Krūts vēzis Latvijā – gandrīz tūkstotis jaunu upuru gadā. To var samazināt! (1)

Pret vēzi cīnās ar plānāko maku

Pērn novēloti ārsta uzskaitē stājās 68 procenti sieviešu. Iemesli, kādēļ pie ārsta durvīm klaudzināts par vēlu, ir dažādi: nevērība pret krūšu pārbaudi, glābiņa meklēšana pie dziednieka vai bailes pārliecināties, ka konstatētais bumbulis patiešām ir audzējs. Pēdējos desmit gados saslimstība ar krūts vēzi sievietēm Latvijā palielinājusies gandrīz par 13 procentiem. Gadā ir ap 1000 jaunu pacienšu, tāpēc, līdzīgi kā pasaulē, oktobris pasludināts par krūts vēža apzināšanas mēnesi ar devīzi: "No vēža nav jābaidās, vēzis ir jāārstē!"

Līdz 3. novembrim paredzēti vairāki pasākumi gan Rīgā, gan Latvijas rajonos: sagatavots informatīvs buklets par krūts vēža profilaksi, pacientu avīze "Pacienta balss", vakar notika "Rozā lentītes" kluba tikšanās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, kura piekritusi būt par rozā lentītes Latvijā kustības patronesi, plānota konference "Austrumi—Rietumi", pasākums (šosestdien) tirdzniecības centrā "Mols" un profesores Daces Baltiņas grāmatas "Diagnoze — vēzis" prezentācija.

Kampaņas rīkotāji stāsta, ka Latvija vēl ir tikai ceļā uz Eiropas Savienības prasībām krūts vēža jomā. 24. oktobrī Eiropas Parlaments balsos par jaunu rezolūciju, jo deputāti vēlas, lai cīņa pret krūts vēzi kļūtu par ES veselības politikas prioritāti, kas līdz 2008. gadam mirstības koeficientu samazinātu par ceturtdaļu. Šim mērķim jāuzlabo agrīnā diagnostika un aprūpe pēc hospitalizācijas, vienlaikus ievērojot arī slimnieču psiholoģiskās vajadzības. Saeimas Veselības komisijas krūts vēža profilakses un ārstēšanas atbalsta grupas vadītāja Ingrīda Circene kā svarīgākos uzdevumus ceļā uz situācijas uzlabošanos Latvijā min ginekologa un krūšu speciālista tiešo pieejamību (bez ģimenes ārsta nosūtījuma), medikamentu nodrošināšanu pacientēm (tam paredzot līdz pat 5000 latu gadā vienai personai), kuru piemeklējušā krūts vēža veidu nav iespējams ārstēt ar pašreizējiem valsts piedāvātajiem medikamentiem, kā arī lielākas uzmanības pievēršanu pacientu atbalsta grupu darbam un psihoterapeitu piesaistīšanai.

Izklausās briesmīgi, tomēr — pacientei ar krūts vēzi Latvijā ir par 35 procentiem mazāk iespēju izveseļoties nekā Eiropas attīstītākajās valstīs. Pastāv agresīva krūts vēža forma ar ļaundabīgu norisi, kurai ir pieejami medikamenti ASV un Eiropā (tostarp Igaunijā un Lietuvā), bet nav Latvijā. Pasaulē krūts vēža agresīvās formas ārstēšanai jau standartā tiek izmantotas modernas metodes, kas nodrošina pozitīvu ārstēšanas rezultātu aptuveni 50 procentos gadījumu, ja saslimšana atklāta agrīnajās stadijās, bet pašreizējai pieejamai ķīmijterapijai šīs konkrētās vēža formas ārstēšanā pozitīvs rezultāts ir tikai 17 procentos gadījumu. Jāpiebilst, ka Latvijā ir viszemākā piecu gadu dzīvildze Eiropā un vismazāk naudas pretvēža medikamentiem uz vienu iedzīvotāju.

