Nodokļi jāliek tur, kur lielāka pārkaršana (44)

Kāda būtu jūsu rīcība pašreizējā situācijā?

R.Zīle: Vispirms par atbildību. Pēc ekonomikas ministra atkāpšanās un diskusijām par inflāciju premjers mēģina veidot darba grupu. Liekas dīvaini, ka to vadīs ekonomikas ministrs, kura pagaidām nav. Dīvaini tāpēc, ka inflācija gudrā valodā nozīmē fiskālo politiku, un pamatā tās ir nodokļu sviras. Tās un galvenās valdības sviras inflācijas apkarošanā un citu makroekonomisku jautājumu nostabilizēšanā lielākoties ir finanšu, nevis ekonomikas ministra rokās.

Piedalījos garajā diskusijā koalīcijā par 2008. gada budžetu, nodokļiem, tostarp nekustamā īpašuma, un citiem jautājumiem. Par nožēlu, mana un koalīcijas domāšana aizvien vairāk atšķiras. Kad inflācija pārsniedz 10 procentu un iekšzemes kopprodukts (IKP) aug līdzīgi, situācija ir nopietna. Jābūt gatavam arī kritiskākai situācijai, kad IKP samazināsies, bet inflācija paliks tajā pašā līmenī vai būs vēl augstāka. Svarīgākais, par ko mūsu presē jau rakstījis profesors Hadsons no ASV, ir pārlikt lielāku nodokļu slogu uz kapitālu un īpašumiem, jo tagad vairumā gadījumu ienākumam no kapitāla tie nav jāmaksā. Piemēram, pārdodot SIA kapitāldaļas vai uzņēmuma akcijas, nodokļa nav.

Dividendēm arī nav nodokļa.

R.Z.: Nav, bet tas varbūt arī nebūtu jādara, lai gan, izņemot no uzņēmuma peļņas dividendes, nodoklis ir ļoti zems, tikai 15 procentu. Bet uzliekot lielāku slogu kapitālam un īpašumiem (arī īpašuma nodoklis ir ļoti zems, tas ir tikai zemei, tā nav dzīvojamām mājām, es nerunāju par lētām ēkām, daudzdzīvokļu namiem), varam atslogot nodokļu nastu, ko uzņēmēji maksā par darbaspēku. Pašlaik, lai strādājošais "uz rokas" saņemtu 100 latu, uzņēmumam pa virsu jāsamaksā vēl 75 – 80 procentu. Ja jāizvēlas, ko vairāk apliekam ar nodokli – ar algu saistītās izmaksas uzņēmējiem vai ar īpašumu un kapitālu saistītās –, esmu par otro. Arī inflācijas dēļ nodoklis būtu jāliek tur, kur ir lielākā pārkaršana. Pie mums sektori, kur IKP aug visvairāk, ir finanšu darījumi un nekustamā īpašuma sektors, kas savukārt lielā mērā saistīts ar būvniecību. Nākamā ir tirdzniecība.

Tikmēr reālas darbības inflācijas mazināšanā ir minimālas, jaušams, ka pagaidām cenšas uzlabot situāciju vienīgi uz ierindas cilvēku rēķina, ko inflācija jau tā ietekmē vissmagāk. Līdzšinējās darbības radījušas vēl lielākas tās gaidas un, šķiet, arī tirgotāju patvaļu. Tagad paziņojums par algu iesaldēšanu valsts sektorā ir kā medusmaize lielai daļai darba devēju. Līdz šim dzīvojām ar vienām, tagad dzīvosim ar divām – cenu celšanās un mazāku algu – gaidām.

R.Z.: Manuprāt, pēdējā gadā ļoti nepareizi notikusi komunikācija ar sabiedrību par inflāciju. Pārkaršanas pazīmes ekonomikā bija, un premjeram un finanšu ministram vajadzēja savlaicīgi un profesionāli runāt ar sabiedrību un veikt pasākumus. Pretinflācijas plāns izstrādāts manāmi par vēlu un ir nepietiekams, bet labāk, protams, ka tāds ir.

Runāt, ka tagad valsts sektorā iesaldēs algas, ir nepareizi, jo pieņemti valdības rīkojumi par to palielinājumu dažādu nozaru darbiniekiem. Vissliktākais ir tas, ka nozaru arodbiedrības dažādi cīnās par savām algām un katrai atkarībā no ministra ir labākas vai sliktākas sekmes. Tas ir nepareizi.

