Vai valstij būtu jāsubsidē energouzņēmumi? Kādus pasākumus valdība varētu veikt, lai efektīvi cīnītos pret inflāciju?
Enerģētika un inflācija (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Irēna Baraškina, LLU Ekonomikas fakultātes lektore:
Latvijā vairākiem enerģētikas un transporta uzņēmumiem ir dabīgi izveidojies monopolstāvoklis, ka lielā mērā ļauj diktēt cenas. Salīdzinot ar pasažieru pārvadājumu jomu – ja valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki pārvietotos, tā sniedz savu atbalstu. Ja tiks subsidēti enerģētikas uzņēmumi, kas notiks – tie nomaksās valstij paredzēto peļņas nodokli, ko daļēji saņems atpakaļ subsīdiju veidā. Drīzāk būtu jāatbalsta nevis uzņēmumi, bet pēc noteiktām pazīmēm izvēlētas sociālās grupas, ko cenu kāpums skar vissmagāk. Tur pat būtu nepieciešama īpaša programma.
Nedomāju, ka vajadzētu veikt īpašus pasākumus. Jo vairāk tirgū iejaucas no malas, jo vairāk cietēju.
Raita Karnīte, LZA Ekonomikas institūta direktore:
Valdība varētu vismaz uz laiku subsidēt energouzņēmumus. Tālākais jau ir regulatora ziņā – garantēt, lai ievērotas gan patērētāju intereses, gan uzņēmumiem tiktu nodrošināta samērīga peļņa. Ja darbs notiek godīgi, nekādas briesmas nesaskatu. Ja valdība vēlas samazināt inflāciju, cenas nedrīkst celt, taču man zudusi pārliecība, ka tā vēlas ķerties pie šo cenu iesaldēšanas, kas tiek atlikta no gada uz gadu. Turklāt novērojami centieni sasniegt kaut kādu "vidējo cenu". Ja valdībai ir vēlme tās izlīdzināt, subsīdiju nebūs.
Šķiet, valdība vienkārši vēlas "izpumpēt" no iedzīvotājiem naudu, un tāpēc arī šīs cenas tiek paaugstinātas. Eiropa subsīdijas nepieļauj, taču šīm valstīm ir katrai savas intereses – daudzas vēlas, lai mums resursi būtu dārgāki un viņu kapitāls neplūstu šurp, bet paliktu pašu mājās.
Tarifu un inflācijas mazināšanas nolūkos ļoti prātīgi būtu atbrīvoties no liekiem slogiem – no alternatīvi ražotas elektroenerģijas iepirkšanas par trīskāršu tarifu un papildu izdevumu "uzlikšanu" par labu valsts budžetam.
Vēl par subsīdijām runājot – tā kā mums lietas bieži notiek nevis tā, kā pieņemts normālā valstī, bet citādi, pieļauju, ka atkal pēc šādiem maksājumiem saskries tie, kam tie nepienākas, un cietīs energouzņēmumi.
Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors:
Energoresursu sadārdzinājums nav galvenais iemesls, kādēļ kāpj cenas, un šaubos, vai šajā nozarē būtu nepieciešamas valsts subsīdijas.
Uzskatu, ka drīzāk varētu runāt par diferencētu tarifu ieviešanu, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un neciestu mūsu uzņēmumu konkurētspēja starptautiskajā tirgū. Nedomāju, ka inflācija sasniegs 15 vai 20 procentu. Prognozēju, ka tā līdz nākamā gada martam – jūnijam nostabilizēsies 12 – 13 procentu robežās, bet tālāk šis rādītājs samazināsies.