Rakstnieka Mihaila Zadornova mājas (18)

- Cik meitenes tu esi bučojis?

- Divas, - pēc iespējas pārliecinošāk sameloju un nosarku, - vai no tā, ka meloju, vai arī no tā, ka mans potenciālais draugs varētu uzskatīt mani par netikumīgu. Ko gan es varēju teikt? Desmit? Nereāli! Jau kopš bērnības attiecībām ar vecākiem es biju iepazinis neapstrīdamu patiesību- melot vajag pēc iespējas ticami.”

Rīdzinieka Mihaila Zadornova atmiņās pirmajai sarunai ar citu Rīgas puiku Volodju ir atvēlēta īpaša vieta. Bez īpatnējā iepazīšanās dialoga un tālākajiem personības izaugsmi stimulējošajiem piedzīvojumiem kopā ar Volodju ( sarunas brīdī Mihails mācījās 7.klasē, bet Volodja 8.), pat ļoti iespejams, ka pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas un iekārtošanās darbā kādā valsts iestādē, mēs Mihailu Zadornovu pazītu kā biznesmeni vai, teiksim, ierēdni. Tā uzskata pats M. Zadornovs. Grūti gan noticēt, jo, manuprāt, Mihailu vienkārši nevarēja neietekmēt tēva- Rīgā dzīvojošā rakstnieka Nikolaja Zadornova ( romānu „Cunami’, „Jūru valdnieks” autora, kam sava vieta atradusies ne tikai padomju, bet arī amerikāņu un britu literatūras enciklopēdijās) talants. Lai vai kā, tagad uz jautājumu, kas tad ir Zadornovs - rakstnieks vai aktieris, viņš smiedamies atbild: „Ja - vistupateļ!”, kas latviski nozīmē „tāds, kas uzstājas”. Pārpildītas zāles, ārzemju turnejas, simtiem tūkstošu lielas grāmatu tirāžas, uzstāšanās TV- tāda ir radošā bilance raktniekam - satīriķim, kurš pats lasa publikai savus darbus. Dzīve rampas gaismā. Toties sirdsmieram- ceļojumi uz Sibīriju, Indiju, Tibetu, Āfriku. Un Jūrmalas māja, kur atgūt dvēseles spēkus.

