Egoisma ģēnijs - Salvadors Dalī (17)

Salvadora Dalī senči cēlušies no Ljeras, mazas pilsētiņas Spānijas ziemeļaustrumos. Runā, ka šajā vietā savulaik dzīvojis daudz raganu, tāpēc pilsētiņai lemts skumjš liktenis – dažādu karu laikā tā vairākas reizes nolīdzināta līdz pamatiem. 19. gadsimta beigās viens no Ljeras iedzīvotājiem, uzvārdā Dalī, pārcēlās uz Kadakesu, ciematu pie jūras, ko no pārējās pasaules atdala kalnu grēda. Šeit pasaulē nāca Salvadora Dalī vectēvs Gals Dalī. Pats Salvadors par Kadakesu rakstījis, ka visi, kas nāca pasaulē šajā vietā, bijuši ķerti vēja dēļ, kuru dēvē par tramontanu. Tas ir spēcīgs ziemeļvējš, kas dažas dienas gadā pūš no kalniem ar ātrumu līdz 130 kilometriem stundā, apgāžot automašīnas, plēšot jumtus un iedzenot ielejas iedzīvotājus depresijā. Salvadora vectēvu tramontana galu galā aizdzina prom no Kadakesas – viņš devās uz Figeresu Spānijas reģionā Katalonijā pie Vidusjūras. Taču vēja brāzmas bija pārlieku dziļi iespiedušās Gala apziņā – saulainā Figeresa viņu nespēja izdziedēt, un 1886. gadā viņš 36 gadu vecumā beidza dzīvi pašnāvībā, nolecot no balkona. Pašnāvības fakts tika slēpts ne tikai no sabiedrības, bet arī jaunākajiem ģimenes locekļiem, taču tas nepasargāja Gala pēctečus no mantotās paranojas lēkmēm, kas piemeklēja gan Salvadora Dalī tēvoci Rafaelu, gan pašu mākslinieku. Otrs Gala Dalī dēls Salvadors Dalī i Kuzi izmācījās par juristu un atvēra notāra praksi Figeresā, kur pēc kāda laika apprecējās ar Felipu Domenehu Feresu. Abu pirmais bērns nāca pasaulē 1901. gada oktobrī, taču gastroenterīta dēļ puisēns gada un desmit mēnešu vecumā nomira. Deviņus mēnešus un desmit dienas pēc šā bērna nāves pasaulē nāca viņa brālis, ko, tāpat kā mirušo, nosauca par Salvadoru, kristībās pievienojot vēl vārdus Domingo Felipe Hacinto. Salvadors seniors un Felipa apgalvoja, ka bērns šajā vārdā nav nosaukts kā mirušā dēla aizvietotājs, bet gan ģimenes tradīcijas dēļ, taču paša Dalī atmiņas liecina par ko citu. Viņš autobiogrāfijā rakstīja, kā piecu gadu vecumā aizvests pie brāļa kapa, kur vecāki paziņojuši, ka Salvadors ir sava brāļa reinkarnācija. Dalī tam ticēja visu mūžu: “Mēs atspoguļojām viens otru kā divas ūdens lāses, taču mums bija dažādi atspīdumi. Viņš acīmredzot bija manis paša pirmā versija.”

