Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas Radio programmu vadītāja Baiba Palkavniece jau labu laiku dzīvo vasaras saulgriežu noskaņās. Kopš agra pavasara viņa kopā ar komponistu Juri Kulakovu un pārējo komandu strādājusi pie projekta Jāņi dzied!, kura idejas autore un producente viņa ir.
Turpinot pagājušajā gadā aizsākto tradīciju, četrdesmit pieci sabiedrībā pazīstami Jāņi radiostudijā iedziedājuši tautā iemīļotas un populāras dziesmas. Tās apvienotas kompaktdiskā Jāņi dzied!, kura prezentācija jau piedzīvota, bet pavisam drīz – Līgo vakarā – būs iespējams Latvijā populāros Jāņus dzirdēt un redzēt dziedam Ventspilī, Reņķa dārzā.
Protams, tad tiks dzerts alus, ēsts ķimeņu siers, ar ko, kā atklāj Baiba, esot varējuši cienāties jau kompaktdiska tapšanas laikā. Par to jāsakot paldies sponsoriem. Kad esam apsēdušās pie galdiņa ielas kafejnīcā Doma laukumā, Baiba, malkojot apelsīnu sulu, atklāti paziņo, ka virtuvē viņa esot rets viesis.
Katli un pannas – pie malas!
Ēšanas procesu viņa neuztverot kā īpašu baudu vai rituālu, bet gan kā dabas diktētu nepieciešamību uzņemt pārtiku, lai uzturētu savus dzīvības spēkus. "Savulaik esmu arī pie plīts stāvējusi, taču nevaru apgalvot, ka šodien man tas šķistu ļoti aktuāli un būtiski. Jo laika ir tik maz, tas tik ļoti strauji skrien uz priekšu, ka negribas to izniekot cepot un vārot. Tagad lielveikalos ir tik bagātīgs piedāvājums, ka nav lielas nepieciešamības lauzīt galvu – vai, vai, ko nu es ēdīšu, ko taisīšu," savu atsalumu pret virtuves darbiem pamato Baiba Palkavniece un turpinot sev velta visai kritiskus vārdus: "Patiesībā man nepatīk gatavot ēst, un šķiet, ka arī neizdodas. Turklāt, ķeroties pie maltītes taisīšanas, ļoti uztraucos, vai atcerēšos ielikt katliņā visu, kas paredzēts receptē, vai ēdiens sanāks pietiekami garšīgs. Nedomāju, ka es būtu perfekcioniste, drīzāk mani māc šaubas par savām spējām. Taču laikam tik traki, kā pašai liekas, nav, jo tie, kurus esmu cienājusi ar pašas gatavoto ēdienu, parasti mani ir slavējuši."
Dzinējspēks – halva un šokolāde
"Es varu iznīkt, kad restorānā nesteidzīgi trīs stundu garumā jāietur maltīte, kur vispirms tiek pasniegtas uzkodas, tad viens ēdiens, otrs un trešais. Ne mani tik ļoti interesē ēšanas process, ne arī tik ilgstoši spēju nosēdēt uz vietas. Mana stihija ir būt kustībā," sevi raksturojot, saka Baiba.
Bet kas tad ir viņas enerģijas avots? "Saldumi, it īpaši halva un šokolāde. Es tos ēdu nepārtraukti, varu arī naktī kāpt ārā no gultas, lai no trauka paņemtu kādu našķi. Tā ka uztura speciālistu ieteikums pēc sešiem vakarā neēst uz mani neiedarbojas."
Baibas lielā vājība esot halva. Dienas, nu, varbūt divu dienu laikā viņa varot notiesāt kilogramu šā austrumzemju našķa. "Kad braucu ceļojumā uz ārzemēm, vienmēr nodrošinos ar halvas un šokolādes krājumiem, jo zinu, ka tos gribēsies grauzt pa ceļam. Taču līdzpaņemto saldumu tūtas ātri vien noplok, un tad es kļūstu par aktīvu benzīntanku apmeklētāju, kur papildinu krājumus. Līdzbraucēji parasti brīnās, kā viens cilvēks tik īsā laikā – no benzīntanka līdz benzīntankam – spēj apēst tik daudz saldumu."
Šīs savas kaislības dēļ Baiba par paradīzes zemi sauc Ēģipti, jo tur esot nopērkama ļoti garšīga un arī lēta halva. Ar riekstiem, ar saulespuķu vai sezama sēkliņām, ar rozīnēm vai bez tām...
