Grafiti Rīgā - māksla vai vandalisms?

Nesaskaņota ēku apgleznošana ir aizliegta

Rīgas pašvaldības policijā mums skaidro, ka namu apzīmēšana jau labu laiku ir aktuāla problēma visos Rīgas rajonos. «Apzīmēt ar uzrakstiem un jebkāda veida ēkas fasādes, sabiedriskās ēkas, celtnes, žogus, būves bojāt ir aizliegts!

Atbildība par to ir paredzēta naudassods no diviem līdz simtu četrdesmit diviem eiro,»

skaidro Rīgas pašvaldības policijas Kurzemes rajona pārvaldes Sabiedriskās kārtības sargāšanas nodaļas priekšnieka p.i. Ivo Vaicekovskis. Tomēr katri ielu zīmējumu fakti tiek vērtēti atsevišķi.

Ielu gleznojumu saskaņošana - ilgs un sarežģīts process

Grafiti veidošanu ir iespējams saskaņot ar pilsētas būvvaldi un ar būves īpašnieku, tomēr šis process ir gana ilgs un sarežģīts. Rīgas pilsētas būvvaldes Sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Ilze Žūka norāda: «Rīgā ir pieņemti saistošie noteikumi, kas krasi nosaka prasības pret pilsētvidi, tajā skaitā arī pret fasādes krāsojumiem. Piemēram, ir skaidri noteikts, ka kompozicionāli vai krāsu izvēles ziņā vēsturiskajā centrā krāsojums nedrīkst kontrastēt.» Tieši šī sarežģītā zīmējumu saskaņošana ar pilsētas būvvaldi ir tas, kas māksliniekus bieži vien pārlieku apgrūtina un ierobežo. Kā arī

saskaņotā ēku apgleznošana lielai daļai mākslinieku nav pa prātam

grafiti vēsturiskā aspekta dēļ, skaidro Ilze Žūka.

Lai cīnītos pret namu fasāžu un citu objektu apzīmēšanu ar vandalisku grafiti, kā arī uzlabotu Rīgas pilsētvidi, ir dažādi risinājumi, piemēram, video novērošaas kameru uzstādīšana, tūlītēja gleznojumu aizkrāsošana vai arī dažkārt organizētās grafiti kampaņas, kas dod iespēju māksliniekiem izpausties.

Grafiti kampaņas

Rīgas domes Īpašuma departamenta Būvniecības pārvaldes Arhitektu nodaļas vadītāja Arta Goldberga atklāj, ka ir bijuši arī mēģinājumi ierādīt speciālas vietas māksliniekiem, kur tie drīkst izpausties un veidot grafiti zīmējumus, tomēr tie nav bijuši visai veiksmīgi:

«Tas bija pilnīgi izgāzies mēģinājums, tur nekas nesanāca.

Par to, ka varētu būt kaut kas pievilcīgs, nebija runa.» Savukārt pozitīvais piemērs ir J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskola, kuras interjerā iekļauta grafiti māksla. «Mums bija ideja par J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolā brīvi demokrātiskākas vides radīšanu. Mēs sameklējām četrus puišus, kuriem šis bija netipisks gadījums, jo mēs gribējām redzēt skices, ideju, nevis ka katrs tā vienkārši aizies un kaut ko uzzīmēs,» atminas Arta Goldberga.

Bet kas gan sakāms pašiem grafiti māksliniekiem?

TVNET uzrunāja vienu no «Saule, Pērkons, Daugava» fasādes zīmējuma radītājiem, pazīstamo ielu mākslinieku Daini Rudeni. Mākslinieks atklāj, ka šo konkrēto mākslas darbu nevar dēvēt par grafiti.

Latvijā ar terminu «grafiti» iedzīvotāji saprot pilnīgi visu, kas ir uzgleznots ar krāsas baloniņu,

tomēr vārda īstā nozīme esot tieši burtu rakstīšana, savukārt «Saule, Pērkons, Daugava» būtu kvalificējama kā ielu māksla vai monumentālā glezniecība. Šis darbs tapis «Rīga - Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2014» programmas ietvaros, tomēr radīt arī citus saskaņotus mākslas darbu neesot viegli.

«Ja vēlos kaut ko saskaņot, tad bieži vien šis saskaņošanas process ir tik garš, ka beigu beigās pazūd tā visa vēlme kaut ko darīt,

tādēļ varbūt arī tie gleznojumi uz jaunajām fasādēm parādās,» min Dainis Rudens. Ielu mākslinieks gan arī piebilst, ka ielu gleznotāji ir dalāmi trīs kategorijās. Tie, kas neievēro nekādas normas, pārsvarā ir gados jauni cilvēki bez pieredzes. Tie, kas nedaudz vairāk seko līdzi, kur glezno, ir ar jau nelielu pieredzes bagāžu. Bet tie, kas meklē pamestas ēkas ar apziņu, ka gleznojot viņi netiks traucēti, kā arī šie gleznojumi nenodarīs kaitējumu un zaudējumus apgleznoto ēku īpašniekiem, tie ir mākslinieki, kas vairs neglezno adrenalīna dēļ, bet gan lai tiešām varētu radoši izpausties.

Sarunas laikā Dainis arī skaidro, ka noteikti palīdzētu, ja Rīgā tiktu ieviesta vieta, kur oficiāli būtu atļauts zīmēt, tad arī, iespējams, neatļauti apgleznoto ēku skaits saruktu: «Ja Latvijā parādīsies kāda legāla vieta, kur izpausties, tad visa šī grafiti un ielu mākslas kultūra attīstītos.

Mēs varam tā arī dzīvot bez šādas legālās sienas vēl divdesmit gadu un baudīt aprakstītās sienas, un brīnīties, kāpēc tā!?»