Meklējot paradīzi: cilvēces mūžīgo ilgu vēsture (26)

Gudrības skolotāji visos laikmetos zināja: laime nav aptverama kā vienots veselums. Labākajā gadījumā cilvēks var to piedzīvot fragmentāri. Tomēr savas pozīcijas neatlaidīgi saglabājusi mācība par to, ka laimes izpausme ir kā pils vai dārzs, kurā var ieiet – galu galā, tā ir vieta, vide, biotops.

Ideja, ka laime ir nevis stāvoklis, bet vieta pirmoreiz rakstiski pieminēta Mezopotāmijā starp Tigru un Eifratu starp 4000. un 2000. gadu p.m.ē. Tur senie šumeri uz māla plāksnēm apjūsmoja kādu laimīgo zemi vārdā Dilmuna – „tīru vietu“, kā viņi uzsvēra, „viscaur spožu un skaidru“. Šī zeme allaž bija zaļa un auglīga. Cilvēki dzīvoja harmonijā ar dzīvniekiem. No zemes plūda kristāldzidri avoti, dzīvi te baudīja nemirstīgi dievi un dievietes.

Iespējams, ka tad, kad Kristoforu Kolumbu 1498. gada jūlijā pēc nedēļām ilguša brauciena rietumu virzienā pēkšņi pārsteidza brīnumainas zīmes, arī viņš vispirms iedomājās par paradīzi: negaidīti silta un vienmērīga temperatūra, jūra pilna zaru ar maziem augļiem, neizskaidrojama kompasa adatas novirzīšanās: „Radās iespaids, ka jūra izliekusies uz augšu.“ Jau drīz Kolumba kuģis pēc ilgā ceļojuma nonāca mierīgākos ūdeņos – brīnumainā kārtā tas bija saldūdens: Orinoko upes ieteka, par ko Kolumbam nebija ne jausmas.

Varbūt šeit plūda viena no četrām Ēdenes dārza upēm, par kurām stāsta Bībeles Pirmā Mozus grāmata? Par acij tīkamo, kupliem kokiem rotāto dārzu, kurā Dievs lika cilvēkiem krist grēkā, bet pēc tam, sodot tos par savu stūrgalvību, padzina no dārza? „Ja šī upe neplūst no paradīzes, tā vijas no kādas tālas, līdz šim nezināmas dienvidu zemes,“ jūrasbraucējs rakstīja vēstulē Spānijas karaļpārim. „Tomēr es vairāk sliecos domāt, ka tur atrodas paradīze Zemes virsū.“

Kolumba ticība sakņojas gadu simteņiem senā meklēšanas tradīcijā. Jau Ādama dēls esot aizceļojis līdz pašiem paradīzes vārtiem, lai izlūgtos eļļu no žēlsirdības koka, ar ko izārstēt savu nāvīgi slimo tēvu.

Saskaņā ar nostāstiem Ēdenes dārzu sasniedzis arī Asklēpijs, sengrieķu ārstniecības dievs, bet gandrīz visi viņa sekotāji miruši no Ēdenes dārza sargātāju ķerubu mutoļojošajiem liesmu zobeniem. Tomēr šīs neveiksmes neatturēja nākamos atklājējus turpināt meklējumus. Leģenda par īru izcelsmes abatu Svēto Brendanu, kurš 10. gadsimtā pēc garas odisejas it kā esot atradis paradīzi rietumu jūrā, bija pat tik ticama un vilinoša, ka Brendana atrastā sala tika attēlota arī 1569. gadā tapušajā flāmu kartogrāfa Gerharda Merkatora kartē un 16. gadsimtā tā tika oficiāli nopirkta no Portugāles valdības. 1721. gadā sala kļuva par ekspedīcijas mērķi.

Līdz pat Viduslaikiem gandrīz visās pasaules kartēs apsolītajai zemei tika rezervēts brīvs laukums – lielākoties austrumos, bieži Indijā. 6. gadsimtā kāds mūks attēloja Zemi kā no visām pusēm okeānu apņemtu zemes strēli, kādu to bija radījuši grēku plūdi: aizmugurē, lai arī neaizsniedzama, atradās paradīze. Arī renesanses laikmetā paradīzes meklējumi neapsīka. Laikposmā no 1540. līdz 1700. gadam tika izdotas vairāk nekā 150 grāmatas, kuru autori prātuļoja par paradīzes atrašanās vietu

Viduslaiku leģendām un fantāzijām meklētāji nu pretnostatīja zinātni. Atradās orientālisti, kuri Ēdenes dārzu meklēja Ziemeļpolā, valodnieki, kuri apgalvoja: Ādams un Ieva sarunājušies flāmu vai zviedru mēlē un ģeogrāfi, kuri Ēdenes dārzu meklēja Armēnijā, Mezopotāmijā un Palestīnā, nereti par Seišelu salās vai Industālā.