Ar veģetārietes pārliecību
Viengad Baiba nolēmusi ievērot gavēni, pirmām kārtām atsakoties no gaļas. Jūtot, cik tas viegli izdodas, viņa nolēmusi arī turpmāk atteikties no tās. Vēl viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc viņa vairs neēdot ne pašu gaļu, ne gaļas produktus, ir apziņa, ka viens ir zaudējis dzīvību, lai kāds cits varētu viņu apēst. Baiba negribot uzņemt negatīvo enerģiju, ar ko esot piesūcies nāves baiļu pārņemtā dzīvnieka ķermenis. "Daudziem gaļa un dažādi izstrādājumi no tās ir pamatēdiens, kaut gan patiesībā ir tik daudz visa kā cita, ko ēst. Siers, zivis, dārzeņi, salāti," uzskaita Baiba un atklāj vēl vienu savu ēšanas paradumu. "Ja man kaut kas iegaršojas, es uzsēžos uz šā produkta – mēnešiem to varu ēst, kļūstu atkarīga. Man ir bijis mīksto sieru periods, krabju nūjiņu periods, lečo periods, ananasu periods, kad konkrēto produktu patērēju lielā daudzumā. Piemēram, kad aizrāvos ar krabju nūjiņām, ledusskapja saldētava bija pilna ar tām. Citi brīnās, kā es tik ilgi spēju būt uzticīga vienam produktam. Piemēram, Lolita Neimane atzinās, ka viņai pietiekot ar simt gramiem halvas, lai pēc tam krietnu laiku to aizmirstu. Ar mani tā nav. Lai pievērstos kādam citam produktam, man sevi ir mērķtiecīgi jāpārorientē uz to."
Taču notiesātie saldumu un mīksto sieru kvantumi absolūti nav mainījuši enerģiskās sievietes auguma aprises – Baiba ir ļoti slaida. "Mana kolēģe Daiga Mazvērsīte reiz teica, ka es, ilgstoši ēdot vienu un to pašu produktu, patiesībā ieturot diētu. Viņa zināja teikt, it kā Fidels Kastro esot izmantojis šo tievēšanas metodi."
Baibai arī neesot noteiktu ēdienreižu. Kā viņa smej – ēdot no rīta līdz vakaram. Protams, darbdienā to neesot viegli īstenot, jo jāvada raidījumi, taču brīvdienās gan. "Es neesmu izlepusi – ēdu to, ko dod, izņemot gaļu. Kad piedalījos realitātes šovā Ekspedīcija, lielākoties pārtiku no makaroniem, kartupeļiem. Tupeņi man garšo dažādos veidos, bet jo īpaši – kartupeļu pankūkas. Iemācījos ēst arī ievārījumu, kas iepriekš man bija vienaldzīgs. Pie šā našķa mani pieradināja Šeila, kura arī piedalījās Ekspedīcijā. Viņa ir ļoti kāra uz zaptēm, tāpēc vienojāmies – kad tikšu izbalsota, piegādāšu viņai kādu burciņu ievārījuma."
Kulinārie piedzīvojumi pasaulē
Klausoties Baibas stāstījumā, pavisam droši var apgalvot, ka ceļojumos viņa noteikti nedodos, lai meklētu kulināras baudas. Nacionālās virtuves viņu atstāj diezgan vienaldzīgu, kaut gan bez ēšanas, protams, arī neiztiekot. "Francijā man iegaršojās mīdiju salāti, ar kuriem tiku uzcienāta kādas ģimenes organizētā piknikā. Atgriežoties mājās, nolēmu tos pagatavot. Nopirku rīsus, konservētu kukurūzu, zaļos zirnīšus, bet, kad ieraudzīju mīdijas burciņās, sapratu, ka iecerētais ēdiens nesanāks. Es nespēju nopirkt mīdijas, kuras caur stikla trauka sienām uz mani lūkojās ar lielām acīm. Viņas izskatījās tik dzīvas, ka kļuva pretīgi no domas vien, ka es šos jūras radījumus varētu ēst."
Mazāk traumējošs Baibai esot bijis ceļojums uz Taizemi, kur viņa atklājusi, cik fantastiski garšīgs var būt ananass. "Tur teju uz katra stūra tirgoja veselu lērumu dažādu augļu. Gribējām nopirkt ananasu. Mums par lielu pārsteigumu, pārdevējs to pasniedza nevis mundierī, bet ar asu nazi zibenīgā ātrumā nošņikāja nost mizu, sagrieza šķēlēs un tikai tad pasniedza mums."
Tikpat liels prieks Baibai esot bijis par ceptiem banāniem. "Es nemāku baudīt delikateses, drīzāk man garšo viss kaut kas graužams."
***
Ko mēs ēdam?
PĀRSTEIGUMS. "Vai es ēdu ar prātu vai emocijām? Nu, tas, ka dienas gaitā varu notiesāt vismaz kilogramu saldumu un arī naktī celties augšā, lai pašņakarētos konfekšu traukā, liecina par emocionālu attieksmi pret ēdienu. Jo, kā zināms, šokolādes sastāvā esošās vielas rada laimes izjūtu," saka Latvijas Radio programmu vadītāja un projekta Jāņi dzied idejas autore un producente Baiba Palkavniece