Kā Alfrēds Bērziņš kļuva par «spiegu»

Arhīvā Londonā glabātie Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti glabā ziņas par kādu interesantu epizodi, kas parāda noskaņojumu, kāds pirmajos Latvijas okupācijas mēnešos valdīja ārzemēs palikušo latviešu diplomātu vidū un diemžēl arī demonstrē, ka pat valstij tik drūmā brīdī amatpersonu vidū atradās vieta intrigām un personīgām antipātijām.

1941. gada 27. martā Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, kas saskaņā ar Ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmumu pēc okupācijas bija kļuvis arī par galveno Latvijas interešu aizstāvi ārzemēs, tikās ar britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru Lourensu Koljēru. Runāts tika par bijušo sabiedrisko lietu ministru, ļoti ietekmīgo Kārļa Ulmaņa padomnieku un vienu no viņa vadonības kulta veidotājiem Alfrēdu Jēkabu Bērziņu (1899 – 1977). Zariņš izteica Koljēram aizdomas, ka minētā persona ir darbojusies Vācijas vai Japānas interesēs. Tobrīd Bērziņš jau divus mēnešus kā atradās apcietinājumā Berlīnes policijas cietumā, jo vāciešiem bija radušās aizdomas, ka viņš spiegojot angļu labā.

Mandžuko pavalstnieks

Uzklausījis Zariņu, britu diplomāts palūdza tam iesniegt rakstveida memorandu, ko Zariņš arī izdarīja jau nākamajā dienā. Atklājot savu informācijas avotu Koljēram, Zariņš lūdza ievērot maksimālu slepenību un paziņoja, ka tas ir bijušais Latvijas finanšu ministrs Ludvigs Ēķis. Ēķis izteicies, ka savstarpējās sarunās Bērziņš esot nosaucis to Vācijas amatpersonu vārdus, ar kurām viņam bijušas tikšanās 1940. gada decembrī. Šāda informācija tūdaļ ieinteresēja britu izlūkdienestu, jo Lielbritānija taču atradās karastāvoklī ar Vāciju. Izlūkdienesta pārstāvis majors Alejs 1941. gada 22. aprīlī nosūtīja vēstuli Ārlietu ministrijai ar lūgumu uzzināt vācu amatpersonu vārdus, ar kurām bija kontaktējies Bērziņš. Tā Kārļa Zariņa aktivitāšu rezultātā sāka attīstīties mīts par Bērziņu kā Vācijas un Japānas spiegu. Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā atrodamie dokumenti liecina, ka sarakste par šo jautājumu starp britu Ārlietu ministriju un Kara ministriju turpinājās līdz 1941. gada 19. augustam, līdz apsīka, kad Zariņam tā arī neizdevās izdibināt britiem nepieciešamo informāciju.

Ko gan Latvijas sūtnis Londonā bija ierakstījis savā apjomīgajā sešu lappušu memorandā, ko nosūtīja Ārlietu ministrijai 1941. gada 28. martā? Ievaddaļā latviešu diplomāts rakstīja par, viņaprāt, aizdomīgajiem bijušā sabiedrisko lietu ministra Bērziņa ceļojumiem uz «ass valstu» (nacistiskā Vācija un tās sabiedrotā Itālija) galvaspilsētām. Slepeni aizbēgot no Latvijas 1940. gada 1. jūlijā, ministram bijusi pase uz Pētera Koka vārda. Savukārt Japānas vēstniecība Stokholmā Bērziņam sagādājusi japāņu kontrolētās Mandžuko pavalsts pasi jau uz Borisa Guksina vārda. Ieradies Ženēvā, lai satiktos ar latviešu diplomātiem, no kuriem viens bijis agrākais valdības loceklis Ēķis, Bērziņš esot centies visus pārliecināt, ka Otrajā pasaules karā uzvarēs «ass valstu» grupējums. Šajā vietā Zariņš savā memorandā atzīmēja, ka latviešu diplomāti Ženēvā tam neesot piekrituši un uzsvēruši, ka karā uzvarēs Lielbritānija.

Ženēvas tikšanās laikā kolēģi vēlējušies noskaidrot, kā Bērziņam izdevies aizbēgt no boļševiku kontrolētās Latvijas. Agrākais sabiedrisko lietu ministrs tad izklāstījis notikumu gaitu, piebilstot, ka pirms tam sekojušas trīs tikšanās ar PSRS sūtniecības Rīgā pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu. To laikā Bērziņš kādā dzīvoklī Vecrīgā dzēris vīnu ar padomju diplomātu un saņēmis priekšlikumu sadarboties. Sūtnis atzīmē, ka Bērziņš noraidījis Vetrova izteikto piedāvājumu, bet pēc atkārtotās tikšanās, kuras laikā Vetrovs jau atklāti piedraudējis Bērziņam, tas pieņēmis lēmumu bēgt uz ārzemēm. Pēc Zariņa domām, nav skaidrs, kāpēc gan Vetrovam ar Bērziņu bija jātiekas trīs reizes, kāpēc, saņemot kārtējo noraidījumu, viņu nevis apcietināja uz vietas, bet deva vēl 24 stundas laika galīgā lēmuma pieņemšanai. Latviešu diplomātā aizdomas izsauca arī Bērziņa veiksmīgā bēgšana vispirms uz Igauniju, un tad tālāk uz Somiju un Zviedriju. Zariņš raksta: «Krievi labi zināja, ka vienīgā bēgšanas iespēja no Latvijas bija caur Igauniju un tad tālāk tikai 40 kilometrus pāri Somu jūras līcim, ko labs peldētājs var pieveikt peldus. Neticami ir tas, ka krievi, kas kontrolēja gandrīz katru mazo laivu, kas šķērsoja līci, ļāva viņam aizbēgt.«