Savukārt 20. un 21. gadsimtu mijā brits Deivids M. Rols vēsturiskajai laimības zemei noteica jaunu atrašanās vietu – šoreiz tā atradās Ziemeļirānā, starp Urmijas ezeru un Kaspijas jūru. Ēdenes dārzs zaļojis apmēram tai vietā, kur mūsdienās plešas rūpniecības pilsēta Tebrīza. Tas, ka paradīzes atrašanās vieta varētu būt bijusi Persijas plakankalne, bija trāpīga doma. Jau pats vārds paradīze, ebreju valodā pardes, grieķu valodā paradeisos cēlies no senpersu valodas: pairidaeza nozīmē „iežogojums“ vai „iežogots dārzs“. Un, pat ja paradīze netika radīta Persijā – šeit tā kļuva par cerību vietu ļaužu masām.

Divpadsmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Irānas pilsētas Jezdas valsts centrālajā daļā vēl joprojām apskatāmi šo cerību pieminekļi. Tie ir divi torņi, kas būvēti uz diviem pauguriem – varenas, apaļas celtnes no māliem un salmiem. To krāsa tik ļoti piemērojusies dzeltenbrūnajai apkārtnei, ka rodas iespaids: torņi pakāpeniski saauguši ar pauguriem. Pāri maigi zilajām, kā saburzīts alumīnija papīrs izlauzītajām Kūhrūda kalnu virsotnēm un putekļainajai ielejai pūš lēns vējiņš.

Augšup aizvijas izmūrētas rampas, ielas ēzeļu vezumiem. Augšā, zem rīta mijkrēšļa apspīdētajām debesīm starp torņu mūriem, zemē atveras platforma. Agrāk cilvēki te atstāja mirušos. Septiņas dienas un naktis dvēseles šeit gaidīja, līdz būs pienācis to debesbraukšanas brīdis. Līķus apsargāja suņi un nelaida tiem klāt nevienu, kas varētu traucēt. Ik nakti parādījās nāves eņģelis, taujājot pēc labā un ļaunā.

Jau drīz tukšos ķermeņus izārdīja maitu lijas. Palikušās ķermeņa daļas tika noklātas ar vasku un sabāztas klinšu alās. Jo četrus svētos elementus – uguni, ūdeni, gaisu un zemi – vajadzēja saglabāt tīrus. Labo ļaužu dvēseles, kādas 15 gadus vecas meitenes pavadībā, šķērsoja tiltu un nokļuva tieši paradīzē: tas bija smaržojošu ziedu pārpilns dārzs, kurš sniedza „ikvienu apmierinājumu un neaprakstāmu svētlaimi“. Bet uz zemes palikušie ietērpās baltās drānās, līksmoja un dzīroja, neizliedami par aizgājēju ne asaras. Jo tas tagad dzīvoja pie lielā Dieva Ahura Mazdas – pasaulē, kas ir daudz labāka par laicīgo – aizgājējs tagad mita „slavas dziesmu gaismas piepildītā mājā“.

Tā vēsta persiešu pravieša Zaratustras un viņa dieva Ahura Mazdas mācība. Laiku, kad Zaratustra dzīvojis, nav iespējams viennozīmīgi noteikt. Iespējams, viņa dzīves laiks datējams ap 1000. gadu p.m.ē., bet varbūt arī vēl agrāk. Viņš bija jauna mūžības veida sludinātājs: laimīgās zemes, kurā labās dvēseles pēc Dieva tiesas plūca savu darbu augļus. Laimīgā pasaule ir atvērta ikvienam, vienalga, vai tas ir ēzeļu dzinējs vai ķēniņš, ja vien viņš izpilda trīs zoroastrisma pamatnoteikumus: labi vārdi, labas domas, labi darbi. Šī laimīgā zeme bija paradīze – taču ne kā nostaļģisks sapnis, bet kā atmošanās. Nevis kā mūžam zaudētā, bet kā nākotnes dzīvesvieta. Nevis kā atmiņas par sodu, bet kā izredzes uz atalgojumu.