Pieczvaigžņu lāča migā

“Vai jūs redzat šīs divas lampas? Tas ir manis gatavotas!” Pēc ieiešanas mājā saimnieks aicina aplūkot smalku veidojumu, kas sapīts no sīkiem zariņiem. “Un jūs pats savācāt izejvielas?” jautāju, neslēpjot izbrīnu. Saimnieks nedaudz samulst: “To darīja mani palīgi, es gribēju teikt, ka šajā mājā itin visur ir realizētas manas idejas. Galvenais ir tas, ka maniem palīgiem idejas tik tiešām patīk, un viņiem ir vairāk laika tās īstenot.” Iezvanās pulkstenis, un mājas saimnieks paceļ roku tā virzienā: “Arī šis ir mūsu ideju realizācijas auglis.” Uz baltas sienas itin kā nevērīgi salikti koka ripulīši, kas apzīmē stundas, bet vidū rādītāji – tas tad arī ir pulkstenis. “Vai tā ir “špikota” ideja?” - “Nē,” atbild M. Zadornovs, “ vienkārši nopirkām mehānismu, salīdzinoši lēti, bet rādītājus es pats izgriezu no kartona un nokrāsoju.” Saimnieka balsī ieskanas jautras notis, gandrīz draiskas. Ar tādu azartu varētu runāt bērns par jaunu rotaļlietu: “Tas ir ļoti precīzs pulkstenis! Mēs ar palīgu mākslinieciski un it kā nepareizi izmētājam to pa visu sienu! Nu redziet, kas šeit iznācis. Kādreiz es ļoti gribēju aizbraukt uz Eiropu, bet tagad, kad uz turieni ir tik vienkārši aizkļūt un daudzas reizes jau pabūts visās iespējamajās vietās, kļuvis vienkārši garlaicīgi. Es negribu, lai, teiksim, manas tualetes atgādinātu pazemes pāreju tualetes Holandē!” Nu ir jūtams, ka mājas saimnieks savai profesijai nepieciešamās spējas asprātīgi paraudzīties pat uz visvienkāršākajām lietam nezaudē arī pavisam ikdienišķā situācijā. “Kad viss ir sterils un izlaizīts, tas šķiet pievilcīgi noteiktā dzīves posmā, bet tagad, teiksim, es nekad nepogāju ciet krekla augšējo pogu. Ne tikai tāpēc, lai nodemonstrētu savu vīrišķo krūti, bet galvenokārt, lai neizskatītos pēc akurāta komija, kas dodas dzīvē, lai izsistu kārtējo līgumu, un tāpēc iziet no mājas, perfekti saģērbies. Arī paša mājā, sākot ar apmetumu un beidzot ar sīkām detaļām, man ir svarīgs tāds īpašs nevērīgums. Redziet, grīdas ir šķirbainas. Tas tādēļ, lai nesažūtu, jo dēļiem izmantots vecs ozolkoks.” Es iebilstu, ka tendence izmantot vecus vai pat mākslīgi vecinātus materiālus jau kādu laiku ir ļoti aktuāla, varētu pat teikt, ka tā ir modē. Mihails uztver: “Un tas nozīmē, ka pasaule attīstās pareizā virzienā! Tomēr, ja jūs ieiesiet mēbeļu salonā un painteresēsieties, tad jums kļūs skaidrs, kādā milzīgā daudzumā tiek pirktas lakotas itāļu mēbeles ar zeltījumiem. Ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kurus vairāk par gaumi nomāc jautājums, ko lai dara, lai viņu gultas pēc iespējas vairāk izskatītos pēc kazino ruletes, uz kuras, griežoties pa perimetru, skraida uguntiņa. Es nenosodu tos, kam tā patīk dzīvot, bet pats esmu ārpus tā”. Pats Mihails uzskata, ka mājas interjers nav dārgs, tas vairāk atbilstot turīga, bet ne bagāta cilvēka statusam, jo, viņa vārdiem runājot, “mājā nav ne tikai neviena zeltīta krāna, bet pat vannas aizbāžņa.” Manam jautājošajam skatienam seko ļoti konkrēta atbilde: “Katrs no šiem krēsliem maksā 20 dolārus, bet galds aptuveni 300, tas taču nav daudz mūsdienām, vai ne? Starp citu, to man pagatavoja lietuvieši, viņi ļoti labi prot apieties ar koku,acīmredzot, tas viņiem nāk līdzi no senatnes, jo viņi taču ir āriešu pēcteči. O, jā,” mājas saimnieks atbild uz manu jautājošo skatienu, „arī latvieši ir āriešu pēcteči, bet tikai pēc atceļošanas no senās Irānas.”

Pulksteņa rādītāja virzienā turpinām “ekskursiju” pa “pieczvaigžņu midzeni”. Saimnieka vārdiem runājot, viņa mītne mājīguma ziņā esot kā lāča miga, bet ērtību ziņā atbilstot pieczvaigžņu līmenim. Mājai ir vien divi mīnusi: pirmais - pa logu nevar redzēt jūru, bet otrs ir tas, ka apkārt dzīvo bagāti ļaudis, kuru dzīvesveida sastāvdaļa ir sēdēšana cietumā un principā arī samērā ātra šķiršanās no šīs dzīves. Tāpēc blakus mājās nepārtraukti notiek pārbūve, šeit braukā mašīnas, kas vairāk gan līdzinās aizvēsturiskiem monstriem ne automobiļiem. Un tāpēc mana nabaga “ļetņica” ( tā Mihails pārtulkojis “vasarnīcu”) vienkārši dreb no šausmām par piedzīvoto.” Vai nu tiešām visi kaimiņi ir tādi, kā būtu materializējušies no deviņdesmito gadu anekdotēm par vīriem aveņkrāsas žaketēs?