Gaidiet drīzu karu

Aprakstot Bērziņa piedzīvojumus Stokholmā, Zariņš uzsver, ka Latvijas vēstnieks Voldemārs Salnais viņu gandrīz izsviedis pa durvīm, nosaukdams par krievu spiegu. Bēgli savās mājās uzņēmis Latvijas vēstniecības Stokholmā sekretārs Roberts Kampuss. Viņš caur savu paziņu Latvijas vēstnieku Tautu Savienībā Jūliju Feldmani, kas darbojās Ženēvā, mēģināja izkārtot Bērziņam iebraukšanas vīzu Šveicē. Šie mēģinājumi bija neveiksmīgi.

Par tālāko Bērziņš stāstījis, ka Stokholmā nejauši saticis bijušo paziņu, Japānas militāro atašeju Rīgā. Viņš bijis ļoti draudzīgs un ieteicis neuztraukties par nākotni, jo Krieviju drīz sitīs no abām pusēm: gan Japāna, gan Vācija. Pašreizējā sadarbība ar boļševikiem esot tikai taktika un spēle, lai iegūtu laiku, bet Japānai būtu svarīgi, lai Latvija ar to sadarbotos cīņā pret boļševikiem. Japānas militārais atašejs arī paņēmis Bērziņa pasi un apsolījis palīdzēt iegūt Šveices vīzu. Drīz vien pēc tam Bērziņš saņēmis jaunu pasi, ko caur Japānas vēstniecību Berlīnē izdevusi Mandžuko valdība. Viņam arī solīta Japānas pase, bet ar piebildi, ka uz to būtu jāgaida daudz ilgāks laiks. Drīz vien eksministram bija arī vīza iebraukšanai Šveicē. Dodoties uz Ženēvu, Bērziņš caurbraucot dažas dienas uzkavējās Berlīnē, kur ticies ar bijušo Latvijas sūtni Vācijā Edgaru Krieviņu un citiem latviešiem. Daži latvieši izturējušies ļoti vēsi.

Tā kā Bērziņam bija rekomendācijas vēstules no bijušā Japānas militārā atašeja Rīgā, viņam notika sarunas arī ar svarīgiem Vācijas valdības pārstāvjiem. To laikā atskanējis apgalvojums, ka pašreizējā situācija Austrumeiropā un Baltijā nebūs ilgstoša, vienlaikus uzsverot, ka nebūs arī iespējams atgriezties pilnīgi pie tāda stāvokļa, kāds pastāvējis pirms kara. Latvija un pārējās Baltijas valstis «Jaunajā Eiropā» atgūšot pašnoteikšanās tiesības, bet būs spiestas cieši sadarboties ar Vāciju. Zariņš ziņojumā skaidro, ka Bērziņš pret tādiem vācu pārstāvju apgalvojumiem izturējies ar izpratni, atzīmējot, ka viņam saprotamas kara laika radītās grūtības. Vācieši apliecinājuši lielu interesi par kontaktu uzturēšanu ar Bērziņu. Viņi arī uzsvēruši, ka karš pret Krieviju tuvākajā nākotnē ir neizbēgams, jo bez tā nebūs iespējams veikt vispārēju rekonstrukciju un stabilizāciju Eiropā.

1941. gada 28. marta ziņojumā britu Ārlietu ministrijai Zariņš uzsver, ka, pēc Bērziņa apgalvojuma, vācu – padomju karš sākšoties ļoti drīz. Sākums galvenokārt esot atkarīgs no Vācijas stāvokļa citās frontēs Eiropā. Vācu pārstāvis licis manīt, ka latviešiem nevajadzēs ilgi gaidīt. Pēc šīs tikšanās Bērziņš bijis ļoti optimistiski noskaņots un saviem latviešu kolēģiem Ženēvā izteicies, ka cer atgriezties pie ģimenes Latvijā jau vasarā, ja vien boļševiku bandīti to nebūs nogalinājuši.