Maitu lijas sen jau kā aizlaidušās prom. Kopš 1970. gada, kad Irānas valdība aizliedza šāda veida cilvēku apbedīšanu, „klusēšanas torņi“ ir vien elektrības līniju ieskautas, pamestas pacelšanās rampas braucienam uz debesīm. Tos apņem tuvumā esošo ātrgaitas maģistrāļu dūkoņa un nomāc Jezdas pilsētas krējuma krāsas betona blokmāju mūri, kas virzās arvien tuvāk un tuvāk.

Šodien Zaratustras sekotāji, kuru šajā pusmiljona iedzīvotāju pilsētā saglabājies ne vairāk kā 30 tūkstoši, pēc nāves tiek apglabāti kapsētā pilsētas nomalē – betona zārkos, lai nepiesārņotu zemi. Uz kapa kopiņas palicēju dāvanas – vīraks, āboli, aprikozes. Un paļāvības vārdi: „Debesīs savienots ar Ahuru Mazdu.“

Pirms Zaratustras mācības Vidusjūras reģiona un Tuvo Austrumu cilvēki mirušo valstību iztēlojās kā briesmīgus, labākajā gadījumā sausuma plosītus reģionus. Pazemes pasaules, kurās nekad neiespīdēja saule un kurās mirušie veģetēja kā ēnas – mokas gan tiem jācieš nebija, bet nebija arī nekādas laimes. Ēģiptiešus gaidīja bezcerīga zeme rietumos, tur, kur rietēja saule, savukārt ebrejus – „tumsas un nāves ēnas zeme“. Sengrieķu mitoloģija vēsta par drūmo mirušo valstību Aīdu.

Tomēr ēnu valstībām bija arī pretmeti, pēcnāves izpriecu vietas, kuras gan palika tikai kā īpašs apbalvojums, VIP zonas, papildus atlīdzība priviliģētajiem. Tā, piemēram, pravietim Elijam nebija jāmirst, bet debesīs viņš iebrauca liesmu ratos. Izņēmuma kārtā arī sengrieķu dievi uz gaišām ārēm nosūtīja tikai īpašus mīluļus – piemēram, uz Elīzijas laukiem, kur, kā rakstīja Senās Grieķijas dzejnieks Homērs, „cilvēki viegli dzīvo mūžīgā Zefīra (rietumu vēja) ietekmē“. Vai uz svētlaimības salām, kurās, kā rakstīja Hēsiods, zeme trīsreiz gadā nogatavina augļus, kas ir tik saldi kā medus. Taču arī te valdīja likums, ka ieeja atļauta tikai pusdieviem.

Turpretim tajā Persijas plakankalnē, kur savus sprediķus teica Zaratustra, atvērtā paradīze ikvienam mirušajam bija gluži vai demokrātiska. Zaratustras mācība kļuva par senās Persijas valsts reliģiju; ap 600. gadu p.m.ē. ebreju reliģisko rakstu izzinātāji uzdūrās viņa mācībai – un pakāpeniski uzņēma to savā ideju un domu pasaulē. Ideja par Pastaro tiesu, kurā ļaunie tiks sodīti, bet labie apbalvoti, guva atsaucību tautā, kas pati cieta zem babiloniešu pātagas. Kad 539. gadā p.m.ē. persieši iekaroja jūdu zemi, jūdi jau bija nobrieduši Zaratustras sludinātajai paradīzei.

Tā kļuva par jūdaisma svarīgāko stāstu: zaudētais Ēdenes dārzs, ceļojums cauri gadsimtiem, atgriešanās mājās caur pestītāju, atgriešanās mūžīgā laimē. Jau 165. gadā p.m.ē. pravietis Daniels paredzēja, ka pēc mesijas parādīšanās zemes virsū „daudzi zem zemes gulošie“ augšāmcelsies – „daži mūžīgai dzīvei, daži – mūžīgam kaunam un negodam“. Un „tad ļaudis teiks“, paredzēja viņa kolēģis Ecehiēls, „šī zeme kļuvusi kā Ēdenes dārzs“.