Ķiploki un seksuāla trauma

Vecāki mazo Salvadoru ļoti lutināja – iespējams, tāpēc, ka vainoja sevi pirmā dēla nāvē. Katru rītu, tikko atvērušu acis, Salvadoru jau sagaidīja mīlošās māmiņas jautājums: “Mīļais, ko tu šodien vēlies?” Dalī trīs gadus jaunākā māsa Ana Marija kādā intervijā atcerējās, ka reiz brālis izdomājis – viņam vajag no ķiplokiem savītu bizi, kas rotājusi kāda slēgta pārtikas veikaliņa skatlogu. Tā bijusi viena no retajām reizēm, kad Salvadora sarīkotā pamatīgā histērija nokaitinājusi pat mīlošo māti. Attiecības ar citiem cilvēkiem Salvadoram veidojās pavisam citādi. Pēc paša atmiņu fragmentiem un citu stāstītā šķiet, ka ārpus ģimenes viņš bijis ārkārtīgi kautrīgs, bezgala nepraktisks radījums, kas nemitīgi jaucis realitāti ar fantāzijām. Iespējams, no šīs kautrības un neziņas, kā dzīvot reālajā pasaulē, vēlāk radās Dalī seksuālie kompleksi, kas, pēc paša mākslinieka atzinuma, ir pamats daudzām viņa gleznām. Kopš pusaudža gadiem Dalī paniski baidījās no attiecībām ar sievietēm. Pats Salvadors šo baiļu rašanās cēloni saskatīja tēva rīcībā – īsti neizprazdams jūtīgo dēlu, viņš reiz uz klavierēm bija atstājis atvērtu ilustrētu grāmatu par veneriskajām slimībām. Vai nu šā, vai kāda cita iemesla dēļ Salvadors arī ļoti baidījās, ka varētu būt impotents vai homoseksuāls. Jaunībā Salvadors Dalī bija ļoti pievilcīgs, turklāt mēdza to uzsvērt, īpaši pievēršot uzmanību savai garderobei. Viņš ļoti patika meitenēm, un viņa pirmā draudzene bija kādas kafejnīcas īpašnieka meita Karme Rožē Pumerola. Abi kopā apmeklēja zīmēšanas stundas un gāja uz kino. 16 gadu vecumā Salvadors piedzīvoja pirmo lielo satricinājumu – no krūts vēža nomira viņu dievinošā māte, un viņš zvērēja, ka kļūs slavens, lai godinātu Felipu. Tolaik viņš acīmredzot nevarēja iedomāties, ka aptuveni pēc astoņiem gadiem uz kādas savas gleznas uzrakstīs: “Reizēm es ar baudu uzspļauju savas mātes portretam...”

Madrides Rezidence

Gleznotāja talants Salvadoram Dalī izpaudās jau bērnībā. Beidzot skolu, viņam jau bija notikušas vairākas izstādes Figeresā un Barselonā. Tēvs lepojās ar Salvadora panākumiem un nolēma, ka dēlam māksla turpmāk jāapgūst Madridē. 1922. gada septembrī Salvadors ievācās Madrides studentu mītnē, sauktā par Rezidenci. Pirmajās studiju nedēļās viņš savas kautrības dēļ vairījās no citiem Rezidences iemītniekiem, taču ar laiku parādījās draugi. Viens no tuvākajiem cilvēkiem studiju gadu sākumā bija vēlāk slavenais režisors Luiss Bunjuels [1900–1983] – puisis no Aragonas, kurš vienlaikus mācījās vairākās fakultātēs, labprāt nodarbojās ar sportu un nemitīgi izrādīja savu dumpiniecisko garu. Abi draugi kopā iepazina Madrides krogus un ieguva aizvien jaunus paziņas. Tāpat kā pārējo studentu prātus, Dalī toreiz nodarbināja kāda ievērojama persona – pats slavenākais Rezidences iemītnieks, kas 1922. gada rudenī neapmeklēja universitāti, jo viesojās pie vecākiem Andalūzijā. Šis cilvēks bija Federiko Garsija Lorka [1898–1936]. Viņš bija sešus gadus vecāks par Salvadoru un tolaik, kad abi iepazinās, jau bija publicējis savu pirmo dzejoļu grāmatu. Lorka labi spēlēja klavieres, dziedāja, bija lielisks stāstnieks un zīmētājs. Taču citi no dzejnieka turējās pa gabalu, jo viņš bija homoseksuāls. Lorka Rezidencē ieradās 1923. gada sākumā. Viņiem ar Dalī bija daudz kopīga – mīlestība pret dzeju, visu francisko, spāņu tautasdziesmām, pārdomas par šīs pasaules netaisnību, kā arī problēmas ar seksualitāti. Tā bija “liela draudzība”, kā viņu attiecības dēvēja pats Dalī. Un ar laiku šai draudzībai parādījās tendence kļūt par kaut ko vairāk. Dalī, cik spēdams, pretojās domai, ka viņa seksualitāte ir tāda pati kā Lorkam, un baidījās pakļauties kaislībai.

