvielu izgatavošanas līdzeklis un citām sadzīves nepieciešamībām. Tiesa, tolaik tas vēl nebija melnais zelts.
Viena urbšanas iekārta nemaksāja pat 1000 dolāru, un jaunas naftas ieguves iekārtas tika uzstādītas ik dienas. Kopš 1864. gada abi partneri galvenokārt nodarbojās ar naftas ieguvi. Pēc gada Rokfellers nolēma, ka nodarbosies tikai ar naftas biznesu, kam iebilda Klarks. Viņš piekrita pārdot savu biznesa daļu par 72,5 tūkstošiem dolāru un aizgāja laimi meklēt citur. Klarka lēmums bija pārsteidzīgs, jo pēckara posmā ASV sākās ekonomiskais pacēlums. Pieprasījums pēc petrolejas, kurināmā un smēreļļām pieauga tik strauji, ka jau pēc gada Rokfellera kompānijas pārdošanas apjoms sasniedza divus miljonus dolāru.
Nafta ir tikai izejmateriāls, bet pārstrādes biznesā, kur ražoja daudz dārgāko petroleju un smērvielas, tika atļauta pavisam niecīga ieejas kvota. Rezultāts bija gaidāms — arvien vairāk mazo jēlnaftas ieguvēju, cerot uz ātru peļņu, pārgāja pārstrādātāju rindās. Viņi izputēja, taču nebija arī jaunu naftas ieguvēju. Tāpēc bankrotēja arī daudzas pārstrādātāju firmas, atstājot tirgū tikai lielākos. Tas situāciju neglāba. Piedāvājums bija pārsniedzis pieprasījumu. 1870. gadā, kad pārstrādes jaudas trīs reizes pārsniedza ieguves iespējas, sākās krīze — tā gan īpaši neskāra Rokfelleru. Viņš vadījās pēc principa: nevis zaudēt, bet vinnēt no krīzes. Viens citāts no viņa tālaika izteicieniem: "Pat ja naftas bizness grimst, neviens nevar piespiest mūs atteikties no tās (naftas) uzpirkšanas, atšķirībā no šaudīgiem ļautiņiem mums vajag darboties, nevis nervozēt, ja tirgus pēkšņi ir nogrimis." Tieši tad Rokfellers radīja akcionāru sabiedrību Standard Oil, vienlaikus sākot visu iespējamo konkurentu pārpirkšanu.
Impērijas veidošana Tomēr krīze tracināja arī pašu Rokfelleru, kas vēlāk atzinās, ka jau jutis savu biznesu tikpat nogrimušu kā citus. Tomēr viņš ķepurojās. Sākumā biznesmenis samazināja izdevumus par transportu, lai gan tas būtu apšaubāms gājiens no mūsdienu biznesa ētikas. Rokfellers, pirmkārt, izmantoja faktu, ka ir vairākas dzelzceļa kompānijas (turklāt konkurējošas), tāpēc panāca piekrišanu savas naftas pārvadāšanai atvieglinātā ceļā. Otrkārt, viņš ieviesa jaunumu, ko izmanto arī mūsdienās, — koka mucu vietā naftu un tai līdzīgus produktus sāka pārvadāt slēgtās metāla cisternās.
Bet būtiskākais ekonomiskās impērijas izveidē bija nepārtrauktā darbība finanšu tirgū. Rokfellers pirka visus viņa intereses lokā nonākušos uzņēmumus, turklāt lietoja ne jau baptistu pieticības metodes. Ja konkurents nepiekrita piedāvājumam, Standard Oil, kas jau bija viens no vadošajiem spēlmaņiem ASV biznesa tirgū, pēkšņi samazināja cenas, lai konkurents strādātu ar zaudējumiem. Cits variants bija paša šefa iejaukšanās, lai pārtrauktu naftas piegādi nepakļāvīgajiem konkurentiem. Jau tolaik tika izmantotas t.s. starpnieku firmas, kas īstenībā bija tikai galvenā uzņēmuma taustekļi, ko izmantoja vienas vai otras kompānijas darbības pārtraukšanai. Daudzi pat nenojauta, ka visu vada centrs.
