Vieta, kur Lembergs ir čoms Putinam, bet diktators Asads - futbolistam Mesi

«Panamas ofšoru» dokumenti nav pirmais, kaut arī līdz šim lielākais noplūdušo dokumentu gadījums, kas atklāja pasaulē ietekmīgu politiķu divkosību. Latvija nav izņēmums, bet to mēs zinājām jau vakar, vai ne? Un kāda mums daļa par «Panamas ofšoriem», ja tajos neesot atrodami pierādījumi Latvijas politiķu zelta podiem?

Sākotnēji šķiet, - redz, redz, pat vienas ārzonas firmas arhīvi [11,5 miljoni dokumenti, 2,6 tb datu] ļauj pārliecināties, ka nekas nav mainījies – cik patiesi kropla vēl arvien ir pasaules finanšu sistēma [tai skaitā Latvijas banku vide ar politiķu novājināto uzraugu FKTK], kam nav nedz valstu, nedz morāles robežas: demokrātiju līderi ilggadēji skaļi runā par korupcijas izskaušanu, banku kontroli un ārzonu uzraudzību, tomēr aiz slēgtām durvīm par to klusē. Un, ko tur daudz runāt, jo skaidrs – ja nopietni tiks apdraudētas lielo finanšu tirgus intereses [tas ir, bezgalīgi pieaugoša, nesamērīga peļņa], tad līdz pamatiem var nākties nojaukt liberālo kapitālismu, cerot no jauna uzbūvēt demokrātiju jaunās politiskās sistēmas.

Neapmierinātība ir laba lieta, ja to pārvērš konstruktīvā darbībā

Svarīgākais ofšoru skandālā ir vēsi secinājumi. «Panamas ofšoru» skandāls, lai cik apjomīgs un sarežģīti šķetināms, nepaliks nemanīts vienkāršam vēlētājam ne Latvijā, ne Vācijā. Elektorātu neapmierinātība ar līdzšinējo lietu kārtību ir īpaši skaļa 21.gadsimtā, ļaujot ultraradikāļiem un populistiem stiprināt pozīcijas ne vien musulmaņu teokrātijās un Krievijā, bet arī gūt lielākus panākumus Eiropas Savienības valstīs (Grieķija, Brexit, Le Pēna) un ASV (Tramps, Sanders).

Latvijā ļoti labi zinām, ka sociālisms, komunisms, kalifāts vai ķīniešu hibrīdkonfūciānisms nespēj un nekad nespēs sniegt to, ko garantē demokrātija. Tomēr bļaujošās sirēnas ir tik vilinošas, ka ir viegli krist par upuri maldiem - Wikileaks, Snoudena faili, Luksemburgas nodokļu skandāla un «Panamas ofšoru» dokumentu atmaskojošie atklājumi liecina par visa līdz šim zināmā gala sākumu, kas neizbēgami novedīs pie Eiropas Savienības izjukšanas un demokrātijas norieta. Alternatīva ir masveida koķetērija ar galēju konservatīvismu un pašizolacionismu. Tas patiesi ir nožēlojami. Ja vēstures zināšanas mums ir devušas kādu labumu, tad tā ir spēja apstāties un atskatīties, pirms speram soli tālāk!

Ofšori nav neaizskarami, paši ļaujam tādiem būt

Personas uzvārda pieminēšana «Panamas ofšoru» dokumentos automātiski nenozīmē iesaisti šaubīgos vai noziedzīgos darījumos. Tomēr pasaulē ir pietiekoši daudz valsts vadītāju, diktatoru, biznesmeņu, slavenību un noziedznieku, kuri izmanto ofšorus savtīgu mērķu realizēšanai, tai skaitā - izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšana [legalizēšana].

Vairāku Latvijas pilsoņu/rezidentu pieminēšana «Panamas ofšoru» dokumentos arī nenozīmē, ka šīs personas ir obligāti iesaistītas šaubīgos darījumos. Tomēr atsevišķu uzvārdu atrašanās ārzonu kompāniju īpašnieku un patieso labuma guvēju sarakstos nenozīmē, ka viņi [viņas] NAV iesaistīti šaubīgos vai pat noziedzīgos darījumos. Jautāsiet, kādēļ tik uzmanīgi, nekonkrēti, izvairīgi? Tādēļ, ka ne vienmēr salaupītā slēpšana ofšoros ir izšķirīgais iemesls, kādēļ Latvijas tiesībsargiem un prokuratūrai trūkst pierādījumu, lai [neatkarīgā] tiesa spētu ietupināt galvenos vainīgos valsts maizē. Tas ir, apcietināt un notiesāt. Nevis, piemēram, ļaut ministriem iezīmētos policistus un VID darbiniekus aizrotēt uz citu valsts institūciju, citu partiju, cita valsts uzņēmuma valdi.

Superbagātnieks un smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs ar Latvijas valsti tiesājas jau daudzus gadus. Tomēr vēl aizvien ir uz brīvām kājām. Un tikai tādēļ, ka kopš 90-ajiem dāsni dalījies ar daudziem, kuri vēl šodien ir aktīvajā politikā, kopā ar kādu jaunās paaudzes stipendiātu Māra Kučinska valdībā. Savukārt saimnieka labvēlība, kas izpaužas kā stipendiāta atalgošana ar kādu labumiņu, ir droši realizējama, pateicoties tieši necaurskatāmiem darījumiem ofšoros, kas garantē visu, tikai ne publicitāti politiskajai korupcijai un tiesībsargiem pieeju informācijai par nelikumīgiem, noziedzīgiem darījumiem.

Lieciet aiz auss, konfidencialitāte ofšoros darbojas pretēji normāla cilvēka loģikai - «Panamas ofšoru» dokumentos minēti pat diktatori un masu slepkavas, tādēļ Latvijas kampēji un viņu uzticības personas pavisam droši var veikt jebkādus darījumus jebkurā ārzonā, nebaidoties no soda.

Tas viss var šķist tāls un neaizsniedzams, tomēr ik pa laikam mūs realitātē atgriež daži Latvijas žurnālisti, kuru kompetence un profesionālisms ļauj uzdrīkstēties atklāti runāt par sistemātisku korupciju un amatpersonu noziegumiem, saucot iesaistītās personas īstajos vārdos. Idealizēt nav nepieciešamības, bet tieši šādu un citās profesijās strādājošu uzņēmīgu un pašaizliedzīgu cilvēku dēļ mēs vēl nedzīvojam K.Ulmaņlaika pastētē. Vai Krievijā, kur visu mūžu varētu bolīt acis, kādēļ mums neviens netic, bet valstij piemērotas ekonomiskās sankcijas.

Ārzonu kompānijās noslēptie nesamaksātie nodokļi tiek lēsti no dažiem simtiem miljardu eiro līdz pat pāris desmitiem biljonu eiro. Precīzi, protams, nav un nebūs zināms. Bet ir droši prognozējams, ja kaut vai piektā daļa no ofšoros atrodamās bagātības tiktu konfiscēta un/vai legalizēta, tas ļautu varenajām un arī mazām valstīm, kā Latvija, drošāk lavierēt pa trauslās ekonomikas labirintiem 21.gadsimtā.

Nauda neaug kokos, arī nodokļi valstij ir jānopelna. Bet tas nav izdarāms vienreiz par visām reizēm. Tas ir nepārtraukts darbs un pienākums, ar kuru Latvijā nodarbojas pašdiskreditētais Valsts ieņēmumu dienests.

Un šoreiz bez sarkasma, lai izdodas!