“No šeit dzīvojošajiem laikam gan mans uzvārds, protams, neskaitot Laimu Vaikuli, kuras māja atrodas tieši pretī manējai, ir vispazīstamākais. Jau pirms kāda laiciņa ir izveidojusies tradīcija no Maskavas atbraukušos kūrortpilsētas viesus vadāt pa Jūrmalu un rādīt, kur dzīvo slavenības. Un tā kā Raimonds Pauls šeit nedzīvo, tad paliekam mēs ar Vaikuli…jā, vēl gan ir dzejnieks Taņičs no Krievijas, bet tas ir ieslēpies tik dziļi, ka vispār nav atrodams. Tad nu visa uzmanība tiek mums.”

Vasarnīca “ar pieredzi”

Rakstnieka saimniecība sastāv no divām daļām. Tikko mēs pabijām jaunajā spārnā, kas tapis pēc Mihaila Zadornova ieceres sadarbībā ar „uzticamiem arhitektiem un dizaineriem” pirms dažiem gadiem. Vecā vasarnīca, savukārt, ir ēka ar zināmu vēsturisku slodzi; savā laikā to uzcēlis bēdīgi slavenais partijas funkcionārs Arvīds Pelše. Celtne esot tik kvalitatīva, ka tad, kad kāds ciemiņš, baņķieris, esot apjautājies: “Kur tad celsi īsto māju?”, Mihails esot juties ļoti aizvainots. Māja ir uzcelta ārkārtīgi labi, tā, kā “mūsdienās neceļ”: ar siltinātu jumtu, bez siltuma zudumiem. Nesen celtnieki piebūvēja vienu istabiņu, un tā atdziest ātrāk ne kā visa māja. Mūsdienās viss, saimniekprāt, tiekot celts pēc rietumu tehnoloģijām, kuru galvenais virzītājspēks esot - veicināt jauno materiālu pirkšanu. Daudz pieminētās „modernās tehnoloģijas” bieži vien netiek līdzi elementārām kvalitātes prasībām. “Man Maskavā ir burvīgs draugs, jauks cilvēks, kurš “strādā” par... “jumtu” visiem, bet viņa paša jumts tek!”

Mihails ar sajūsmu turpina vecās Pelšes vasarnīcas tikumu sarakstu: ārkārtīgi kvalitatīvi pamati, griestu pildījums, sienas – itin visā jūtama meistara roka. Tāpēc mājas plānojumā nekas nav mainīts, tikai delikāti “pieķemmēts” nedaudz jaušamais vecišķums. Katrā mājas detaļā ir redzams tās “rīdzinieciskums”- pilsētas gars, kas Mihailam liekas svarīgāks par materiālām lietām.

Skatienu piesaista latviešu mākslinieku gleznas pie sienām: Leo Svemps, Ā. Skride, E. Kalniņš, „tas, kurš Maskavā ir izstādīts Tretjakova galerijā”, arī kāds plašākai sabiedrībai mazāk pazīstams mākslinieks, viesnīcas “Rīga” projektētājs, un pat viens no peredvižņikiem – Meščerskis, kas dīvainas sagadīšanās dēļ arī sēdējis cietumā Rīgā: par to, ka gadsimta sākumā zīmējis dolārus. Zīmējums esot bijis tik perfekts, ka nauda sanākusi kā īsta. Matvejevs - mākslinieks, kurš atdarinājis krievu korifeju Korovinu, par ko, atkal jau Rīgā, viņam nācies izciest cietumsodu. Katra glezna ir ar savu PVN – aizraujošu stāstu, kas liek ne tikai citādāk paraudzīties uz šo gleznu kolekciju, bet arī uz Mihailu Zadornovu. Lūk, arī Svempa glezna, kas nopirkta no Viļa Lāča atraitnes. Interesanti, ka rakstnieka vecāki savā laikā pie Rīgas dzīvokļa tikuši, pateicoties V. Lācim. Mihails nopūšas, ka viņam, kā jau jūrmalniekam, esot bijis neiespējami atrast dzīvesvietu Piemaskavā, jo tik akurātu māju un vēl komplektā ar jūru un priedēm tajā pusē, protams, atrast nevar. Rakstnieka dzīves filozofija – jo tuvāk dabai, jo labāk to jūti, jo viedāks pats kļūsti.