Dievišķais Dalī pret kaislību

1925. gada Lieldienu brīvdienās Dalī uzaicināja Lorku pie sevis uz mājām. Tās atstāja negaidītu iespaidu uz Dalī māsu – Ana Marija vēlāk rakstīja, ka “tad, kad mēs pēc pirmajām kopīgajām pusdienām nonācām līdz desertam, mēs jau bijām kļuvuši par draugiem”. Anai Marijai tolaik bija 17 gadu, un viņa iemīlējās Lorkā. Arī Dalī tēvs labprāt uzņēma dzejnieku savās mājās – ne viņš, ne Ana Marija pat nenojauta, kādā gultnē virzās Salvadora un Federiko attiecības. 1926. gadā Lorka nopublicēja dzejoli Oda Salvadoram Dalī, kas mākslinieku satrieca. Draugs neilgi pēc tam mēģināja viņu pavedināt, taču Dalī bija nepielūdzams. “Es biju ļoti uztraucies. Kaut kur dvēseles dziļumos es jutu, ka viņš ir dižs dzejnieks un ka man viņam jāvelta maza daļiņa dievišķā Dalī,” vēlāk atmiņās rakstīja mākslinieks. Taču nekas nenotika. Tas nebija Lorkas pēdējais mēģinājums padarīt Dalī par savu mīļāko, taču visbeidzot viņš atkāpās un vēlāk Dalī adresētajā vēstulē rakstīja: “Es izturējos kā nepieklājīgs ēzelis – pret tevi, labāko, kas man ir. Ar katru minūti es to saprotu aizvien vairāk un ļoti visu nožēloju.” Dalī un Lorkas attiecības ļoti uztrauca Salvadora draugu Luisu Bunjuelu. Savas bažas viņš uzticēja kādam draugam vēstulē: “Nelietīgais Garsija! Jāatbrīvo Salvadors no viņa ietekmes, jo Dalī ir īsts vīrietis, turklāt ļoti talantīgs.” Taču draugam nebija jāiejaucas – dzejnieku un mākslinieku izšķīra liktenis, kas katru aizveda uz savu pusi. Abi turpināja sarakstīties un pēc iespējas mēģināja arī tikties. 1935. gada rudenī Dalī un Lorka tikās Barselonā. Dzejnieks, satiekot draugu, jutās tik laimīgs, ka rīkojās sev pavisam neraksturīgi – aizbrauca līdzi Dalī uz Teragonu, pilsētu Vidusjūras piekrastē, nebrīdinājis cilvēkus, kas bija sapulcējušies uz Lorkam par godu sarīkotu koncertu. Vēlāk intervijā dzejnieks stāstīja: “Mēs esam gara līdzinieki. Lūk, pierādījums – mēs nebijām tikušies septiņus gadus, taču mūsu viedokļi joprojām sakrīt, it kā mēs nekad nebūtu pārtraukuši sarunu. Dalī ir ģēnijs!” Tā izrādījās Lorkas un Dalī pēdējā tikšanās reize. Lorka Spānijas pilsoņu kara laikā gāja bojā, iespējams, viņu noslepkavoja nacionālistu milicijas vienība. Dzejnieka kapavieta tā arī nav zināma. Salvadors Dalī, uzzinājis šo vēsti, ilgi nespēja noticēt skumjajai ziņai. Garsija bija pats svarīgākais cilvēks Salvadora dzīvē, protams, līdz brīdim, kad parādījās Viņa – sieviete, vārdā Gala.