Šajā ne visai patīkamajā ekonomiskajā situācijā, manuprāt, vajadzēja rīkoties līdzīgi kā Slovēnijā. Tur 2002. gadā, ja nemaldos, bija 7,5 procentu inflācija un valsts 2007. gadā vēlējās pievienoties eirozonai. Neko nedarot, problēmu dēļ tas nebūtu iespējams. Valdība, darba devēji un ņēmēji noslēdza līgumu uz trīs gadiem (tur ir vairāk darba devēju organizāciju nekā pie mums, arī arodbiedrības samērā sadrumstalotas). Pēc smagām un garām sarunām puses vienojās par pamatlietām: darba samaksas palielinājumu, darbaspēka migrāciju, cenām. Trīs gadu termiņš šādam līgumam ir pietiekams. Svarīgi, lai sabiedrība saprot, ka tiek stabilizētas pretrunas, ir mēģinājums atrast izlīgumu, lai nekarsētu ekonomiku. Pretējā gadījumā neticu, ka kaut kas izdosies. Valdības koalīcijā ir četras partijas un opozīcija. Darba devējiem atkarībā no profila ir dažādi viedokļi, darba ņēmēji ir vēl sadrumstalotāki.

J.Strods: Savukārt Slovēnijas valdība atturējās no lielajiem pasūtījumiem, sekoja fiskālajai politikai, nodokļiem. Katra puse uzņēmās kaut ko nepatīkamu.

R.Z.: Tas sabiedrībai varētu būt nopietns signāls: ja reiz sajožam jostas, tad visi.

J.S.: Slovēnijā bija izveidota arī visu triju pušu uzraudzības sabiedriskā komisija. Uz iestādēm, veikaliem, institūcijām tika izvietotas uzlīmes, vai attiecīgais dalībnieks ir draudzīgs pret trīspusējo vienošanos vai nav. Tas bija labs stimuls.

Arī pie mums parādījušies vērā ņemami ieteikumi, ko darīt. Tajā pašā laikā ir liela skepse, neticība, ka kaut kas mainīsies, jo ar konkrētām problēmām saistītas konkrētas personas, kas bija, ir un būs pie varas. Uzņēmuma "Primeks" vadītājs Jānis Ošleja savukārt pauž, ka krīzes nepiedzīvo valstis ar kvalitatīvu juridisko vidi un attiecīgu korupcijas un valsts pārvaldes kvalitātes vērtējumu. Tādējādi apstākļos, kad ekonomikā ir vairāk naudas, kam neizbēgami seko inflācija, valdības prioritātei jābūt nevis inflācijas apkarošanai, bet tiesiskuma stiprināšanai un korupcijas izskaušanai.

R.Z.: Amerikas piemērs liecina, ka krīze ir arī valstīs, kur korupcija nav izteikta. Bet kopumā viņam taisnība. Taču gaidas, ka tiesiskums izveidosies ļoti ātri, tāpat kā inflācijas gaidas, varētu būt samērā garas. Šajā virzienā ejam, bet tas nebūs ātri. Protams, cilvēkiem saistībā ar kriminālprocesiem, par ko galvenajos vilcienos visi zinām, ir neticība. Slikti, ka koalīcija ir tāda, kāda tā Latvijā ir. Tās partneri nepārtraukti cīnās par saviem populistiskajiem mērķiem, mazajām uzvariņām. Tikšanās reizē runājām, ka ļoti labs solis šādā gadījumā būtu arī Saeimā iesaldēt algas. Tautas partijas deputāti pasteidzās paziņot, ka viņi ir pirmie, kas to ierosina. Tas ir nožēlojami un smieklīgi.

Praktiķi pauž, ka apstākļos, kad ar ražošanu ir tā, kā ir, imports pārsniedz eksportu, Latvijai drīzāk nepieciešams tehnoloģiskā izrāviena un eksporta veicināšanas plāns. Taču ikdienā šim nolūkam piešķirtie līdzekļi ir smieklīgi mazi.

R.Z.: Gribu atgriezties pie minētā par nodokļu sloga pārlikšanu. Tas varētu darboties, un bizness, atvieglojot tam atalgojuma nodokļu daļu, pats varētu atrast ceļu pie inovācijām. Savukārt, ja iet greizi, iespējams taisīt vislabākos inkubatorus, taču nekas nesanāks.