Tā cilvēku vidū radās priekšstats par vietu, kurā valda svētlaimība. Taču, kāpēc daudzi to iedomājās kā dārzu? Arī tas ir saistīts ar Persiju. Jau 399. gadā p.m.ē. sengrieķu rakstnieks Ksenofonts brīnījās par Persijas valdnieka Kīra Lielā tā saucamajiem parádeisoi jeb dārziem, kas „piepildīti ar visām labajām un skaistajām lietām, ko vien sniedz zeme“.

Un kad 7. gadsimtā valstī tika ieviesta islāma ticība, iekarotāji apbrīnoja ne tikai savu pakļauto izsmalcinātos dārzus, bet persiešu apstādījumu sistēmā tūdaļ atpazina to paradīzes attēlojumu, ko viņu reliģija solīja ikvienam ticīgajam. Jo nevieni citi svētie raksti viņpasaules svētlaimīgās āres neapraksta tik pamatīgi kā Korāns: islāma reliģiskais teksts vairāk nekā simts pasāžās cildina svētlaimīgo zemi. Kamēr Bībelē lasāmi vien vāji mājieni par paradīzi, musulmaņi var atsaukties uz aculiecinieku: pravieti Muhamedu.

Kādā 619. gada naktī pravieti uzmodināja erceņģelis Gabriēls, uzrāva to spārnota kumeļa mugurā un nozuda Jeruzālemes Tempļa kalna virzienā. Dzīvnieks pārvērtās par liesmojošiem kaujas ratiem un nesa savu pasažieri līdz septītajām debesīm. Tur viņš ieraudzīja paradīzi.

Paradīzes dārzā nav ne saules tveices, ne aukstuma – toties bagātīgi izausti polsteri, dateles un granātāboli, mājputni un garšīgi dzērieni, kurus pasniedz nenovecojoši jaunekļi; un turpat stāv apburoši daiļas, melnacainas sievietes. Vairāk par šīm baudām aprakstīts hadīsos – nostāstos par pravieša dzīvi un izteikumiem.

Katram izredzētajam viņsaulē piederēs pils, kura sastāvēs no vēl 70 pilīm. Katrā pilī būšot 70 dzīvokļi, kas izbūvēti no pērlēm ar cauriem vidiem un kuru apkārtmērs sasniedz 12 tūkstoš olektis. Katrā dzīvoklī stāvēs ar 70 paklājiem apklāts dīvāns, ko ieskaus 40 tūkstoši zelta krēslu ar ametista kājām. Izredzētā rīcībā esošo sieviešu skaits svārstās no divām līdz 70 tūkstošiem. Atpestīto gaida izjādei gatavi spārnoti zirgi un jebkurā laikā izsalkumu remdinās cepti putni kamieļa lielumā. Arī islāmā paradīzi ieskauj mūri. Tā ir robeža, kas atdala dārzu no visa pārējā, no tuksneša, no pasaules. Tā ir robeža starp labo un ļauno.

Tas, kurš mūsdienās divu miljonu apdzīvotajā Irānas pilsētā Isfahānā izsprūk cauri trokšņainā Čaharbahas bulvāra dārglietu un apģērbu veikalu labirintam un nonāk līdz Haštbeheštas pils parkam, kura nosaukums tulkojumā nozīmē „astoņas paradīzes“, to sagaida ceļojums debesu topogrāfijā.

Nogurušo cilvēku piepeši apņem vēsums un klusums. 15. gadsimta astoņstūrainās pils priekšā, uz kuru ved četri vārti, mirguļodamas čalo ūdens urdziņas, sadalīdamas apstādījumus taisnstūra laukumos. Spīdot cauri priežu, platānu un gobu lapotnēm, saules stari mirdz kā dārgakmeņi. Vīrieši, satupuši pie tirkīzzilajiem podiņu baseiniem, iegrimuši šaha spēlē. Dzirdamas tikai pieklusinātas runas un strūklaku urdzēšana. Jauni pārīši vai meiteņu grupiņas pastaigājas pa taisnajiem parka celiņiem. Viņām nopakaļ aizplīv alvejas un muskusa parfīma smarža. Reiz tā piepildījusi paradīzes dārza gaisu.

