Annija: Tā nav katastrofa un dzīves beigas!

Annija strādā par projektu vadītāju mediju aģentūrā, bet viņas sirdslieta ir ēst gatavošana.

«Patiesībā agrāk par to nebūtu pat vispār aizdomājusies, es to īsti nemācēju, bet tad iedraudzējos ar savu līgavaini. Viņa mamma ļoti labi gatavoja ēst. Nodomāju: «Ārprāts, viņš visu mūžu ir labi ēdis, bet es viņu tagad mērdēšu badā! Nē, man ir jāsāk kaut ko darīt! Es to nedarīju ar piespiešanos, bet domāju: «O, forši, man ir iemesls iemācīties kaut ko gatavot,»» Annija stāstīja par savas aizraušanās sākumu. Viņas draugam garšoja pagatavotais ēdiens, un viņš ieteica tā tapšanu pierakstīt interneta blogā. Lai gan sākumā Annijai likās, ka tas nevienu neinteresēs, viņa paklausīja puiša ieteikumam.

Annijas pievēršanās veselīgam uzturam saistīta ar to, ka bērnībā viņa bija ļoti alerģiska. Meitenei bija alerģija pret kviešiem, pienu, olām, sarkanajiem dārzeņiem un augļiem, citrusaugļiem, šokolādēm, saldumiem un citām lietām.

Maniem vecākiem bija jāpasvīst, lai mani pabarotu.

Pirms četriem vai pieciem gadiem viņa kādā žurnālā lasīja rakstu par bērniņu, kurš cieš no celiakijas. Šai publikācijā problēma bija pasniegta tik saasināti, ka lika domāt par dzīves beigām un katastrofu.

Taču Annija tam nepiekrīt: «Patiesībā tas atver tik daudzas un dažādas iespējas gan kulinārijā, gan citās jomās!» Mūsdienās iespējama pilnvērtīga dzīve gan bez kviešiem, bulciņām un nekvalitatīviem makaroniem, gan citiem pārtikas produktiem.

Bērnībā Annijas alerģijas bija ļoti spēcīgas, bet laika gaitā tās nedaudz pierima. Tiesa, arī patlaban sieviete cieš no alerģiju uzplaiksnījumiem, kas izpaužas kā nātrene. «Bērnībā bija ļoti traki.

Bērnībā es visa biju kā ar nātrēm sadzelta.

Tagad ir mazāk,» viņa sacīja un piebilda, ka alerģijas izpausmes ir ļoti simetriskas – piemēram, uz elkoņu iekšpusēm.

Vēl par veselīgu uzturu viņa sāka domāt, jo sastapās ar delikātu problēmu, no kā patiesībā cieš daudzi, – vēdera pūšanos. Annija saprata – nav normāli, ka tā pūšas vēders, tāpēc sāka eksperimentēt ar dažādiem pārtikas produktiem.

Viņa secināja, ka vēdera darbību uzlabo atteikšanās no piena produktiem.

Viņa zina, ka arī citiem cilvēkiem ir grūtības sagremot piena produktus.

Tāpat sieviete atteicās no bulciņām, picām un tamlīdzīgiem produktiem. Viņa drīkst ēst kviešus, bet necenšas ar tiem aizrauties ikdienā. Piemēram, viņa izvairās no baltmaizes.

«Godīgi sakot, man tā vairs īsti negaršo. Tas ir viens no bonusiem – pēc laika cilvēks sāk uztvert ēdienu citādāk. Bērnībā mēs štopējām iekšā gumijas lācīšus un visādus krāsainus brīnumus. Tagad es šos ēdienus redzu, bet es to nevaru uztvert kā kaut ko ēdamu.

Es šo ēdienu uztveru kā galdu vai krēslu.

Mana labsajūta ir ievērojami uzlabojusies. Arī ādas stāvoklis uzlabojās par 180 grādiem. Tas joprojām nav perfekts, bet tas ir salīdzinoši fenomenāli labs. Atceros dermatoloģu teikto, ka varbūt vajadzētu izvairīties no piena produktiem, bet toreiz domāju: «Kas par muļķībām! Kāds pienam ar to sakars!» Mamma visu bērnību teica, lai iedzer pieniņu, ja sāp kuņģis, vai pieniņš ir labs, jo tajā ir kalcijs. Bet mans ķermenis no piena produktiem uzburbst un uzrūgst,» Annija dalījās pieredzē, piebilstot, ka nav izslēgusi piena produktus no sava uztura pilnīgi. Piemēram, viņa nedzer pienu, bet ēd sieru.

Stāstot par savu ēšanas režīmu, Annija saka, ka tajā ļoti liela loma ir graudaugiem.» Man ļoti garšo putras. Es nedaudz jūtos kā putru revolucionāre. Par spīti tam, ka daudziem bērnībā ir liela trauma no putru ēšanas, man liekas, ka putru var pagatavot ļoti garšīgi.»

Lai putra būtu garšīga, tai pievieno augu pienus, kokosriekstu sviestu, zemesriekstu sviestu, svaigos augļus, riekstus, čia sēklas un citas piedevas. Tāpat putras vai kokteiļa uzlabošanai noder banāns: pieliekot banānu, viss šķiet garšīgāks!»

No graudaugiem viņa iecienījusi rīsus, griķus. Tāpat viņai garšo kvinojas sēklas.