Kazaņas francūziete

Ar vēl vienu dižu dzejnieku, Polu Eliāru [1895–1952], Dalī iepazinās kādā ballītē 1929. gadā. Eliāra sieva tolaik uzturējās Šveicē, bet mākslinieks jau bija dzirdējis, ka viņa esot neparasta sieviete. Tovasar Dalī gaidīja ierodamies seno draugu Luisu Bunjuelu. Kā solījis, viņš augustā bija klāt, atvedot līdzi dažus draugus, to vidū arī Polu Eliāru ar sievu un meitu. Vietējā prese ziņoja, ka pilsētiņā ieradušies Parīzes bohēmas pārstāvji kopā ar “savām cienījamajām ģimenēm”. Eliāra sievu Dalī pirmo reizi ieraudzīja pludmalē, tērpušos peldkostīmā. Viņas smalkais augums gluži vai satrieca Salvadoru, turklāt visi viņu sauca vārdā, kas Dalī atgādināja paša vectētiņu, – Gala. Šo sievieti nevarēja dēvēt par skaistuli, taču viņas personība apbūra visus klātesošos, tikai niknuma brīžos, kas nemaz neatgadījās tik reti, viņa pēkšņi kļuva neglīta. Desmit gadu par Dalī vecākā Helēna Djakonova-Devuļina, ko jau mazotnē bija iesaukuši par Galu, piedzima Kazaņā. Par viņas bērnību zināms visai maz. Tēvs Ivans bija kalpotājs, bet māte Antoņina apgrozījās mākslinieku aprindās un publicēja bērniem domātu stāstu krājumus. Jau septiņu gadu vecumā Helēna sāka mācīties franču valodu. Ar Dalī viņa sazinājās tikai franču valodā, kamēr pats mākslinieks pārsvarā runāja dīvainā franču, spāņu un katalāņu valodas sajaukumā. Desmit gadu vecumā Gala bija zaudējusi tēvu, un viņu kopā ar abiem brāļiem un māsu audzināja māte viena pati, pēc tam arī patēvs. Meitene bija diezgan slimīga, un 1912. gadā viņu aizsūtīja uz sanatoriju Šveicē. Tur Gala pavadīja divus gadus un iepazinās ar jauno dzejnieku Polu Eliāru. Abi kādu laiku sarakstījās, bet 1916. gadā Gala jau līgavas statusā devās pie Eliāra uz Franciju. Ir saglabājušās Galas sūtītās kaislīgās vēstules Eliāram uz fronti. Līdz laulībām 23 gadu vecumā dzīvojusi tikumīgu dzīvi, Gala, šķiet, vēlāk to kompensēja ar kaislīgiem ārlaulības sakariem. Eliāri dzīvoja brīvu dzīvi, viens otram neatskaitoties. Baumoja, ka Galas seksuālā apetīte robežojoties ar nimfomāniju – viņa izbaudīja gan sakaru trijatā ar vīru un mākslinieku Maksi Ernstu, gan daudzus mīļākos, kas bija cits par citu jaunāki. Visi viņas partneri bija ļoti izskatīgi vīrieši, un uzreiz pēc iepazīšanās viņai, protams, radās interese par talantīgo, jauno skaistuli Salvadoru Dalī. Turklāt bija sašķobījusies Eliāra finansiālā situācija, bet Gala paniski baidījās no nabadzības. Tikko iepazinis Galu, Salvadors bija vai gluži bez prāta – viņu līdz šim nebija interesējusi neviena sieviete, izņemot pusaudža gadu draudzeni, ar kuru viņu saistīja zīmēšana un kino. Pirmais notiekošo pamanīja Bunjuels. Viņam šī aizraušanās nepatika, taču režisoram nebija nekādas varas pār apmāto draugu. Kad visa kompānija pameta Dalī māju, Gala kopā ar meitu palika. Tas kļuva par Salvadora un viņa ģimenes nesaskaņu iemeslu – tolaik satikies ar francūzieti, par kādu tika uzskatīta Gala, bija tas pats, kas satikties ar prostitūtu. Dalī tēvs dēvēja Galu par la madam un mainīja savu testamentu par labu Anai Marijai, kura, tāpat kā pārējie ģimenes locekļi, Galu necieta ne acu galā. Taču ne jau Dalī sakars ar Galu lika viņam saraut saites ar ģimeni. Drīz pēc šokējošās la madam ievākšanās pie Salvadora viņš Parīzē sarīkoja izstādi, kurā goda vietā atradās glezna Svētā sirds. Dalī gleznā bija ierakstījis vārdus: “Reizēm es ar baudu uzspļauju savas mātes portretam...” Dalī senioram un Anai Marijai nu bija gana – viņi savu radinieku vairs nevēlējās redzēt. Pēc daudziem gadiem Dalī teica, ka viņš nav vēlējies apgānīt mātes piemiņu, bet šo frāzi gleznā ierakstījis, sekojot savai zemapziņas balsij. Nekādu pusjukušu bērnu! Taču citādi izstādei bija grandiozi, tostarp finansiāli, panākumi. Par to lielā mērā jāpateicas Galai, kas uzņēmās Dalī aģentes pienākumus un bija vidutāja starp Dalī un pārējo pasauli, kuras noteikumos Salvadors negribēja iedziļināties, – šo svarīgo statusu viņa saglabāja gandrīz visu mūžu. Par spīti Salvadora tēva lāstiem, abi turpat netālu no Dalī ģimenes mājas nopirka nelielu namiņu. Galas un Dalī sakaru nespēja pārdzīvot vēl kāds cilvēks – Pols Eliārs. Viņš burtiski bombardēja Salvadoru ar telegrammām, lūgdamies, lai mākslinieks viņam atdod karsti mīļoto sievu. Arī Lorka nebija lielā sajūsmā par sievietes ienākšanu Dalī dzīvē, taču, iepazinies ar Galu, dzejnieks bija sajūsmā – jau tas vien, ka šī sieviete spēja ne vien savaldzināt, bet arī noturēt Dalī, bija ko vērts! Gala kļuva par Dalī reliģiju. Kā atzina pats Salvadors, Gala esot izglābusi viņam dzīvību. 1934. gada janvārī abi apprecējās. Saprotamu iemeslu dēļ Pols Eliārs, kaut uzaicināts, laulību ceremonijā nepiedalījās. Pārim nebija bērnu. Kad Salvadora draugs un mākslas kolekcionārs Reinolds Morss reiz māksliniekam par to apjautājies, Dalī viņam atteicis: “Bail iedomāties, kādi būtu mūsu kopējie bērni! Viens no Pikaso dēliem skraida pa Parīzi puspliks un pusjucis. Ja jau tādam ģēnijam kā Pikaso ir tik sajucis dēls, iedomājieties, kas būtu piedzimis man!” Patiesība gan bija mazliet citāda – pēc kādas operācijas Galai vairs nevarēja būt bērnu. Bet Dalī, kā viņš pats izteicās, patika, ka viņa sieva “ir sterila”. 1935. gada rudenī Salvadors un Gala pirmo reizi devās uz Ameriku, kas tobrīd jau atzīto mākslinieku uzņēma atplestām rokām. Tā bija pirmā liecība par gaidāmo Dalī pasaules slavu un bagātību. Aptuveni šajā pašā laikā Dalī mēģināja izlīgt ar tēvu. Pamazām viņu attiecības uzlabojās, un vēl pēc kāda laika Dalī senioram nācās atzīt, ka bez Galas viņa dēls, visticamāk, vadītu savas dienas zem kāda Parīzes tilta. Taču māsa Ana Marija joprojām spītīgi izturējās noraidoši. 1949. gadā Ana Marija publicēja memuārus par Salvadora Dalī bērnību, kuros, pēc viņa domām, mainīja virkni faktu un ne jau Salvadoram par labu. Tad Dalī uz visiem laikiem atteicās no māsas un turpmāk retajās pieminēšanas reizēs par viņu teica – “tā vecā lesbiete”.