Dzīve apmet kūleni

Diagnosticējot krūts vēzi agrīnā (0–II) stadijā, to var ļoti veiksmīgi izārstēt. Ir daudz pozitīvu piemēru, kad sievietes veiksmīgi pārvarējušas šo slimību, dzīvo, ir laimīgas un audzina bērnus. Piemēram, dziedātājas Kailija Minoga, Šerila Krova un Anastasija ir izārstējušās tāpēc, ka slimība laikus atklāta un efektīvi ārstēta. Pozitīvo gadījumu ir daudz vairāk, tikai par labām lietām netiek daudz runāts.

Brīdī, kad tas notika, Sanja bija tikko otrreiz apprecējusies ar patīkamu vīrieti un sagaidījusi pasaulē trešo meitiņu. Līdz ārsta kabinetam, kur uzzināja liktenīgo diagnozi, Sanja nonāca, intuīcijas vadīta. Kādu dienu, mazgājoties dušā un skatoties uz sevi spogulī, viņai pēkšņi radās sajūta, ka labajai krūtij kaut kas kaiš. Nebija neviena redzama izvirzījuma, taču sajūta nebija laba. Labdabīgs krūts audzējs pirmajā stadijā — tāda bija diagnoze. Pēkšņi dzīve bija apmetusi kūleni. Sanja nevēlējās riskēt un neārstēties, tāpēc piekrita krūts noņemšanai. Vienlaikus viņa zināja, ka veiks nekavējošu krūts rekonstrukciju, ko atbalstīja arī viņas ķirurgs. Plastiskā operācija ilga vairāk nekā 13 stundas, un savas jaunās krūtis Sanja ieraudzīja pēc piecām dienām. Tās joprojām bija pietūkušas, taču forma izskatījās tieši tāda, kādai tai vajadzēja būt. Pats labākais sekoja vēl pēc piecām dienām, kad ar platu smaidu palātā ienāca ārsts un paziņoja, ka viņa ir brīva no vēža; visi limfvadi arī bijuši tīri un nav vajadzīga papildu terapija. "No sava vīra saņēma lielu atbalstu un patiesu mīlestību, jo viņš pazina manu dvēseli, tāpēc krūtij vai kādai citai ķermeņa daļai mūsu attiecībās nebija nozīmes. Zinu sievietes, kas savas "nepilnvērtības" dēļ zaudējušas vīru. Ja tas tā var notikt, kaut kas nav bijis kārtībā ar laulību," stāstot par pašas pārdzīvoto, atzīst Sanja Rozmane, Eiropas krūts vēža organizācijas "Europa Donna" valdes locekle; viņa šomēnes Latvijā viesosies jau otro reizi, mudinot sievietes laikus rūpēties par veselību un cīnīties par savu dzīvi. Tagad — pēc aptuveni diviem gadiem — vizuāli abas Sanjas krūtis izskatās vienādas un rētas ir tik tikko manāmas. Sieviete strādā, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, skrien, pastaigājas pa mežu, meditē un vairāk uzmanības pievērš tam, ko ēd. Tikai viņai šobrīd ir citas prioritātes: kādreiz pirmajā vietā bija darbs, ģimene, veselība, bet tagad — veselība. Sanja uzsver, ka iemācījusies novērst problēmas, pirms tās rodas.

Līdzīgas domas šodien ir arī Līvijai. Kad šķita, ka likteņa pārestības — vispirms mammas, tad divu vīru traģisks zaudējums un galvas trauma no krītošas lāstekas — jau piemeklējušas pārpārēm, sievietei ārsti konstatēja ļaundabīgu audzēju jau trešajā stadijā. "Kādu dienu stāvēju pie spoguļa un labajā krūtī pamanīju izspiedušos tādu kā sāniņu, veidojumu olas lielumā. Pēc dažām dienām jau biju uz operāciju galda. Paguvu vien bērniem izstāstīt, kā rīkoties, ja iznākums būs traģisks... Analīžu rezultāti atklāja ļaundabīgu audzēju," stāsta Līvija. Kopš tā laika pagājuši pieci gadi. Tie 49 gadus veco sievieti radinājuši dzīvi uztvert pozitīvi, necīnīties ar pašpārmetumiem, nejautāt, kur pašai acis bijušas agrāk, bet rūpēties arī pašai par sevi. Kaut vai ārsta apmeklējuma laikā prasīt, lai tiktu pārbaudīta arī krūts. Jāteic, ka Līvija strādā pirmsskolas izglītības iestādē, kas uzliek par pienākumu reizi gadā apmeklēt arī ginekologu. Taču krūtis ginekoloģe pārbaudījusi visai reti, arī tajā gadā ne, kad atklāts audzējs... Tāpēc Līvija zina ieteikt citām sievietēm ne tikai regulāri apmeklēt ārstu, bet arī pavaicāt viņam, vai ar krūtīm viss ir kārtībā.

