Nē, nu tas vairs nav izturams – mazais visu laiku skraida kā atspole, mierā nespēj nosēdēt ne mirkli, nemitīgi rosās, rāpo, trako un lēkā. Nu kas tas ir? Atbilde atšķirībā no risinājuma ir vienkārša – tas ir hiperaktīvs bērns.
Nemiera gars jeb hiperaktīvs bērns (19)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga pārmērīga aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja, vecumam un psihiskajai attīstībai neatbilstoša kustību koordinācija. Tas ir fizisks nemiers, kas pārsniedz normālu bērna kustīgumu.
Šādus "nemiera garus" nedrīkst izlaist no acīm, lai nenotiktu nelaime. Speciālisti hiperaktivitāti dēvē par attīstības traucējumu, kas visbiežāk rodas pirmajos piecos dzīves gados.
Vai hiperaktivitāte ir iedzimta?
Ir pētījumi, kuros secināts, ka hiperaktivitāti ģenētiski pārmanto no vecākiem, to veicina neiroloģiski traucējumi, kaitīgas vielas apkārtējā vidē, krāsvielas un konservanti pārtikā, kā arī psihosociāli faktori, attiecības ģimenē u.c. faktori. Hiperaktivitāte ir fenomens, kas cilvēku pavada visu mūžu – tā neizzūd pusaudža vecumā vai pusmūžā. Līdz ar vecumu mazinās tikai pazīmju intensitāte un spilgtums. Tas nozīmē, ka hiperaktīviem bērniem nepieciešama daudz lielāka apkārtējo un tuvāko cilvēku uzmanība un mīlestība. Nenovērtēts un nesaprasts šāds bērns viegli ļaujas dažādām atkarībām un kļūst par apgrūtinājumu citiem. Hiperaktīvi bērni nereti ir ļoti apdāvināti, taču impulsivitāte spēcīgi ietekmē šo talantu attīstību.
Mīlestības trūkums
Psihologi hiperaktīvam bērnam iesaka noteikt stingras robežas un režīmu. Svarīgi atrast nodarbību veidus, kas bērnam ir patīkami, tā ļaujot viņam likt lietā un attīstīt savus talantus. Jebkuros apstākļos hiperaktīvam bērnam vajadzīga sapratne, pacietība un mīlestība. Bieži vien hiperaktīviem bērniem tiek diagnosticēts uzmanības deficīta sindroms, ko veicina vecāku mīlestības trūkums. Mūsdienās tas jo vairāk ir izplatīts nevis sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, kur vecāki neliekas ne zinis par savām atvasēm, bet gan labvēlīgās un pat diezgan turīgās ģimenēs, kurās pieaugušie ir aizņemti un pārņemti ar naudas pelnīšanu, bērnam atvēlot aizvien mazāk laika un paviršu uzmanību.
Hiperaktivitātes izpausmes:
=biežas nemierīgas kustības ar rokām vai kājām, grozīšanās;
=bieža skraidīšana apkārt vai rāpšanās nepiemērotās vietās;
=grūtības rotaļāties vai mierīgi iesaistīties dažādos pasākumos;
=pārmērīga un steidzīga runāšana;
=bērns nespēj veltīt uzmanību detaļām, pieļauj daudz paviršības kļūdu mācībās, darbos u.c.;
=ievērojamas grūtības ilgstoši noturēt uzmanību darbam vai rotaļai;
=bērns bieži vien neklausās vai nedzird, ko viņam saka;
=norādījumu ignorēšana, uzdoto darbu vai pienākumu nepabeigšana;
=grūtības pašam organizēt savu darbu;
=mēģina izvairīties no pienākumiem, kas prasa garīgu piepūli (piemēram, mācībām vai mājas darbiem, istabas vai mantu kārtošanas);
=regulāri pazaudē dažādas lietas un mantas, kas vajadzīgas konkrētu uzdevumu veikšanai (piemēram, zīmuļus, grāmatas, putekļu lupatiņu, rotaļlietas utt.);
=izteikti novērojama aizmāršība.
Hiperaktivitātes dēļ šo bērnu uzvedība un izturēšanās bieži vien ir agresīva, radot problēmas saskarsmei ar vienaudžiem vai pieaugušajiem.
Hiperaktivitātes izpausmes dzīves laikā mainās. Pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērni, pusaudži un pieaugušie izrāda atšķirīgas hiperaktīvās uzvedības īpatnības.
Hiperaktīvu zīdaini raksturo kaprīzes, viegla uzbudināmība, dažādu vajadzību izrādīšana, ko grūti apmierināt. Pārmērīga aktivitāte vērojama jau pirmajos dzīves mēnešos. Pirmsskolas vecumā šie bērni daudz biežāk gūst dažādas traumas nekā citi viņu vienaudži. Ar hiperaktīvu bērnu sabiedriskās vietās uzturēties ir ļoti grūti un nogurdinoši – ne tikai vecākiem, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Pat piecus sešus gadus veci bērni, kuri teorētiski saprot norādījumus, kā pareizi uzvesties, visu grib aiztikt ar rokām. Hiperaktīvajiem bērniem novērojamas grūtības ar pirkstu koordināciju, proti, dažādi rokdarbi, piemēram, griešana ar šķērēm, veidošana no plastilīna utt. viņiem var nepadoties. Atšķirībā no citiem vienaudžiem hiperaktīviem bērniem nereti ir problēmas ar patstāvīgu saģērbšanos, ēšanu utt. Tā kā savas pārlieku aktīvās uzvedības dēļ šie bērni bieži vien tiek atstumti no rotaļu biedriem, viņiem mēdz rasties problēmas sociālo attiecību veidošanā.
Vecāku ievērībai!
=Pieņemiet savu bērnu tādu, kāds viņš ir;
=izvairieties salīdzināt savu bērnu ar citiem;
=rosiniet bērnu darboties arī jomās, kas viņam šķiet grūtas un sarežģītas;
=motivējiet un palīdziet bērnam pārvarēt grūtības;
=iedrošiniet bērnu pamēģināt un sasniegt aizvien kaut ko jaunu;
=izvairieties no fiziskas bērna sodīšanas;
=māciet bērnam pārvarēt dusmas;
=kopā ar mazuli izveidojiet aizliegumu sarakstu un kontrolējiet tā ievērošanu;
=izrādiet mīlestību, veidojot ciešu fizisko un emocionālo kontaktu – nebūs par biežu atgādināt, cik ļoti viņu mīlat, cik mīļš un dārgs jums ir jūsu bērns utt.;
=izrādiet neviltotu interesi par bērna aktivitātēm, paslavējiet viņu par katru sasniegumu, bet izvairieties no atalgojuma sniegšanas par katru labu darbu vai vienkārši labu uzvedību;
=pavadiet ar bērnu pēc iespējas vairāk laika, iedziļinieties viņa domās, jūtās, problēmās, mēģiniet visus jautājumus izrunāt no sirds un līdz galam;
=vienmēr un visās situācijās esiet bērnam labas uzvedības paraugs.
Konsultējusi bērnu psiholoģe Ieva Lejiņa