Zeķes un kūstoši pulksteņi

Amerikā, kur 1940. gadā Dalī un Gala apmetās uz dzīvi un galu galā pavadīja astoņus gadus, Salvadoram vai, visticamāk, Galai ienāca prātā doma izmantot savu vārdu naudas pelnīšanas nolūkos. Tā parādījās smaržas, zeķes, kaklasaites ar mākslinieka vārdu vai viņa gleznu fragmentiem. Sākās nebeidzama Dalī gleznās redzamo kūstošo pulksteņu un lūpu tiražēšana. Desmit gadu laikā Dalī bagātība ievērojami pieauga. Gala no Amerikas nelegāli izveda neskaitāmus koferus ar naudu. Pieaugot materiālajai labklājībai, diemžēl pieauga arī Galas sliktā slava. Viņai jau tuvojās septiņdesmit, sekoja daudzas plastiskās operācijas, un viņa tīkoja pēc aizvien jaunākiem mīļākajiem, apberot savus favorītus ar naudu. Salvadors uz to visu pievēra acis. Daži Galas draudziņi neaprobežojās ar romantiku un gultas priekiem – reiz pēc pusdienām ar kādu Ēriku Semonu atklājās, ka laikā, kamēr jaunais vīrietis turējis Galas roku pie restorāna galdiņa, viņa drauģeļi mēģinājuši aizbraukt Dalī kundzes mašīnu. Nevar teikt, ka Gala jaunos vīriešus būtu piesaistījusi tikai ar naudu – sievietes šarms nebija zudis, un dažs labs viņā iemīlējās līdz neprātam. Tā notika ar Viljamu Rotleinu, narkotiku atkarībā ieslīgušu 22 gadus vecu jaunekli no Ņujorkas. Galai viņš šķita līdzīgs Dalī jaunībā, viņa Viljamu savāca burtiski uz ielas un aizveda uz Veronu – uz šo pilsētu viņa jaunos mīļākos veda bieži. Viljams atbildēja ar patiesu kaislību un brīžos, kad Gala nebija līdzās, sūtīja viņai telegrammas, stāstot, ka neko nesaprot no mīlestības, vairs nelieto narkotikas, nedzer, jūk prātā no ilgām pēc Galas, un lūdzās, lai viņa atbrauc. Kādu brīdi Salvadoram šķita, ka sieva tiešām pametīs viņu un aizies pie Viljama. Kad Gala bija aizrāvusies ar kārtējo jauno mīļāko, Dalī nopriecājās par īslaicīgo brīvību, bet pēc tam sāka skumt pēc sievas, un parasti viņa atgriezās. Šoreiz viss bija citādi. Dalī aizrakstīja Galai, lūdzot viņu neaiziet pavisam. Ilgi nebija jāgaida – Galas jūtas pret Viljamu izsīka, kad viņš neizturēja kinoproves pie režisora Federiko Fellīni. Pēc kāda laika Viljams nomira no narkotiku pārdozēšanas.

