"Neibādes" bojāeja (6)

Šī dziesma, kuru droši vien vēl labi atceras vecākā paaudze, slēpj sevī atmiņas par kādu pirms 80 gadiem Baltijas jūrā notikušu traģēdiju, kas toreiz izraisīja skaļu un neviltotu satraukumu Latvijas sabiedrībā. Tvaikoņa "Neibāde" katastrofa 1926. gada 9. septembrī paņēma sev līdzi 40 cilvēku dzīvības, tomēr tās cēloņus atklāt tā arī neizdevās.

1926. gada pavasarī tvaikoni izremontēja, pārbaudot arī tā zemūdens daļu un katlu. Īpaša komisija ar parakstiem apstiprināja kuģa sagatavotību navigācijai un izdeva apliecību, ka ar to var pārvadāt simts pasažierus un, protams, arī kravu. Pieredzējušā tālbraucēja kapteiņa Gustava Lielkalna vadībā "Neibāde" līdz septembrim bija veikusi jau daudzus braucienus, uzturot satiksmi starp Rīgu un Ainažiem, pa ceļam piestājot Vecmīlgrāvī, Pabažos, Saulkrastos (tad tos vēl sauca par Neibādi), Skultē, Duntē, Liepupē, Vitrupē un Salacgrīvā.

Kuģa komandā vēl bija stūrmanis Mārtiņš Erdmanis, divi mašīnisti, kurinātāji un četri matroži. Gadu ritumā "Neibādes" īpašnieki mainījās, un pagājušā gadsimta 20. gados tā piederēja kuģniecības akciju sabiedrībai "Kaija".

Liktenīgais brauciens

"Neibādes" liktenīgais brauciens sākās 1926. gada 9. septembrī ap pulksten septiņiem no rīta, kad tvaikonis ar kravu un apmēram trīsdesmit pasažieriem atstāja Rīgas ostu. Pirmajā pieturvietā Vecmīlgrāvī tas uzņēma vēl astoņus pasažierus, no kuriem vairākums bija vīrieši. Bērnu starp braucējiem nebija. Iebraucot jūrā, vēja stiprums nepārsniedza piecas sešas balles un to varēja uzskatīt par mēreni spēcīgu. Tobrīd vēl nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi, bet, ap pulksten pusdeviņiem kuģim atrodoties iepretim Vecāķiem, negaidot sākās negaiss. Kuģa priekšgals nepareizi novietotās kravas dēļ, kā arī ieplūstot ūdenim, arvien vairāk iegrima. Kapteinis izšķīrās pagriezt tvaikoni atpakaļ uz Rīgas pusi. Vai viņš cerēja sasniegt Daugavgrīvu, kur atradās glābšanas stacija? Pirms kara tāda bija ierīkota arī Vecāķos, bet nebija atjaunota. Ar katru brīdi situācija pasliktinājās, tādēļ matroži saņēma rīkojumu izdalīt pasažieriem korķa glābšanas vestes, kuru uz tvaikoņa bija apmēram divi simti. Kuģa dzenskrūve jau mala gaisu. Kravas izsviešana pāri bortam stāvokli neglāba, nesekmīgs bija arī kapteiņa mēģinājums pietuvināt kuģi krastam, līdz kuram bija kādi trīs, četri kilometri. Visiem kļuva skaidrs, ka kuģis grimst.

Panika uz "Neibādes"

Apjozušies ar glābšanas vestēm, dažs pat ar divām trijām, pasažieri un komandas locekļi lēca jūrā. Sešvietīgo glābšanas laivu neizdevās izmantot, jo tajā iesmēlās ūdens. Kuģim nogrimstot izveidojies virpulis aizrāva sev līdzi vairākus cilvēkus, pārējie centās krastu sasniegt peldus. Dažiem izdevās pieķerties no tvaikoņa noskalotam solam vai kādam citam peldošam priekšmetam. Pārējiem vajadzēja paļauties uz pašu spēkiem un peldētprasmi.