Līvija grib ticēt, ka vēzis ir uzveikts. "Manai aktīvajai dzīvei ārstniecība nav traucējusi. Protams, tas nenozīmē, ka staigāju pa nūdistu pludmali, lepni izslējusi savu vienīgo krūti, bet nopeldēties publiskā vietā tāpēc neatsakos," bilst Līvija. Lai arī viņa cilvēkos atstāj apbrīnojamas optimistes iespaidu, tomēr atzīst, ka zaudētā krūts un iemantotā protēze ik pa laikam uzdzen nepilnvērtības izjūtu, pret kuru mēģina cīnīties ar nelielu pašironijas devu un atklātību. Piemēram, īpaši necenšoties slēpt savas problēmas un atklāti par tām runājot ar tuviniekiem. Sieviete pieļauj, ka disomforts varētu būt lielāks, ja viņai būtu dzīvesbiedrs, jo krūts neesamība attiecībās mēdz ieviest pamatīgas korekcijas un atklāt, kas tajās ir īsts. Līvija ar smaidu atceras, kā slimnīcā kāds vīrietis pirms krūts operācijas mierinājis savu sievu, teikdams, ka satraukumam nav pamata, jo palikušo krūti taču iespējams noglāstīt divreiz.

Pēc kūleņa — uz kājām

Latvijā ik gadu vēža dēļ krūti zaudē aptuveni 800 sieviešu jeb 75—80 procenti no visām operētajām ar krūts vēzi saslimušajām pacientēm. Šī statistika būtiski atšķiras no attīstītajām pasaules valstīm, kur šis procentuālais rādītājs ir aptuveni 40. Speciālistu vērtējums: sievietes pārāk vēlu meklē ārsta palīdzību, bet ārsti nevēlas uzņemties risku par atstāto krūti.

Krūts zaudēšana ne vienmēr nozīmē, ka turpmākā dzīve jāpavada ar protēzi, bažījoties, ka tā, piemēram, sasienot kurpes, varētu izkrist pa džempera kakla izgriezumu. Jau vismaz desmit gadus Latvijā tiek praktizēta krūts rekonstrukcija — operācija, kuras laikā sieviete ar speciālu silikona implantu vai ar saviem audiem tiek pie jaunas krūts. Pašreiz šādas operācijas tiek veiktas Latvijas Onkoloģijas centrā, Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrā (LPMC — vienīgā vieta, kur šogad operācijas uzsāktas par valsts naudu) un vismaz piecās privātpraksēs.

Kā skaidro Latvijas Krūts slimību asociācijas prezidents un pieredzējušais onkoloģijas ķirurgs Andrejs Srebnijs, krūts zaudēšana sievietei nozīmē ne tikai iespējamu mugurkaula deformāciju, bet galvenokārt psiholoģiskas problēmas un vajadzību pēc sociālas adaptācijas. Ārsts savā praksē pārliecinājies, ka, zaudējot krūti, sievietes bieži pamet darbu, vairās no sabiedrības un cieš no personiskās dzīves izjukšanas draudiem. Jā, dažas atsakās arī no seksuālās dzīves, tāpēc krūts rekonstrukcija zināmā mērā līdzinās pilnvērtības atgūšanai. "Krūti iespējams atjaunot ar silikona implantu, kā arī ar saviem audiem, kas visbiežāk tiek ņemti un pārstādīti no vēdera. Ārzemēs tiek praktizēta krūts rekonstrukcija vienlaikus ar noņemšanas operāciju, un šādā gadījumā sieviete ne dienu nedzīvo bez krūts. Tas nav nekas neiespējams arī pie mums, taču pagaidām šādas operācijas notiek ļoti reti to sarežģītības dēļ: jāpiesaista gan lielāks mediķu personāls, gan arī jābūt garantijai, ka krūts vietai implants nekaitēs. Ja to ļauj medicīniskās indikācijas, visbiežāk rekonstrukcija tiek veikta ne agrāk kā pusgadu pēc operācijas," par iespējām un praksi stāsta Srebnijs.