Tagad zināms, ka katrā kompānijā darbojās savs centra cilvēks, kuram ne vien vajadzēja glabāt noslēpumu par iecerēto operāciju, bet sazināties ar Standard Oil tikai šifrētu ziņojumu veidā. Arī kompānijas apmeklētājiem bija liegts redzēt citam cita seju. Kompānija bija pirmā, kura izmantoja plaši sazarotu rūpnieciskās spiegošanas tīklu, lai novērtētu konkurentu finansiālo un tirgus noieta situāciju. Standard Oil kartotēkā bija ziņas faktiski par katru naftas iepircēju valstī, tāpat arī par to, kur tiek pirkta petroleja jebkurā ASV nostūrī. Galarezultāts bija gaidāms — 1879. gadā kompānija kontrolēja 90% valstī esošo naftas pārstrādes uzņēmumu.
Bagāts, bet nemīlēts
Miljonāram bija divi trūkumi: viņš neizcēlās ar pievilcīgu ārieni, turklāt bija drūms pēc dabas. Stāsta, ka, uzzinot vēsti par kompānijas lielākajiem panākumiem, Rokfellers tikai norūcis: "Tas jau bija gaidāms." Galu galā šī uzvešanās sāka ietekmēt arī apkārtējos. Pirmie, protams, pasteidzās žurnālisti, kas sāka pētīt biznesmeņa darījumus. Prioritāte it kā pienākas kāda autora pētnieciskajam darbam, kas publicēts 1881. gadā žurnālā Atlantic monthly un septiņkāršojis izdevuma tirāžu. Naftas pārstrādes uzņēmumu magnātu jau tad vainoja monopolismā un netīru metožu izmantošanā, lai iznīcinātu konkurentus. Pats Rokfellers uzskatīja, ka sabiedrība nedrīkst traucēt privātiem biznesa darījumiem.
Preses ietekmē drūmais Rokfellera veidols pat kalpojis amerikāņu māmuļām mazuļu iemidzināšanai: "Ja negulēsi, atnāks Rokfellers." Viņa impērijas un zināmā mērā arī visas valsts politikas ideoloģiju nosaka piezīmes, ko atstājis kāds no Džona Rokfellera tuvākajiem darbiniekiem: "Mēs esam sasnieguši vēsturē nepieredzētu panākumu, mūsu vārdu zina visa pasaule. Tiesa, mūsu veidolu grūti apskaust, jo mēs personificējam visu ļauno: sirds siltuma trūkumu, grūtības un spaidus."
Viss jau būtu skaisti, ja vien aizkulisēs nerunātu par pērkamību. Daudzi gaidīja Statoil Oil bankrotu, kad sākās automobiļu bums, jo automašīnu skaits tolaik (no 1900. līdz 1912. gadam) pieaudzis no astoņiem tūkstošiem sākumā līdz 902 202 tūkstošiem 1912. gadā. Un tas bija tikai ASV. Standard Oil reaģēja, samazinot petrolejas ražošanu, bet palielinot benzīna produkciju.
Rokfellers, pateicoties savai asajai biznesa un konjunktūras maņai, būtu nodzīvojis neskarts līdz savai simtgadei, ja vien nebūtu saistījies ar politiku. Tiesas jau kopš 1880. gada vainoja viņa uzņēmumu monopolismā. Bet 19. gadsimta beigās, lai tiktu vaļā no tiesnešiem, Rokfellers sāka "koķetēt" ar politiķiem, turklāt miljonus dalot gan republikāņiem, gan demokrātiem. Daži deputāti saņēma vai 50 tūkstošus dolāru (tolaik tā bija šausmu liela nauda) gadā, un nosaukto vidū ir puiši gan no Teksasas, gan citiem ASV štatiem. Būtiskākais — izrādījās, ka Rokfellers ir finansējis arī abu partiju oficiālās pirmsvēlēšanu kases.