"Neibādi" piemeklējušo nelaimi krastā redzēja divi zvejnieki, kuri vēlāk apstiprināja, ka viss norisinājies negaidīti un ātri, – kuģis nogrimis stundas ceturkšņa laikā. Krasta apsardze par katastrofu ziņoja Jūrniecības departamentam Rīgā, kas deva rīkojumu uz katastrofas vietu doties velkoņiem "Zander" un "Zibenim". Pirmais no tiem ieradās nelaimes vietā apmēram vienpadsmitos – tātad pēc divām stundām. Baidoties uzskriet sēklim, kapteinis atturējās tuvoties krastam, kuru tobrīd izmisīgi tiecās sasniegt "Neibādes" pasažieri un komandas locekļi. Drīz vien "Zander" devās atpakaļ uz Rīgu, atceļā sastaptajam velkonim "Zibens" pavēstot, ka tvaikoņa bojāejas vietā neesot bijis neviena, kam sniegt palīdzību. Pēc šādas informācijas arī "Zibens" steidzās atgriezties Rīgā.

Jūra nevēlējās atlaist upurus

Tikmēr cilvēki no nogrimušās "Neibādes" turpināja izmisīgo cīņu par savām dzīvībām, vairāku stundu laikā sasniedzot tā saucamo "beņķi" jeb stāvu sēkli netālu no krasta, kur norisinājās traģēdijas beigu daļa. Pārsalušus un pārgurušus, viļņi viņus rautin rāva atpakaļ, it kā nevēlēdamies izlaist upurus no savām skavām. Daudzi zaudēja pēdējos spēkus un cerības izglābties. Noslīkušos jūra citu pēc cita izskaloja krastā no Vecāķu apkārtnes līdz pat Garciemam. Pirmo izskaloja kādas sievietes līķi. Vecāķos ārsta nebija (izsauktais Rīgas apriņķa ārsts ieradās tikai vēlā pēcpusdienā), tādēļ 39 gadus vecās Martas Kraukles vēl nesastingušo ķermeni ar zvejnieku palīdzību atdzīvināt mēģināja policisti, diemžēl nesekmīgi. Līdz pusnaktij jūra atdeva vēl 25 noslīkušos, to skaitā stūrmani Mārtiņu Erdmani. Kā pēdējo izskaloja togad augstskolā uzņemtās studentes Lūcijas Reinbergas nedzīvo ķermeni.

Astoņu izglābušos vidū bija kapteinis Gustavs Lielkalns, viņa brālis Jānis, arī tālbraucējs kapteinis, kurš uz "Neibādes" bija uzkāpis kā pasažieris, kā arī vēl divi vīrieši un četras sievietes. Vitrupietis Jānis Lielais bija palīdzējis sasniegt krastu savai līgavai Emīlijai Valdmanei. Izglābušos veda sasildīties zvejnieku būdā un uz tuvējām mājām.

Policija apcietināja "Neibādes" kapteini – kāda no izpeldējušajām sievietēm apgalvoja, ka viņš nevis viļņu ieskalots jūrā, bet gan pametis kuģi, kad uz tā vēl palikuši vairāki cilvēki. Gustavs Lielkalns bija pārkāpis jūrnieku likumu, saskaņā ar kuru kapteinim grimstošais kuģis jāatstāj pēdējam. Lielkalnam pārmeta arī kuģa pārlādēšanu, lai gan 37,4 tonnas kravas par to it kā neliecināja. Drīzāk, kā jau teikts, neatbilstošs bija kravas izvietojums.

"Noziedzīgā nolaidība"

14. septembrī pēc premjera Alberta Alberinga iniciatīvas Latvijas valdība uzdeva tieslietu ministram izveidot starpresoru komisiju (tās sastāvā bija Tieslietu, Iekšlietu, Finanšu un Tautas labklājības ministriju amatpersonas, kā arī valsts kontroles pārstāvis) "Neibādes" katastrofas izmeklēšanai. Bēdīgā notikuma analīzei pievērsās arī Saeimas Tirdzniecības un rūpniecības komitejas sēdes dalībnieki, bet pēc desmit dienām pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas biedru pieprasījuma to ārkārtas sesijā skatīja Saeimas deputāti.