Amanda un Ultravioleta

Gala ļoti priecājās, kad Dalī viņai uzdāvināja pili Pubolā, Katalonijas reģionā. Tajā viņa jutās ērti, bet Dalī lielījās, ka šo mīlas ligzdiņu pat viņš drīkst apmeklēt tikai pēc sievas rakstiska ielūguma. Pēdējā lielā mīlestība Galas dzīvē bija Džefs Fenholts, kurš atveidoja galveno lomu Holivudas mūziklā Jēzus Kristus – superzvaigzne. Gala viņa vajadzībām lika uz savu pili atgādāt klavieres, nopirka mīļākajam māju vairāk nekā par miljonu dolāru un dāvināja Dalī gleznas. Vēlāk Fenholts kļuva par televīzijas sludinātāju un noliedza, ka viņam jebkad bijušas intīmas attiecības ar Galu. Nebija jau tā, ka Dalī ļāva sievai darīt, ko viņa vēlas, bet pats gleznoja un gaidīja kārtējā romāna beigas. Tiklīdz Gala ieslēdzās pilī ar jaunu mīļāko, Dalī nekavējoties zvanīja kādai no savām draudzenēm – Izabellai Kolinai Difresnē [1935], sauktai par Ultravioletu, vēlāk – Amandai Līrai, kas labprāt ieradās pie mākslinieka, tiklīdz viņš sauca. Ar ekscentrisko mākslinieci Ultravioletu Salvadors iepazinās 1955. gadā, un drīz viņa kļuva par mākslinieka skolnieci un mīļāko. Vēlāk viņa pameta Dalī, lai darbotos pie Endija Vorhola. Otra jaunā sieviete, populārā dziedātāja Amanda Līra [1939], patika Dalī tāpēc, ka vienlaikus līdzinājās gan sievietei, gan jauneklim – viņas hermafrodītiskā pievilcība valdzināja Salvadoru. Amanda turklāt bija skaista, gudra un saprātīga, pārzināja vairākas valodas un interesējās par mākslu. Abi iepazinās 1965. gadā. Dalī ar jauno mīļāko labprāt izrādījās sabiedrībā. Amanda aptuveni 15 gadu katru vasaru pavadīja Dalī īpašumos, nereti dodoties ceļojumos ne vien kopā ar Salvadoru, bet arī Galu. Taču ar laiku Gala sāka justies apdraudēta un necieta Dalī jauno aizbilstamo. Vēlāk atklājās, ka Gala daudzās fotogrāfijās izgriezusi Amandas seju, taču viņai nācās samierināties, jo viņas pašas dēkas ar jauniem vīriešiem nebija mazāk skandalozas.