«Man ļoti garšo kartupeļi, lai ko par tiem rakstītu. Man nav nekādu sūdzību par tiem. Ēdu vistu, bet ne cūkgaļu, kas man negaršo.»

Lai gan blogā Annija parasti apraksta veģetāru vai pat vegānisku ēdienu gatavošanu, viņa ēd arī gaļu. «Es vienkārši gribu cilvēkiem parādīt, kā pagatavot dārzeņu ēdienus. Man liekas, ka ar gaļu ir daudz vieglāk pagatavot ēdienu garšīgi un sātīgi.

Gribu nedaudz mainīt stereotipu, ka katrā ēdienreizē jābūt gaļai.

Tāpēc ļoti spītīgi nepublicēju nevienu recepti ar gaļu, jo gaļu jau katrs tāpat mācēs pagatavot, kā nu patīk, piemēram, kotletēs vai mērcē.»

Vēl Annijai ļoti garšo pākšaugi, piemēram, turku zirņi. Tieši ar šiem zirņiem saistīts viņas pēdējais lielais atklājums: turku zirņu konservu šķidrumu var izmantot līdzīgi kā olas baltumu. To saputojot un pievienojot cukuru, var cept bezē cepumus un tortes. Savukārt no turku zirņu šķidruma, eļļas, sinepēm, mārrutkiem un garšaugiem izdodas lieliska majonēze.

Turku zirņu šķidrums ir labs atklājums cilvēkiem, kuri nevar ēst olas baltumu.

Jaunā sieviete domā ne tikai par veselīgu uzturu, bet arī fiziskajām aktivitātēm. Piemēram, viņa katru dienu dodas uz darbu kājām. No Botāniskā dārza līdz Zaļajai ielai ir 5 km. Dažkārt arī atpakaļ uz mājām viņa dodas kājām. Savukārt vakaros viņai patīk skriet.

«Agrāk ļoti cītīgi gāju uz sporta zāli, bet vienā brīdī tas robežojās ar apsēstību, tāpēc sapratu, ka nedaudz jānomet apgriezieni. Bija sajūta: ja neaiziešu uz sporta zāli, kaut kas notiks. Tā tiešām bija apsēstība!»

Annija pārliecinājusies, ka sportošana var kļūt par atkarību.

Tagad viņa sportošanai pieiet nedaudz rāmāk.

Annijas draugs ir fitnesa treneris, kas nodarbojas ar TRX. «Es sāku rakstīt blogu viņa dēļ, bet viņš kļuva par treneri manis dēļ. Reiz viņš izteica čīkstošu domu: «Es varētu pamācīties.»

Es atvēru datoru un teicu: «Okey, tūlīt apskatīšos, kur to var izdarīt.»

Tieši tajā nedēļā sākās kursi, ko viņš sāka apmeklēt. Pēc tam Annija uzdāvināja draugam pirmo TRX piekares sistēmu, kas viņam iepatikās. Viņš izmācījās par sertificētu TRX treneri, un šis darbs viņam ļoti patīk. «Tā kā mans draugs ir fitnesa treneris, es nevaru palaisties miesās,» Annija smaidot stāsta.

Ejot veselīga dzīvesveida ceļu, Annija saskārusies arī ar dažādām grūtībām. Piemēram, ne vienmēr apkārtējie saprot viņas izvēles. «Ja pie omītes atsakos ēst cūkgaļu, viņa uz mani skatās tā, it kā es badotos un nezin ko sev nodarītu.

Ja es ēdu plikas zemenes bez putukrējuma, viņa skatās, kas ar mani ir un vai tikai man nav anoreksija.

Kolektīvā attieksme pret to, ka kāds varētu neēst gaļu, ir nievājoša: tu jau esi nojūdzies,» Annija saka un vēlreiz piebilst, ka nav veģetāriete.

Arī sabiedriskās ēdināšanas vietās dažkārt ir grūti atrast gan sev, gan draugam piemērotas maltītes. Tiesa, pēdējā laikā arvien vairāk ēdināšanas vietu domā par visiem cilvēkiem pieejamu produktu.

Sieviete arī noraida mītu, ka veselīgs uzturs izmaksā dārgāk nekā neveselīgs. Protams, dažādi eksotiskāki gardumi, piemēram, kokosriekstu sviests, ir diezgan dārgi, bet augļi, dārzeņi, graudaugi un pākšaugi noteikti nav dārgākās preces veikalā.

Annija aicina cilvēkus būt iecietīgākiem un saprotošākiem pret ļaudīm, kuri ēd citādāk vai īpatnējāk nekā citi.

Labākais ir nelīst otra cilvēka šķīvī.

«Mēs galu galā nekad nezinām, kādu iemeslu pēc cilvēks ēd citādāk. Varbūt viņš vispār negrib par to runāt. Varbūt viņam ir sāpīgi par to runāt. Varbūt viņam ir sāpīgi, kad kāds paņirgājas. Ne jau visi grib stāstīt par alerģiju un kāda produkta nepanesību.

Labāk nelīst otra šķīvī un pieņemt, ka viņš kaut ko neēd. Ir ļoti jauki, ja cilvēks, pie kura nāk ciemiņš, kurš kaut ko neēd, pagatavo īpašu maltīti,» Annija saka, piebilstot, ka parasti alerģiski cilvēki paši paņem līdzi kādu viņiem piemērotu uzkodu. Vēl no bērnības palicis atmiņā, kā viņa skolā regulāri mielojās ar āboliem vai kastītēs līdzi paņemtiem produktiem.