Sociāldemokrāti veltīja asus pārmetumus Jūrniecības departamentam un citām instancēm, kuras pieļāvušas tvaikoņa pārlādēšanu un "vislielāko nolaidību" glābšanas darbos. Citi runātāji savukārt nekavējās aizrādīt: "Ne mazāk vainīgi ir tie kungi no kreisā spārna, kuri iesnieguši pieprasījumu", jo valsts budžetā tieši pēc sociāldemokrātu ieteikuma bija svītroti līdzekļi glābšanas stacijas ierīkošanai Vecāķos. Debatēs arī izskanēja, ka kopš neatkarīgas valsts sākuma jau noslīkuši 42 zvejnieki, kuru liktenim neviena no valdībām nav pievērsusi uzmanību. Jūras piekrastē tik vien esot kā septiņi glābšanas punkti un tikai pēdējā laikā Saeima beidzot atvēlējusi 20 tūkstošus latu glābšanas laivu iegādei.

Ar paskaidrojumiem par valdības izveidotās izmeklēšanas komisijas darbību "Neibādes" bojāejas apstākļu noskaidrošanā Saeimas sēdē uzstājās iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš. Viņš uzsvēra, ka izmeklēšana vēl neesot pabeigta, jo paredzēts nogrimušo kuģi jūras dzelmē apskatīt ūdenslīdējiem.

Saeima uzdeva valdībai saukt pie atbildības vainīgos par pieļauto "noziedzīgo nolaidību", nevilcinoties nokārtot glābšanas organizāciju uz ūdeņiem un mēneša laikā iesniegt Saeimai likumprojektu par jūrnieku un zvejnieku apdrošināšanu nelaimes un katastrofu gadījumos.

Cēloņus tā arī nenoskaidroja

1926. gada 27. septembrī uz "Neibādes" nogrimšanas vietu izbrauca velkonis "Trimpus" ar Rīgas ostas vecāko inženieri Jāni Līci un diviem ūdenslīdējiem uz klāja. Nedaudz vēlāk uz turieni devās arī jau minētais velkonis "Zibens", uz kura atradās valdības izveidotās izmeklēšanas komisijas locekļi. Vairākkārt ienirušie ūdenslīdēji konstatēja, ka 17,7 metru dziļumā nogrimušais kuģis nedaudz nosvēries uz sāniem. Tvaikoņa iekštelpās ūdenslīdēji neriskēja iekļūt.

Paradoksāli, ka patiesos "Neibādes" nogrimšanas cēloņus tā arī neizdevās noskaidrot. Kad tvaikoni 1938. gadā izcēla, ūdens ieplūšanu, ko uzskatīja par galveno nelaimes cēloni, saistīja ar ūdens skalojamo cauruli un ne diviem atvērtajiem iluminatoriem, kā apgalvoja iepriekš.

Par glābšanas darbu slikto organizēšanu atbildīgās amatpersonas saņēma dažādus sodus. Kapteinim Gustavam Lielkalnam tiesa lika šķirties no lielākas naudas summas par labu bojā gājušo tuviniekiem. Notikusī nelaime viņu tomēr nespēja atturēt no jūras, un pēc dažiem gadiem Lielkalns uzņēmās tvaikoņa "Laima" kapteiņa pienākumus. 1929. gada janvāra vidū šis kuģis līdz ar visu komandu pazuda bez vēsts.

***

kravas un pasažieru tvaikoņa "Neibāde" (savulaik reģistros iegrāmatots vāciski – "Neubad") kravnesība bija 95,3 bruto reģistra tonnas

tā garums bija 24,5 metri, bet platums – pieci metri ar tilpnes dziļumu 2,6 metri

uzbūvēts 1908. gadā Rīgā kuģu un mašīnbūves uzņēmumā "Lange un dēls"

kabotāžas jeb piekrastes kuģu satiksme starp Rīgu un Ainažiem regulāri notika jau pirms Pirmā pasaules kara, vēl arī kara sākumā. Neatkarīgās Latvijas laikā to atjaunoja.