Bez krāsām

70. gadu beigās krasi pasliktinājās Dalī veselība. Viņam jau bija pāri septiņdesmit, tomēr viņš jutās daudz labāk par Galu, kaut gan ārsts māksliniekam bija aizrādījis, ka viņam izveidojusies atkarība no antidepresantiem. Nejuzdamies labi, Dalī un Gala vairs nespēja kā agrāk ziemā aizceļot uz Parīzi vai Ameriku, un tas pasliktināja attiecības. Abi sāka strīdēties, un kādā no ķildām Dalī aiz dusmām izmeta Galu no gultas, bet viņa salauza divas ribas. Zināms, ka reiz viņa bija nokritusi no kāpnēm – iespējams, arī šajā negadījumā bija vainojams vīra temperaments. 1982. gada februārī Gala pārcieta žultspūšļa operāciju, pēc kuras vairs nespēja piecelties no gultas. No avīzēm uzzinājusi par mātes slimību, atsteidzās Galas meita Sesila Eliāra, taču ne māte, ne Dalī viņu nevēlējās redzēt. Salvadora Dalī mūza aizgāja no šīs pasaules 1982. gada jūnijā. Viņas ķermeni iebalzamēja labākie Barselonas speciālisti, jo Salvadors vēlējās, lai Gala pēc iespējas ilgāk nepārvērstos pīšļos. Dalī apglabāja Galu viņas visiecienītākajā sarkanajā Dior kleitā. Pēc sievas nāves mākslinieks apmetās nevis abu kopīgajā mājā, bet Galas pilī – Pubolā, kur viņa tika apglabāta. Īpašumu pārvaldnieks izmantoja gadījumu, lai piesavinātos dažādas vērtīgas mantas, taču Dalī tas vairs neinteresēja. Drīz vien nenovērtējami priekšmeti no Dalī īpašumiem parādījās melnajā tirgū. Mākslinieka dzīvē vairs nebija košu krāsu – viņš gribēja, taču vairs nespēja ne rakstīt, ne gleznot, jo nevaldāmi trīcēja labā roka. Medmāsa, kas šajā laikā rūpējās par Dalī, vēlāk stāstīja, ka viņš esot ar grūtībām runājis, daudz raudājis, viņam rādījušās halucinācijas un šķitis, ka pārvērties par gliemezi. Divu gadu laikā māsiņa no Dalī dzirdējusi tikai vienu skaidri izteiktu frāzi: “Mans draugs Lorka...” Apkopt Dalī bijis ļoti grūti – viņš apmētājis apteksnes ar ēdienu, spļaudījies un skrāpējis. Naktīs baidījies aizmigt un pie viņa gultas atradusies aukliņa, kuras galā kalpotāju istabās piesiets zvaniņš. Vēlāk, lai atvieglotu dzīvi, ko neizturamu darīja zvaniņa nemitīgā šķindēšana, kalpotāji tā vietā ierīkoja lampiņu, kas iedegās ikreiz, kad Dalī paraustīja aukliņu. Kādā 1984. gada augusta naktī sāka gruzdēt Dalī gulta, bet viņš nesekmīgi mēģināja sasaukt kalpotājus. Tikai pēc kāda laika piedūmotajā istabā kalpotāji ar grūtībām atrada Dalī, kurš bija nemaņā pakritis līdzās gultai. Pēc samaņas atgūšanas pār viņa lūpām vēlusies lamu straume, un ne jau bez pamata – apteksnēm un kalpotājiem tika maksāts, lai viņi rūpētos, turklāt visnotaļ iespējams, ka radās īssavienojums, jo zvana nomaiņa pret elektrisko lampiņu bija veikta pagalam nemākulīgi. Pēdējā griba Dzīves pēdējos gadus Dalī pavadīja paša uzceltajā teātrī – muzejā – Katalonijas pilsētā Figeresā. Viņš nomira 1989. gada janvārī, turēdams sava vienīgā uzticamā kalpotāja roku, – Arturo Kaminada bija nostrādājis pie Salvadora vairāk nekā 40 gadu un uzskatīja gan mākslinieku, gan Galu par savu ģimeni. Vēlāk atklājās, ka Dalī Kaminadam nebija atstājis mantojumā ne pesetas. Taču kalpotājs līdz mūža pēdējai dienai, kas pienāca divus gadus pēc Dalī nāves, atteicās sniegt intervijas, kaut gan par mākslinieka privāto dzīvi zināja daudz vairāk nekā jebkurš cits cilvēks, kurš Dalī pazina. Viņš pateica vienīgi to, ka “Dalī nekad nevienu nebija mīlējis”. Salvadora Dalī pēdējā griba netika izpildīta. Mākslinieks vēlējās, lai viņu apglabā ar aizklātu seju, lai neviens neredzētu slimības un vecuma atstātās pēdas. Tā vietā publisko bēru laikā mirušā Dalī sejā bija iespēja ielūkoties vairāk nekā 15 tūkstošiem cilvēku. Viņu vidū gan nebija Dalī māsas Anas Marijas – viņa lūdza brāļa piemiņai veltīt misi baznīcā, bet pēc gada mira no krūts vēža, līdz pēdējam brīdim atteikdamās doties pie ārsta. Mēs nekad neuzzināsim, vai, savas dzīves pēdējās dienās ieslēdzies tornī, Salvadors Dalī atcerējās tēva lāstus, ka viņš nomirs vientuļš, bez draugiem un radiniekiem. Mākslinieka pēdējie vārdi esot bijuši: “Es gribu uz mājām...”