Tās ir izmēģinājuma paradīzes. 12. gadsimtā ismailītu reliģijas kopienas vadonis Hasans ibn Sabahs ar hašišu apreibināja nabadzīgus jaunekļus un aizveda tos uz sava kalnos atrodošā cietokšņa dārzu. Tur tie esot uzmodināti un ieģērbti dārgā, zaļā zīdā. Visapkārt strūklakas un ziedi, putnu dziesmas un vīns. Vergu un verdzeņu apkalpoti, tie pīpējuši hašišu pēc sirds patikas. Paguruši no baudām, jaunekļi atkal iemiguši. Pēc atmošanās viņiem tika pavēstīts, ka nupat tie redzējuši paradīzes vīziju: piedzīvotie prieki viņus nepameta visu mūžu un stiprināja viņu ticību, nonāvējot sektas vadītāja ienaidniekus. Šīs Sabaha elites vienības dalībnieki tika dēvēti par Hashashin. No tā esot cēlies arī franču un angļu valodas vārds assassin – slepkava.

Širāzā, 350 kilometrus uz dienvidiem no Isfahānas, dzejnieka Hafiza mauzoleja dārzā valda dziļš miers. Ģimenes, draugi un pārīši atlaidušies uz izpolsterētiem zviļņiem, pīpē ūdenspīpes, mielojas ar saldējumu, sīrupu un mandeļu un pistāciju tāfelītēm. No skaļruņiem plūst kāda dziedātāja maigā un neatlaidīgā balss. Šīs idilles vidū sēd 22 gadus vecais Amīrs, pilsētplānošanas students. Viņam ir maigi sejas vaibsti un plāna bārdiņa, un viņš saka, ka nemaz nebaidoties no kara: musulmanim mirt savas ticības vārdā ir laime.

Tas, vai Korāns tik tiešām ietver solījumu mocekļiem pēc nāves nekavējoties nonākt paradīzē, ir visai strīdīgs jautājums. Lai gan trešajā sūrā sacīts, ka tie cilvēki, kas gājuši bojā Allāha vārdā, pie Kunga nonāk dzīvi un saņem veltes. Savukārt 47. sūra tiem sola „uzvaru“: Allāhs tos ievedīs paradīzē. No otras puses, paradīzes dārzs kaut kad uzņems visus cilvēkus – tikai katram paredzēts savs laiks un sava kārta.

Tomēr norādes – upura nāvē kritušajiem garantēts ātrs atalgojums – irāņu sabiedrības ikdienā sastopamas vai ik uz soļa. Ceļu krustojumos un pie izvedceļiem izvietoti milzīgi plakāti, kuros redzamas Irānas-Irākas karā kritušo irāņu kareivju sejas. Nebeidzamās fotogrāfiju rindas mocekļu kapsētās ir oleandru ieskautas: jaunu vīriešu portreti iemontēti ziedošu tulpju laukos vai sēžam uz mākoņa – lielām acīm un nopietnu sejas izteiksmi, it kā tie jau skatītu Visuvarenā vaigu.

Un tad vēl arābu vārds mocekļa apzīmēšanai, šahid, kas pieminēts simtiem Irānas pilsētu ielu nosaukumos: Šahidnešada bulvāris , Šahid-ajatolah-tšams-abadi avēnija vai Šahid-B.-Džamali iela.

Tieši islāma paradīzes jutekliskā pārpilnība mudināja arābus kļūt tik drošsirdīgiem, tā pēc Ēģiptes karagājiena sprieda Napoleons Bonaparts: „Šādā veidā viņi kļuva par varoņiem.“ Tieši tā sabiedrība, kas laicīgajā dzīvē visskaudrāk tur aizdomās mākslu un cilvēka ķermeni, sola vispārmērīgākos viņsaules priekus.

Kristieši uz musulmaņu svētlaimes dārziem ilgu laiku raudzījās skeptiski. „Turki tic, ka mirušie var augšāmcelties,“, piemēram, paļāja Mārtins Luters, „bet ar piebildi, ka pēc augšāmcelšanās tie būs bagātāki, tiem būs vairāk mantas un skaistākas sievietes. Tāpēc, ka kristībās mums tika apsolīta debesu valstība, mums nevajadzētu raizēties ne par naudu, ne kroni, ne dejām un dziesmām. Tā vietā: gloria in excelsis.“

Viduslaikos sholastiķi paredzēja, ka debesīs valda nevis izpriecas un svētlaime, bet gan Dieva vīzija un slavas dziesmas. Viens no nozīmīgākajiem katoļu sholastiķu tradīciju teologiem Svētais Akvīnas Toms 13. gadsimtā rakstīja par ēterisku pasauli, kurā valda miers un gaisma: svētlaimīgo valstībā pat jūra sastingstot kristāla masā. Apskaidrotie ķermeņi tur nekustīgi iedziļinās Dieva vīzijā – kaili un mūžam paēduši. Tiem nevajag ne apģērbu, ne ēdienu. Tādējādi paradīzē nav arī augu un dzīvnieku.