Zariņa antipātijas

Memoranda teksts liecina, ka Zariņam bijušais Latvijas valdības sabiedrisko lietu ministrs bija nesimpātisks. Diplomātam nepatika agrāk ietekmīgā ministra kontakti ar vācu varas pārstāvjiem. Latvijas sūtnis ar nožēlu atzina, ka līdz šim viņam nav izdevies noskaidrot to cilvēku vārdus, ar kuriem Bērziņš ticies Berlīnē, bet esot skaidrs, ka tās bijušas ietekmīgas personas.

Sava ziņojuma nobeigumā Zariņš atzīmējis, ka, pēc viņa domām, Londonai nevarētu būt interesanta pati Bērziņa personība, bet gan tās dotais pašreizējās starptautiskās situācijas novērtējums un attīstības tendences tuvākajā nākotnē, par kurām latviešu politiķis uzzinājis «ass valstu» galvaspilsētās Berlīnē un Romā. «Tomēr grūti saprast, kāpēc viņi (vācu amatpersonas) veltīja tādu uzmanību šim jaunajam cilvēkam, kam nav augsta intelekta līmeņa un morāles kvalitātes. Viņš ir tikai viens no Ulmaņa valdības ministriem, kas latviešu tautai nepatika. Viņš ir ass saskarsmē ar citiem cilvēkiem un liels intrigants ar vāju izglītību. Kaut arī viņam bija liela loma valdībā, viņa reputācija nebija augsta. Lai nu kas, bet Bērziņš alias Guksins nepārstāv latviešu tautu,» piezīmējis sūtnis.

Neskatoties uz tik kritisku Bērziņa raksturojumu, Lielbritānijas Kara ministrija 1941. gada 16. jūnija vēstulē Ārlietu ministrijas ierēdņiem tomēr kārtējo reizi lūdza noskaidrot viņa kontaktpersonu vārdus Vācijā. Ziemeļu departamenta atbildīgais ierēdnis Kristofers Varners gan bija spiests konstatēt, ka Zariņš diezin vai spētu palīdzēt atrisināt šo problēmu, jo Ēķis viņam tādu informāciju nav sniedzis. Pēdējais ieraksts britu dokumentos saistībā ar Bērziņa lietu ir datēts ar 19. augustu. Tad tika konstatēts, ka Zariņš par apskatāmo jautājumu ir nesekmīgi konsultējies pat ar Latvijas sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani. Galu galā briti pieņēma, ka, iespējams, pašam Bērziņam nav bijuši zināmi to vācu amatpersonu īstie vārdi un amati, ar kurām viņš ticies.

Zināmu skaidrību šajā savādajā lietā jau pēc Otrā pasaules kara beigām ieviesa pats Alfrēds Bērziņš. 1963. gadā izdotajā atmiņu grāmatā «Labie gadi», viņš detalizēti aprakstīja savu bēgšanu no Latvijas, tajā skaitā trīs tikšanās ar Krievijas vēstniecības sekretāru Vetrovu. Turpat Bērziņš pastāstījis, ka pa ceļam uz Ženēvu 1940. gada decembra sākumā viņš uz nedaudzām dienām apmeties Berlīnē un ticies «ar dažiem vāciešiem». Viens no tiem bijis kāds doktors Karno, kas runājis par varbūtējo Eiropas konfliktu ar Krieviju un interesējies, kāda nostāja tādā konfliktā varētu būt Baltijas valstu iedzīvotājiem. «Nevarēju izdibināt, vai viņš ir Ārlietu ministrijas, gestapo vai armijas dienestā,» atzina autors. Berlīnē viņam bijusi tikšanās arī ar bijušo Vācijas sūtņa Rīgā fon Koces padomnieku fon Štāmeru, kā arī žurnālistu O. Berlingu.

1941. gada janvāra pirmajā pusē atceļā no Romas Bērziņš atkal iegriezās Berlīnē. Šeit viņu viesnīcā apcietināja gestapo un pratināšanā pārmeta nedraudzīgo nostāju pret vāciešiem Latvijā, kā arī spiegošanu angļu slepenā dienesta uzdevumā. Sākumā Bērziņu ieslodzīja policijas cietumā Aleksandra laukumā, sauktu par «Aleksi». Pēc sešiem mēnešiem viņu pārcēla uz Zaksenhauzenas koncentrācijas nometni, piešķirot ieslodzītā numuru «38292». No nometnes Bērziņu atbrīvoja 1943. gada 10. novembrī, nosakot policijas uzraudzību. Drīz vien pēc kara beigām saņēmis atļauju, viņš 1950. gada augustā ieceļoja ASV.

Kas lika Kārlim Zariņam radīt Alfrēda Bērziņa «spiegu lietu"? Droši vien personīgā nepatika pret šo personu, bet varbūt arī bailes, ka Bērziņš kā agrākais ietekmīgais valdības loceklis varētu kļūt par Latvijas Republikas augstāko pārstāvi Rietumos un kaut kādā veidā mazināt pašam Zariņam piešķirtās ārkārtas pilnvaras reprezentēt juridiski pastāvošo valsti ārzemēs.