Desmit Dalī likumi māksliniekam 1 Māksliniek, labāk esi bagāts, nevis nabags; iemācies strādāt ar otu tā, lai no tās rastos zelts un dārgakmeņi! 2 Nebaidies pilnības – tev tāpat to nesasniegt. 3 Vispirms iemācies rakstīt un zīmēt, kā to dara vecie meistari. Pēc tam varēsi gleznot, kā gribi, un visi tevi cienīs. 4 Nepazaudē aci, roku vai galvu – ja kļūsi par mākslinieku, tev tie noderēs. 5 Ja esi no tiem, kas uzskata, ka mūsdienu māksla ir labāka par Vermēru un Rafaēlu, nelasi manu grāmatu Piecdesmit maģiski noslēpumi un turpini dzīvot kā svētlaimīgs idiots. 6 Neesi nevērīgs pret glezniecību, citādi pēc tavas nāves glezniecība kļūs nevērīga pret tevi. 7 Slinkums nerada šedevrus! 8 Māksliniek, zīmē! 9 Māksliniek, nelieto alkoholu un smēķē hašišu ne biežāk kā piecas reizes dzīves laikā. 10 Ja glezniecība tevi neiemīlēs, visa tava mīlestība pret to būs bez rezultātiem.

Dalī tēli:

*Sirseņi – no tiem Dalī paniski baidījās jau kopš bērnības, pat šo kukaiņu pieminēšana māksliniekam izraisīja drebuļus. *Tornis – Dalī daudz gleznoja torņus, viņš reiz atzinās, ka bērnībā masturbējis, skatoties, kā aiz torņa noriet saule. *Rokas – sarkanas rokas vai ar rokām aizklāta seja Dalī gleznās redzama ne reizi vien. Viņam tā bija kauna un atraidītu jūtu metafora. *Lauva – šis dzīvnieks simbolizēja Dalī tēvu, kurš izraidīja Salvadoru no mājām par mātes piemiņas apgānīšanu. *Kūstošie pulksteņi – viens no pazīstamākajiem gleznas Laika neatlaidība tēliem. Dalī apgalvoja, ka šādi pareģojis atombumbu. *Kruķis – impotences simbols. Dalī uzskatīja, ka diži mākslinieki ir vai nu impotenti, vai nododas seksam ar grūtībām. *Degunradža rags – tādu Dalī reiz uzdāvināja, un viņš uzskatīja, ka tas izglābs viņa dzīvību, tāpēc gan pats to gleznoja, gan meklēja citu mākslinieku darbos.

VIZĪTKARTE Salvadors Dalī [1904–1989] NODARBOŠANĀS: gleznotājs, skulptors, fotogrāfs, rakstnieks KARJERAS VIRSOTNES: gleznas Laika neatlaidība [Kūstošie pulksteņi] [1931], Gulbji atspoguļo ziloņus [1937], Balerīna nāves galvā [1939], Svētā Antonija kārdināšana [1946], Sfēru Galateja [1952], instalācija Mejas Vestas seja, izmantojama kā dzīvoklis [1935] un citas sirreālisma ikonas VECĀKI: Salvadors Dalī i Kuzi, Felipa Domeneha Feresa SIEVA UN MŪZA: Helēna Djakonova-Devuļina, saukta par Galu [1894– 1982]