Nebeidzama ir diskusija par to, vai cilvēks tur atrastos ar miesu un asinīm, vai tur būtu pārstāvēta tikai viņa dvēsele. Gadījumā, ja viss ķermenis, tad kādā formā? Piemēram, vai cilvēka ciska, kas savu pastāvēšanu beigusi kanibāla vēderā, pēc augšāmcelšanās piederētu cilvēkēdājam vai sākotnējam īpašniekam? Svētais Augustīns izlēma, ka ikviena ķermeņa daļa tiks atgriezta tās likumīgajam īpašniekam. Vienlaikus tiks labotas arī kļūdas: aklie un paralizētie, pārlieku resnie un pār mēru tievie, viņsaulē varēs rēķināties ar nevainojamu ķermeni – lai gan paredzams, ka neko daudz ar to tur iesākt nevarēs.

Tikai renesanses laikmetā debesis tika iezīmētas spilgtākās krāsās. Itāļu humānists Lorenco Valla solīja mežonīgas izpriecas: jāšanu mākoņu mugurās, niršanu zem ūdens līdzīgi zivīm. 19. gadsimtā angļu priesteris Sidnijs Smits sprediķoja, ka paradīze esot kā „ēst zosu aknu pastēti, klausoties trompetes skaņās“. Tas bija reliģiskais tulkojums leģendai par leiputriju, Ēdenes dārza plebejiskajai versijai. Šajā valstībā slinkajiem baložu cepeši mutē ielido paši.

Leiputrija, rakstīja vācu filozofs Ernsts Blohs, bija „vissātīgākā tautas pasaka“. Viduslaiku izskaņā tā bija utopija, jaunas morāles un jaunas ekonomijas izgudrojums. Tā nebija ne nogrimusi ēra kā Zelta Laikmets, ne neskaidrs valsts mets un arī ne metafizisks patvērums kā debesu valstība. Tam, kurš pārvarējis šīs valstības robežu, atklājas visi tās brīnumi. Tajā viss ir ēdams kā bērnam, kurš tikko sācis izzināt pasauli.

Uzdzīvotāju fantāzijas savu uzplaukumu piedzīvoja laikā, kas sakrita ar feodālās sabiedrības norietu un pilsoniskās sabiedrības uzplaukumu. Daudzi eiropieši šai laikā cieta badu un piedzīvoja krīzes. Jauno darba normu, pulksteņa režīma un disciplīnas antagonisms izpaudās valsts attēlojumā, kurā čaklie tiek iespundēti un pātagoti.

Un ideja par pasauli, kurā neeksistē ne pirkšana, ne pārdošana, ar līksmu izmisumu pretojās tirdzniecības uzvaras gājienam – gluži kā Bībelē aprakstītais pravieša Jesajas uzsaukums jaunās Ciānas iemītniekiem: „Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!“ Jo paradīze vienmēr bijusi arī protests pret pastāvošo. Vēl 17. un 18. gadsimta izceļotāji, disidenti un puritāņi stiprināja sevi ar domu par svētlaimības dārza eksistenci. Ja nebūtu ciešās pārliecības, ka paradīze zemes virsū eksistē, diezin vai Kolumbs būtu devies mokpilnajā ceļā uz rietumiem, savā grāmatā „Princips cerība“ apgalvo Ernsts Blohs.

Doma, ka apsolītā paradīze varētu eksistēt virs zemes, spārnoja jau Tibetas budistus viņu sapņos par ķēniņvalsti Šambalu: kad posts būs vislielākais, Šambalas valdnieki iznīcinās ļaunumu un iestāsies Zelta laikmets. Šiīti gaida apslēpto Imāmu, ebreju apokaliptiķi cer uz mesiju, kas Zemei atnesīs 400 laimes gadus. Arī pirmie kristieši līdz pat 4. gadsimtam ik dienu karsti ilgojās pēc tā, ka zemes virsū atgriezīsies tas Kungs un iedibinās Milleniumu – tūkstošgades valstību, par kuru bija runājis jau Kristus.

