Atceļ spriedumu par morālo kompensāciju Talsu traģēdijas upura vecākiem (8)

Prasību pret valsti Iekšlietu ministrijas (IeM) un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) personā par viena miljona latu kompensāciju saistībā ar dēla bojāeju Talsu traģēdijā iesniedza Gunars un Anita Antāni.

Augstākā tiesa 2008.gada 30.oktobrī nolēma piedzīt no valsts 100 000 latu par nodarīto morālo kaitējumu, bet pārējā daļā prasību noraidīja.

Senāts šodien nosprieda minēto spriedumu atcelt daļā par morālā kaitējuma apmēru un likt šajā daļā lietu atkārtoti izskatīt AT Civillietu tiesu palātai.

Pārējā daļā Senāts AT spriedumu nemanīja.

Senāts šodien nolēma, ka VUGD ir atmaksājama iepriekš iemaksātā 50 latu drošības nauda.

Motivēts šodien pasludinātā Senāta sprieduma teksts būs pieejams no 2010.gada 22.janvāra.

Antānu ģimenes advokāts Aldis Alliks šodien pēc Senāta sprieduma pasludināšanas žurnālistiem sacīja, ka par spriedumu būs gatavs izteikties pēc iepazīšanās ar tā motīviem.

Kā ziņots, Antānu ģimenes prasība ir pirmā no prasībām pret valsti, ko izskatījusi gan pirmā, gan apelācijas instances tiesa. Lieta tika skatīta slēgtā sēdē.

Antānu prasību daļēji apmierinājušas gan pirmās instances tiesa - Rīgas apgabaltiesa -, gan apelācijas instances tiesa - AT.

Gan apgabaltiesa, gan AT prasītās miljona latu kompensācijas vietā par dēla bojāejas nodarīto morālo kaitējumu no valsts piedzinusi 100 000 latu atlīdzību.

Rīgas apgabaltiesa 2007.gada aprīlī kompensāciju piedzina no IeM un VUGD, bet AT, kur spriedumu apstrīdēja gan ministrija, gan VUGD, kompensāciju 2008.gada 30.oktobrī piedzina vienīgi no VUGD.

AT Civillietu tiesu palātas spriedumu Antānu ģimenes prasības lietā AT Senātā pārsūdzēja VUGD. Prasītāji kasācijas sūdzību neiesniedza.

Prasībā tiesai Antāni bija norādījuši, ka viņu bojāgājušajam dēlam traģēdijas brīdī bijuši 13 gadi - viņš bijis pietiekami patstāvīgs, lai draugu pulkā apmeklētu pasākumu, taču šāds vecums neesot bijis pietiekams, lai viņš spētu patstāvīgi noteikt piedāvāto atrakciju drošumu un iespējamos draudus dzīvībai.

Talsos rīkotajā iekšlietu iestāžu pasākumā neesot paredzēta dzīvības zaudēšanas riska iespēja, tāpēc bojā gājušais jaunietis un vecāki paļāvušies uz Latvijas valsti un pasākuma organizatoru spēju garantēt drošību, bija norādījuši prasītāji.

1997.gada 28.jūnijā Talsos IeM rīkotajos svētkos, 19 metru augstumā lūstot un krītot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni.

Pacēlājs bija novietots uz automašīnas KAMAZ bāzes. Šoferu uzdevums bija pacelt gaisā bākugunis, kas būtu simboliska svētku lāpa. Tomēr pacēlājs tika izmantots citiem mērķiem - tā grozā ļāva iekāpt cilvēkiem, un grozs tika pacelts aptuveni 30 metru augstumā, lai iekāpušie varētu aplūkot pilsētas panorāmu.

Instrukcija paredzēja, ka grozā drīkst atrasties ne vairāk kā četri pieauguši cilvēki, bet liktenīgajā brīdī tajā atradās 22 cilvēki, no kuriem vairākums bija bērni. Pacēlāja strēle neizturēja slodzi, un cilvēki nokrita uz asfalta.

Krimināllieta, kas ierosināta pēc negadījuma, četrus gadus riņķoja pa visām tiesu instancēm, līdz 2002.gada decembrī AT Senāts pieņēma galīgo lēmumu un atstāja spēkā spriedumu, ar kuru bijušais VUGD Talsu brigādes priekšnieks Pēteris Bekmanis un inspektors Modris Keiselis attaisnoti, bet VUGD priekšnieka vietniekam Pāvelam Zagorskim piespriesta trīs gadu brīvības atņemšana nosacīti ar divu gadu pārbaudes laiku.

Krimināllietā cietušo iesniegtās civilprasības, kas pārsniedza 5,5 miljonus latu, tika atstātas bez izskatīšanas.

Saldus rajona tiesā lietas izskatīšana sākās 1998.gada ziemā, kad uz apsūdzēto sola bez trīs jau minētajām amatpersonām sēdās arī liktenīgā autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs. Viņus tiesa atzina par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas sodāma ar reālu brīvības atņemšanu, taču piemēroja viņiem Amnestijas likumu un atbrīvoja no turpmākās reālas soda izciešanas cietumā. Šo spriedumu vēlāk atstāja spēkā arī citu instanču tiesas.

Pirms dažiem gadiem paši traģēdijā cietušie, kā arī bojā gājušo tuvinieki Rīgas apgabaltiesā iesniedza ap 10 prasībām, lūdzot no valsts piedzīt kompensāciju par nodarītajām morālajām ciešanām.