Krahs no abām pusēm
Tam uzmanību pievērsa tikai pēc prezidenta Viljama Makinlija slepkavības 1901. gadā, kad prezidenta amatu ieņēma viceprezidents Teodors Rūzvelts (nejaukt ar to Rūzveltu, kam vara bija pēc trīsdesmit gadiem). Galvenais mērķis negaidītajam prezidentam, ieņemot augsto amatu, bija sauklis par patērētāju, tātad lielākās daļas valsts iedzīvotāju, interešu aizstāvību. Ar tādu pašu saukli viņš amatu ieņēma otrreiz. Pirmais oligarhs (Rokfellers) sākumā saņēma valsts pirmās personas nosodījumu par sliktu savu iespēju izmantošanu. Tam nebija tālāko rezultātu. Topošais prezidents ņēma vērā gan šo faktu, gan to, ka pēc pāris gadiem tieši Standard Oil bija viens no lielākajiem prezidenta partijas finansētājiem, taču nepiemirsa arī konkurentus.
Reizēm gadās, ka vajag atkratīties no pārāk uzmācīgām lapsenēm... Tāpēc 1906. gadā Sentluisas federālā apgabala tiesa sāka izskatīt prezidenta administrācijas prasību pret Standard Oil. Atbilstoši 1890. gadā pieņemtajām likuma izmaiņām (tā sauktais Šermana pret lielajiem resoriem vērstais likums) pamudināja prezidenta administrāciju vainot Rokfellera kompāniju tirdzniecības brīvības ierobežošanā. Jāpiebilst, ka pats prezidents Rūzvelts savu pretinieku Rokfelleru dēvēja par lielāko noziedznieku valsts vēsturē.
Džonam Rokfelleram tika piegādāti ziņojumi (atcerēsimies, ka viņam bija ausis visos nostūros), ka firmai draud sagrāve. Sākums bija tikai Federālās tiesas sods par 29 miljoniem dolāru sakarā ar nelikumīgu naftas un degvielas cenu pazemināšanu vai paaugstināšanu. Vienlaikus no valsts administrācijas izskanēja konkrēti draudi: "Administrācija ir nolēmusi, ka tāds veidojums, kurš savu mērķu sasniegšanai izmanto jebkurus līdzekļus, nedrīkst pastāvēt." Arī pašam Rokfelleram adresētā vēstulē tiek apgalvots, ka visi mērķi un līdzekļi tiek veltīti tam, lai Standard Oil beigtu savu sabiedrību graujošo darbību.
1909. gadā jaunā tiesa atzina valdības prasību par pamatotu un nolēma, ka kompānija jālikvidē — ne jau burtiskā nozīmē, bet uz sadalīšanas nosacījumiem. Tiesāšanās ieilga, bet 1911. gada beigās konglomerāts beidza eksistenci, sadaloties 38 mazākās kompānijās, kuru nosaukumi varbūt ir pazīstami ASV (izņemot Amoco un Chevron), bet pārējai pasaulei neko īpašu neizsaka.
Rokfelleri nav miruši
Pirmkārt, jāpiemin fakts, ka Rokfellers saglabāja savu akciju daļu gandrīz katrā no uzņēmumiem, kas izveidojās pēc impērijas sagraušanas. Gan bez tiesībām ieņemt vadošo amatu. Tiesas spriedumu Džons pavadīja ar kapa klusumu un pēc tam reti to komentēja. Otrkārt, bagātnieks līdzīgi citiem vismaz 500 miljonus ir ieguldījis izglītības un zinātnes attīstībā, miljonu lielākā daļa tikusi dažādām ASV universitātēm. Jāpiebilst, ka pēcteču kopējais mantojums pat mūsdienu vērtējumā ir 150 miljardi dolāru. Treškārt, Rokfelleru ģimene tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Savienotajās Valstīs. Mantinieku lokā gan ir apmēram 200 cilvēku, kas krietni mazina visu kopējo kapitālu, tomēr viņu rokās ir naftas kompānija Exxon Mobil, dažas nozīmīgas bankas un viņu intereses ņem vērā arī ārpasaule.
Vēl maza detaļa: 1917. gadā Džona Rokfellera personiskais īpašums tika novērtēts no 900 miljoniem līdz vienam miljardam dolāru, kas tolaik bija 2,5% no ASV kopprodukta, — mūsdienu ekvivalentā tie ir 150 miljardi. Tātad Rokfellers joprojām ir visu laiku bagātākais cilvēks pasaulē.