Diemžēl Latvijā krūts rekonstrukciju daudzums ir ļoti niecīgs (LOC tās ir pie 20 gadā, tikpat arī LPMC). Galvenokārt: maz ir speciālistu, kuri ar to nodarbotos, operācijai nepieciešami ievērojami izdevumi un valsts atbalsts pagaidām ir minimāls. Kā "Vakara Ziņām" pastāstīja Estētiskās ķirurģijas centra plastiskais ķirurgs Tālivaldis Krūmiņš, piemēram, ASV un Vācijā krūts rekonstruktīvās operācijas apmaksā valsts. Ārsts domā, ka šo valstu pretimnākšana izskaidrojama ar politiķu bailēm no dažādu sieviešu organizāciju milzīgās aktivitātes un uzraudzības. Aptuveni rēķinot, krūts rekonstrukcija maksā 2500—5000 latu atkarībā no izvēlētās metodes un materiāliem.

***

ZINĀŠANAI

- Vēzis ir nekontrolējami augošu šūnu masa, kas ar laiku var ieaugt blakus audos un orgānos vai pat limfmezglos un ar asins straumi izplatīties pa visu ķermeni, skarot arī attālākos orgānus.

- Līdz šim vēl nav pilnīgi droši noskaidrots, kas tieši izraisa krūts vēzi, bet ir pilnīgi skaidri definēti vairāki riska faktori, kuri veicina vēža attīstību:

- vecums (sievietei, kļūstot vecākai, palielinās iespēja saslimt ar krūts vēzi);ģenētiskais riska faktors (viens no 10 saslimšanas gadījumiem ir saistīts ar izmaiņām noteiktos gēnos; lielāks risks saslimt ir sievietēm, kurām kāds no asinsradiniekiem ir slimojis ar vēzi);

- personīgā vēsture ar krūts vēzi (ja vēzis ir vienā krūti, ļoti iespējama tā attīstība arī otrā krūtī);? radiācijas ārstēšanas vēsture; ? mēnešreizes (sievietēm, kurām agri sākušās mēnešreizes, vai tām, kurām sākusies menopauze pēc 50 gadu vecuma, ir neliels risks saslimt ar krūts vēzi; tas pats attiecināms uz sievietēm, kurām nav bērnu, vai kuras pirmo bērnu ir dzemdējušas pēc 30 gadu vecuma);

- hormonu aizstājēju terapija (HAT) (lielākā daļa pētījumu liecina, ka ilgtermiņa hormonu aizstājēju terapija, īpaši estrogēni kopā ar progesteronu, kas tiek lietoti, lai atvieglotu menopauzes simptomus, var nedaudz palielināt iespēju saslimt ar krūts vēzi);? bērna nebarošana ar krūti;

- alkohols (sievietēm, kas lieto 2–5 dzēriena devas dienā, saslimšanas risks ir lielāks nekā sievietēm, kas alkoholu nelieto vispār);

- Svarīgi ir veikt krūšu pašizmeklēšanu katru mēnesi noteiktā dienā jau no 20 gadu vecuma. Mamogrāfiju — iespēju saskatīt slimību vēl pirms to var sataustīt — pirmo reizi vajadzētu veikt 40–49 gadu vecumā. Sievietēm pēc 50 gadiem tā jāveic reizi divos gados.