Krīze rosina domāt (159)

Gandrīz ceturtā daļa no šonedēļ aptaujātajiem gandrīz 900 cilvēkiem norādīja, ka ekonomisko krīzi uztver kā smagu pārbaudījumu.

Taču pozitīvi, ka aptuveni tikpat lielam iedzīvotāju skaitam krīze likusi aktīvāk rosīties un meklēt izeju. Krīzi savā dzīvē nejūt vidēji 5% iedzīvotāju.

7% cilvēku uzskata, ka krīze viņiem nākusi par labu.

Jo vecāks, jo pesimistiskāks?

Pesimismam par krīzes negatīvo ietekmi ir tendence stabili pieaugt, palielinoties aptaujāto vecumam. 15 līdz 19 gadus veco respondentu vidū krīzi kā ļoti grūtu laiku atzīmē nepilna desmitā daļa, bet šādi domā gandrīz 40% cilvēku vecumā virs 50 gadiem.

Jaunie un turīgākie rosās

Savukārt sarosīties un meklēt jaunas iespējas krīze biežāk likusi iedzīvotājiem 20 – 39 gadu vecumā. Lielāko stimulu jaunu iespēju meklēšanai krīze devusi iedzīvotājiem ar vidējiem un vidēji augstiem ienākumiem. Cilvēki arī atzīst, ka krīze ir ļoti grūts, bet svētīgs laiks saistībā ar garīgo izaugsmi.

Kas lielākie cietēji no krīzes?

Pēc aptaujas datiem, krīze vairāk skārusi laukos un citās Latvijas pilsētās dzīvojošos iedzīvotājus ar zemiem un vidēji zemiem ienākumiem. Krīze kā ļoti grūts laiks ievērojami retāk uztverta Rīgā.

Šim viedoklim biežāk sliecas piekrist arī iedzīvotāji ar zemiem (29%) vai vidēji zemiem (38%) ienākumiem.

Interneta aptaujā izskanēja šāds viedoklis: "Es varētu izturēt, bet žēl bērnu, kam daudz kas netiek, kas būtu vajadzīgs, piemēram, augļi, dārzeņi, sulas, izklaides pasākumi, izbraucieni, jauna apģērbu kārta... Tas ir skumji un grūti."

Tāpat aptaujātie atzīst, ka

krīze un neziņa par nākotni bojā veselību un savstarpējās attiecības.

"Krīze skārusi man ļoti svarīgas jomas - nevaru atļauties daudzas manas personības izaugsmei svarīgas lietas. Ir nācies atteikties no ļoti daudz kā nemateriāla - dejas, ceļojumi, teātri, koncerti. Bet pozitīvi ir tas, ka esmu līdz nepieciešamības minimumam samazinājusi patēriņa preču un medikamentu iegādi," kāds izteicies.

Krīze viena pēc otras

Sedlenieks sarunā ar portālu TVNET atgādināja, ka ne tikai Latvija, bet arī pārējā Austrumeiropa pēdējos simts gados dzīvojusi "vienās vienīgās krīzēs".

Atskatoties pēdējo simts gadu vēsturē, redzams, ka garākais laiks, kas pavadīts bez lielām krīzēm, ir 20 gadi. Tas bijis pagājušā gadsimta 60.-80.gados, ko mēdz dēvēt arī par stagnācijas laika mūsu dzīvē. "Tad nenotika nekādas radikālas pārmaiņas, kas veicinātu cilvēku dzīves maiņu." 

"Daudziem šajā krīzē ir grūti, bet patiesībā tas nav nekas jauns," viņš teica un atgādināja pēdējo laiku lielākos satricinājumus Latvijā - Padomju savienības sabrukums, "Bankas Baltija" krahs, Krievijas banku krīze.

Krīzes nāk cita pēc citas.

  Cilvēkiem krīzes nepatīk, un tādēļ viņi cer, ka tās ātrāk beigsies. Tāpat tiek lietoti dažādi paņēmieni, lai mazinātu krīzes ietekmi, piemēram, nelegāls darbs, aizbraukšana no valsts vai sava naturālā saimniecība.

Viņš arī atzina, ka ir daļa sabiedrības, kas šo pēdējo ekonomisko satricinājumu savā dzīvē nejūt. Vairums šādu cilvēku ir turīgi. "Tiem, kam gāja štruntīgi, tiem krīze neko daudz nemainīja. Piemēram, tie, kas Latgalē veda iekšā nelegālo degvielu un cigaretes. Tā viņi turpina dzīvot arī tagad."