40 gadu veco Aivaru ļoti uztrauc pusaudžu vidū valdošā agresija un vardarbība. Viņš pats ļoti baidās no situācijas, ka, aizstāvot no varmākām savas meitas, pats var tikt izprovocēts uz agresiju vai pat noziegumu...
Aivars spēj attaisnot Ventspils puisi, kurš sadūra savus klasesbiedrus! Viņaprāt, puisis tikai protestēja pret sabiedrību, un sasāpējušās sirds dēļ viņam neesot bijušas citas iespējas! Taču no otras puses – šis jaunietis zemapziņā domājis, ka par to nekāds sods nepienākšoties, jo mūsdienās „nekas vairāk par smadzeņu kompostrēšanu nedraud”!
Aivars uzskata, ka, protams, vardarbību pusaudžu vidū ietekmē arī pieejamais kino, taču tas neesot galvenais cēlonis - galvenais cēlonis jāmeklē mīlestības trūkumā ģimenē.
Kinokritiķe Dita Rietuma apgalvo, ka vairums vecāku saviem bērniem neveltī vajadzīgo laiku, tāpēc bērni „sevi atrod” virtuālajā pasaulē. Daudz vienkāršāk esot ieslēgt bērnam multeņu kanālu vai piesēdināt pie datora, nekā lasīt priekšā pozitīva satura grāmatas.
Runājot par nežēlīgo amerikāņu kino, Dita teic, ka šī visatļautība ir sekas daudzajiem aizliegumiem un cenzūrai Amerikā piecdesmito gadu vidū. Viņa atklāj, ka amerikāņu kinoindustrijas mērķis nav izaudzināt harmonisku un humānu cilvēku, turklāt vairums projektu tiekot pielāgoti vidusmēra gaumei, bet gaume ir tieši tāda, kāda tā ir... Tieši asiņainās filmas ienesot vislielāko naudu filmu ražotāju kasēs.