Kad izejam gaitenī, skatiens apstājas pie pakaramajiem, asprātīgā ideja vien ir ko vērta: pie sienas piestiprināti dēļi, bet aiz malkas šķilām slēpjas radiatori. “Mēbeļu veikalā gan ir dīvaini,” atkal ierunājas Zadornovs-humorists, “mēbeles gatavo no skaidām, bet žogus no dēļiem. Man patīk, ja viss ir īsts.” Nepadomājot no manām lūpām izlido TV noklausīta frāze “Pats sev stilists?” - “Es pats esmu savas dzīves saimnieks”, tā, pavisam nopietni, M. Zadornovs. Nākamā „ekskursijas” pieturvieta ir virtuve .“Larme” mēbeles tik ļoti neesot apmierinājušas mājas saimnieku, ka pašrocīgi un ar lielu mīlestību esot bijis tās jāpārtaisa: jāpapildina ar koka detaļām un jāpielīmē bambusa tapetes. Grīdu klāj korķa grīdas segums, lai būtu patīkami staigāt ar basām kājām. Tā gan esot salīdzinoši dārga un neesot pirkta Rīgā: „Diemžēl, šeit vēl nekur neesmu redzējis tik augstas kvalitātes korķi,” savu izvēli komentē Mihails.

Vecā pirāta dzīves principi

Samērā liela telpa ir atvēlēta pirtīm: somu un romiešu. Stāsta Mihails Zadornovs: “Galvenais pirtī ir pareiza attieksme: pirtsslotām ir jābūt pareizi iemērktām: aukstā-karstā, karstā-aukstā ūdenī. Pirts garam jābūt labam.” Viena kļūda celšanas laikā gan tomēr bija pieļauta: mājā iebūvētā ļoti kārotā krievu pirts sadega, jo tā, pretēji visiem standartiem, neatrodas atsevišķi celtā ēkā. Šobrīd pēc ugunsgrēka gan viss ir atjaunots, tomēr pirti joprojām nevarot uzskatīt par “īstu”. Mihaila lepnums ir romiešu, kā to vēl mēdz saukt – turku pirts, kas ir uzbūvēta gana precīzi: lai ūdens no griestiem tecētu, nevis pilētu. „Romietei” piederas obligātā duša milzīgas lejkannas formā, - kā tropu lietusgāze ar brāzmainām šaltīm, ne mīksts vasaras lietutiņš. Toveris, kas šeit aizvieto āliņģi, ir izgatavota no lapegles. Tepat blakus, papildus iepriekšminētajiem ūdenspriekiem, atrodas dušas: viena ar aukstu ūdeni, otra ar karstu.

Blakus pirts telpām atrodas atpūtas istaba, kuras centrā stāv pēc īpaša pasūtījuma gatavota latviešu mākslinieka lampa. Niedru tapetes, kuru būtiskākais mīnuss - redzamā salaiduma vieta, ir pārvērsts plusā, un tieši tapetes, „sajūtu pastiprināšanai”, kā saka Mihails, tiek izmantotas kā nou hau sienas dekors.

Viesistabā pie sienas piekārtais pirts ķipītis, kas Krievijā tradicionāli tiekot izmantots zirgu nomierināšanai, Latvijas mājā kalpojot pusaugu meitas iebaidīšanai. Turpat Mihails atzīstas, ka diemžēl šis gājiens neesot bijis īpaši veiksmīgs, jo nekā vairāk par smiekliem neesot izsaucis. Agrāk gan esot bijis otrādi: kad meitai bijuši trīs gadi un viņa pirmo reizi paņemta līdzi uz Mihaila Zadornova koncertu, tad koncerta beigās esot gauži raudājusi: “Saki, tēti, kāpēc visi tik ļoti par tevi smejas?” Mājas otrajā stāvā atrodas rakstnieka darba kabinets, kur uz ērta masīva rakstāmgalda kārtīgi saliktas papīra lapas un rakstāmrīki. Neraugoties uz visiem cilvēces tehniskajiem sasniegumiem, Zadornovs savus darbus raksta tikai ar roku. Pēc tam jau iepriekšpieminētie palīgi tos drukā uz datora, un turpat tie tiek arī rediģēti. “Zināt, reizēm uz skatuves man ir sajūta, ka kāds it kā runā manā vietā – tā ir iedvesma. Tad nu, lūk,- pie datora šāda veida sajūtas man nekad nav nācies izbaudīt. Nav šīs “nirvānas”, no kuras kaut kas jēdzīgs var izdoties.”