J.S.: Daļēja taisnība par finansējumu ir. Par eksporta garantijām bija sagatavots likums un citi normatīvie akti. Saeima pat akceptēja ministrijas piedāvājumu, noteikumus, kādā veidā piešķirt atbalstu, kā notiks vērtēšana, un citus. Vienīgi naudu nepiešķīra. Vēl – Ekonomikas ministrija izveidojusi un ārvalstīs darbojas desmit Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības. Tās palīdz mūsu uzņēmējiem iepazīt attiecīgās valsts tirgu, uzņēmējus. Ideālā situācijā diez vai ministrijai vajadzētu veidot pārstāvniecības ārvalstīs. Parasti tam kalpo vēstniecības. Vēstnieki Latvijā vai kopā ar ekonomikas atašeju apmeklē ministriju, ja kas interesē viņu uzņēmējus. Šim līmenim ir cits svars, un ir normāli lobēt savas valsts ražotāju intereses.

R.Z.: Kad saldinātajiem dzērieniem grasījāmies likt akcīzes nodokli, ASV vēstnieks nekautrējās atgādināt par savas valsts uzņēmuma "Coca-Cola" interesēm. Arī, kad tos izņēma no tirdzniecības skolās, bija iebildes. Ārlietu ministrijai jābūt aktīvākai, aizstāvot mūsu ekonomiskos sakarus, jo diplomātiskajam statusam ir cits līmenis nekā ministrijas aģentūras pārstāvniecībai. Iespējams, Ārlietu ministrija to īsti nevēlas darīt, bet resoriskās pretrunas nenāk par labu valstij.

Ierindas cilvēki pauž, ka viņi atgriezušies 90. gadu vidū, kad no algas var samaksāt par komunālajiem tēriņiem un nopirkt pārtiku. Tas varētu palielināt ekonomisko emigrāciju.

R.Z.: Ceru, ka mums nebūs ekonomiskās krīzes ar lielu cenu kāpumu, bezdarbu un ka ekonomisko izaugsmi un cenu līmeni izdosies padarīt saprātīgāku. Arī Eiropā ar darbaspēka pieprasījumu neiet tik vienkārši. Diezgan daudzi atgriežas no Īrijas. Arī Beļģijā dzīvojošie latvieši, kas strādā ES institūcijās, ja viņiem piedāvā ne pārāk augstus amatus, tos neņem, un nākamajā rotācijas kārtā brauc atpakaļ uz Latviju. Mums jāsaglābj sava situācija. Lai dzīvotu citur ar citām izmaksām, pastāv zināms atalgojuma slieksnis, no kura vērts to darīt. Bet tas vairs nav tik milzīgs.

Atbildes laikam nebūs, bet cilvēkiem gribas zināt – cik ilgi grūtības turpināsies?

R.Z.: Nevienā valstī atbildīgs politiķis to nepateiks, izņemot stingras varas zemēs, kur iespējams saplānot desmit gadu uz priekšu. Demokrātiskā valstī tas ir bezatbildīgi.

Nezinām arī, kas mūs īsti sagaida.

J.S.: 90. gados Latvija izvēlējās liberālo attīstības ceļu, kad valsts samazina savu daļu tautsaimniecībā. Tās pārziņā ir nodokļi vai nodevas un spēles noteikumu izstrāde. Tālāk ir privātā iniciatīva. No vienas puses, protams, ir cerības, ka liberālā situācija sakārtos. Bet dažreiz ir brīnums: ja kādā nozarē pēkšņi palielinājušās cenas, kāpēc tajā neienāk jauni spēlētāji?

R.Z.: Esmu diezgan bažīgs par situāciju, kas varētu būt, bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem jāuzkrāj cukurs, kafija vai tml. Protams, izmaiņas ekonomiskajā domāšanā būs katrai ģimenei. Varbūt tas nav nemaz tik slikti. Bet preču deficīta vai talonu dalīšanas nebūs. Zinu, ka cenu kāpums ir šoks. Savukārt tirgotāji manipulē un spēlē uz maksimālo ieguvumu, viņiem interesē pārdot vairāk un dārgāk un iepērkot samaksāt lētāk. Tomēr aicinu cilvēkus neuztvert to kā traģēdiju.

Laiks, kad Latvijā ātri varēja apturēt nevēlamos procesus, pagājis. Tagad būs samērā ilgs, nepatīkams posms. Nav tā, ka politiķi, kas saistīti ar ekonomiku, to nesaprot. Viņi arī zina, kas jādara, protams, katram ir nedaudz cits skats. Bet politiskā motivācija laikam ir tā, kāpēc viņi iebilst pret kopumā labām lietām vai virza kaut ko, kas nav racionāls. Piemēram, Aināra Šlesera ierosinājums piemērot pazeminātu koeficientu nekustamā īpašuma nodoklim. Tas ir populāri, bet šajā situācijā ļoti pārkarsētajā tirgū 7,5 reizes samazināt šo likmi ir vienkārši neprāts. Nedomāju, ka A.Šlesers to nesaprot, viņš vienkārši politiski spēlē.