Mormoņu ticības kopiena bija tikai viena no simtiem tādu paradīzes fabriku, kas 18. un 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs vēlējās sasniegt Dieva valstību virs zemes. Starp 1820. un 1850. gadu šīm ticības kopienām pievienojās vairāk kā 100 tūkstoši cilvēku. Pensilvānijas štatā, piemēram, eksistēja Harmonistu kopiena, kas vācu priestera Georga Rapa vadībā seksuālās atturības vārdā raudzēja vīnu un destilēja viskiju. Savukārt Aiovas štatā kāds prūšu ieceļotājs nodibināja Amana Society, kas piekopa kolektīvo īpašumu, vienotu apģērbu un mēra ieturēšanu visās lietās, nodarbojās ar lopkopību, darbināja dzirnavas un tekstilfabrikas, tādējādi 18. gadsimta 70. gados kļūstot par vispilnīgāko utopiju visā valstī.

Bija arī Perfekcionistu komūna, kas 1847. gadā pie Oneidas Ņujorkas štatā radīja paradīzi zemes virsū: 300 kopienas sekotāju ierīkoja piemīlīgu dārziņu, kurā sagaidīt Kristus atgriešanos. Tā bija darvinistiska audzināšanas programma perfekta cilvēka un brīvas mīlestības radīšanai, kādu, pēc perfekcionistu domām, baudīja eņģeļi. Neskatoties uz izlaidību un par spīti vajāšanām, fanātiķi bija izveidojuši ekonomisku impēriju. 1881. gadā kopiena izjuka, atstājot aiz sevis veselu industriju. Mūsdienās Oneida Ltd. ir viens no pasaules lielākajiem nerūsējošu galda piederumu ražotājiem, savukārt Amana Refrigeration, Inc. – vadošais ledusskapju izgatavotājs Amerikas Savienoto Valstu tirgū.

Tas ir pierādījums tam, ka paradīzes var radīt ne tikai laimi, bet arī naudu. Globalizācija jau aizvēlusi zemeslodi līdz tai pilnīgajai perfekcijai, kādu par pilnības simbolu uzskatīja jau senie grieķi. Planētas iemītnieku vidējais mūža ilgums pieaug, tādejādi apstiprinot pravieša Jesajas teikto par paradīzi. Mūsdienu informācijas plūsmas ātrums kabeļos atgādina agilitas – ātrumu, ar kādu atpestītie pārvietojas debesu valstībā (pēc kāda franču teologa aprēķiniem tas atbilst 304 tūkstošiem kilometru sekundē). Un elektrība jau sen kā sasniegusi planētas visnomaļākos nostūrus: skatoties no kosmosa, planēta Zeme mirgo kā Jaunā Jeruzaleme; kā viena vienīga pilsēta, kurai, „lai mirgotu, nevajag nedz Saules, nedz Mēnesi“.

Vai paradīze, laimes osta, gadījumā nav pati Zeme?

Varbūt mums jāatgriežas Irānas oāzēs. Pie tā pravieša piekritējiem, kurš pirmais sludināja svētlaimību visiem un ikvienam.

Zaratustras Uguns templī Isfahānas Djolfa kvartālā valda tukšums. Pie sienām gluži kā zobārsta uzgaidāmajā telpā sarindoti krēsli. Tempļa vecākais baltās tupelēs pārsoļo pār spoguļdzidro grīdu. Viņš tērpies baltās drānās, galvā balta kapuce, uz kuras attēlots dieva Ahura Mazda simbols. Viņš apsēžas uz viena no krēsliem. Kā, viedo cilvēk, lai mēs iztēlojamies paradīzi?

Priesteris nestāsta ne par tiltu, kas ved uz viņpasauli un arī ne par jaunavu, kas atpestītos pavada ar suņiem. Viņš ne vārda nemin par krāšņajiem ziediem un pēc muskusa, ambras un kampara smaržojošajiem šķīstajiem gariem. Viņš smaida. „Ja tu esi labs, paradīze tev jau ir virs zemes,“ viņš saka. „Bet ja esi ļauns, tad arī šeit elle ir tevī pašā.“

Raksts pilnā apjomā lasāms GEO decembra numurā.