Otrajā stāvā paredzēta vieta topošajai bibliotēkai. Netālu no tās atrodas telpa fiziskajām aktivitātēm: starp rietumu trenažieriem sava vieta ierīkota arī jogas paklājiņam. “Es uzskatu, ka visoptimālākā ir austrumu un rietumu sintēze, mana māja ir ierīkota pēc Austrumu filozofijas, bet tās kvalitāte un tehnoloģijas nāk no Rietumiem. Vērā ņemti daži arī aspekti, kas nāk no mūsu pagātnes, tas ir mans otrais princips. Un proti – ka jāapvieno labākais, kas bijis Padomju Savienībā, ar labāko no mūsdienām. Es uzskatu, ka labākās mājas Jūrmalā ir uzceltas ne tikai pirmskara, bet arī padomju laikos. Un visbeidzot pēdējais princips ir – nekā lieka. Jo māja nepieciešama tam, lai, atnākot uz turieni, gribētos atpūsties un paklusēt. Mūsu laikos visi muld – arī es to skaitā. Bet…es ar to pelnu naudu, pārējā laikā dodot priekšroku klusēšanai. Cilvēks attīstās tikai tad, kad klusē, un es…ļoti daudz laika jau esmu zaudējis. Savā mājā es to atgūstu.” Mihails atklāj arī kādu pagaidām nerealizētu vēlmi kļūt par dizaineri tādam cilvēkam, kurš pieņemtu viņa idejas, jo iespēja apvienot Austrumus un Rietumus Mihailam šķiet patiesi aizraujoša. Saimnieks pats zīmē skices, jo jaunībā ieguvis aviācijas inženiera profesiju, kas tagad lieti noder. No kabineta ved izeja uz terasi, tās grīdu klāj no Krievijas atvesta lapegle. Pēc Zadornova skicēm izveidots nožogojums, kas norobežo no kaimiņiem. “Vai jūs jau ievērojāt, ka man “nav” kaimiņu? Dievs iedeva cilvēkiem zemi, bet velns – izdomāja kaimiņus. Vasarā es reizēm nakšņoju terasē, skatos debesīs, bet no kukaiņiem izsargājos ar dažādiem pretodu tīkliem. Šī terase ir kā kuģa klājs. Savā laikā esmu izbraukājis daudzas jūras, un man vienmēr ir bijusi vēlme, lai man pieder kas kuģa klājam līdzīgs. Klau,” Mihaila acis atkal viltīgi piemiedzas, “kādā no dzīvēm es esmu bijis pirāts! Pirms tam es pārkāpu garīgu solījumu, jo biju daoistu mūks, kurš iemīlējās, bet šīs mīlas dēļ pameta klosteri un aizgāja pirātos. Un sāka nogalināt cilvēkus! Šajā dzīvē man jāizpērk iepriekšējie grēki, daudz strādājot ar sevi. Kāds, kuram nav šādas iepriekšējas pieredzes, noteikti teiktu, ka uz mana klāja būtu labi pavadīt laiku ar meitenēm, jo šeit var uzaicināt neierobežotu daudzumu meiteņu, un tās visas varētu būt izģērbtas!” Mihails smejas un uzsver to, ka ir ļoti labi norobežojies no svešiem skatieniem. Un uz jautājumu, kādas valsts karogu kuģa “kapteinis” uzvilktu uz sava klāja, Mihails nosmej, ka droši vien tomēr internacionālo - pirātu!