/nginx/o/2018/07/14/8981191t1ha42e.jpg)
Vai Bībele ir avots morāles normām? Vai Bībele cilvēcei ir devusi unikālas vērtības?
Bībele, kristīgās vērtības un morāle
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzi cilvēki — ne tikai kristieši — uz šiem jautājumiem atbild apstiprinoši. Interneta meklētājā ievadot vārdus «Bībele un morāle», es cita starpā atradu šādus apgalvojumus: «Bībele ir morāles pamats» un «Bībele ir vislabākā pasaules morāles ceļvede, par kuru cilvēks nav spējis izdomāt neko labāku».
Jāšaubās, vai cilvēki, kuri Bībeli uzskata par avotu morāles normām, to ir izlasījuši. Jo kāds gan morāles avots var būt grāmata, kurā ir aprakstīts, kā cilvēki, kuri saskaņā ar tradicionālajiem kristīgajiem uzskatiem ir Dieva izredzētie, kā arī pats Dievs slepkavo, atriebjas, upurē nevainīgus cilvēkus un citas dzīvas būtnes? Šie Bībelē aprakstītie slaktiņi netiek nosodīti, tāpēc būtu loģiski secināt, ka saskaņā ar kristīgo morāli tie ir pieņemami.
Pat ja tās ir tikai vēstures liecības, kuras Bībelē aprakstītas ar nolūku dot kādu mācību, neatbildēta paliek pretruna par Dieva līdzdalību šajās slepkavībās un atriebības aktos. Kristietībā joprojām tiek pielūgts Dievs, kas saskaņā ar tradicionālajiem uzskatiem ir tas pats Dievs, kas aprakstīts Vecajā Derībā.
Tas pats Dievs, kas Ievai — pēc tam, kad viņa bija noplūkusi augli no Laba un ļauna atzīšanas koka, — teica: «Tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas» (1. Mozus 3:14). Tas pats Dievs, kas «iznīcināja visu dzīvo, kas bija zemes virsū, no cilvēka līdz pat lopiem, rāpuļiem un putniem gaisā visi tika iznīcināti» (1. Mozus 7:23). Un, Veco Derību lasot tālāk, Dieva tēls kļūst arvien nepatīkamāks — viņš tiek atspoguļots kā ļaunatminīga, piedot nespējīga, asinskāra, nežēlīga un greizsirdīga būtne (greizsirdība izpaužas attiecībā uz citu dievu pielūgšanu).
Jaunā Derība šajā ziņā ir daudz patīkamāka un humānāka, par spīti tam, ka Jēzus Kristus ir šā paša Dieva dēls. Un kristīgās vērtības un morāle galvenokārt tiek balstīta tieši uz Jauno Derību. Taču šis fakts visskaidrāk pierāda, ka Bībele un — atļaušos vispārināt — svētie raksti kopumā nav un nekad nav kalpojuši kā morāles pamats. Šo atziņu paskaidrošu vēlāk, vispirms minēšu kādu piemēru no Bībeles, kas vēl vairāk liek brīnīties par morāles un tikumības biblisko izpratni.
Droši vien visiem ir zināms stāsts par Dieva iznīcinātajām Sodomas un Gomoras pilsētām. Pirms Dievs iznīcināja šīs pilsētas, viņš uz Sodomu nosūtīja divus eņģeļus, lai tie brīdinātu un līdz ar to izglābtu Latu, vienīgo taisnīgo un tikumīgo cilvēku grēcīgajā Sodomā, un viņa ģimeni. Kāds bija šis Dieva izredzētais, taisnīgais vīrs? Kad eņģeļi bija iegājuši Lata namā, to aplenca Sodomas pilsētas vīri, kuri saskaņā ar tradicionālo šīs rakstu vietas interpretāciju, vēlējās viņus seksuāli izmantot. Taisnīgais un tikumīgais Lats vīriem sacīja: «Man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis; es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.» (1. Mozus 19:8) Vai savu meitu atdošana izvarošanai Bībeles izpratnē ir augstas morāles paraugdemonstrējums?
Pēc pilsētu nopostīšanas Lats ar abām meitām dzīvoja kalnā. Kādu dienu jaunākā meita sacīja vecākajai: «Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīra nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.» (1. Mozus 19:32) Un šo disfunkcionālo ģimeni Dievs izlēma glābt tās taisnīguma un tikumības dēļ — manuprāt, jebkura mūsdienu ateista morāle ir daudz augstāka par Bībeles Dieva morāli.
Bībelē ir daudz tādu notikumu aprakstu, kuri mūsdienās tiktu klasificēti kā smagi noziegumi un to izpildītāji (Dieva izredzētie un pats Dievs) tiktu tiesāti. Bībeles pētnieks Raimonds Švagers ir saskaitījis 600 rakstu vietas, kurās skaidri attēlota vardarbība, 1000 pantus, kuros ir aprakstīti Dieva atriebības un soda izpildes akti, kā arī 100 pantus, kuros Dievs pavēl citiem nogalināt cilvēkus. Vardarbība ir visbiežāk minētā darbība Vecajā Derībā.
Bet baznīca un vairākums kristiešu, šķiet, izliekas to neredzam. Protams, šos notikumus var norakstīt uz attiecīgo laikmetu, bet, ja jau Bībele stāsta par lietām, kas neattiecas uz mūsdienām, tad tai mūsdienās nav vieta baznīcās — vismaz Vecajai Derībai ne. Pastāv arī iespēja Bībelē aprakstītos notikumus interpretēt kā simboliskus jeb alegoriskus vēstījumus. Bet kā noskaidrot, kurš Bībeles pants jāuztver tieši un kurš ne?
Vairākums Bībeles lasītāju asiņaino notikumu aprakstus, Bībelē minētās normas attiecībās uz sievietēm, verdzību, upurēšanu un citām lietām neņem vērā — pārsvarā tāpēc, ka lasīto uztver kā neatbilstošu šim laikmetam. Šis fakts ir nepārprotams pierādījums tam, ka Bībele nav morāles un vērtību avots, jo kritēriji, pēc kuriem Bībeles lasītājs izlemj, ko ņemt vērā un ko ne (ko norakstīt kā laikmetam neatbilstošu un ko interpretēt kā alegoriju), nenāk no svētajiem rakstiem, nenāk no reliģijas. Šie kritēriji, neņemot vērā sīkas nianses un nerunājot par reliģiskajiem fanātiķiem, ir vienādi gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Vai nu tā ir evolūcijas ceļā attīstījusies izpratne par morāli vai arī dvēseles balss — skaidrs ir tas, ka šī izpratne nāk no paša cilvēka, nevis no kāda ārēja avota, kā Bībele vai mācītājs.
Taču kristīgā baznīca to atkal neredz vai, visticamāk, izliekas neredzam un daudzu gadsimtu garumā ir centusies monopolizēt morāli, garīgās vērtības un transcendentālo pieredzi. Par spīti tam, ka Bībelē ir ļoti daudz pretrunu un nešķīstības un ka pati baznīca Bībeles pantus atlasa selektīvi, šī grāmata tiek piesaukta kā pasaules morāles ceļvedis. Par spīti tam, ka par mīlestību un piedošanu runā teju visas garīgās mācības un ļoti daudz rakstnieku, dzejnieku un citu personu gan pagātnē, gan mūsdienās, kristīgā baznīca šīs vispārcilvēciskās vērtības sauc par unikālām kristīgajām vērtībām.
Un daudzi cilvēki tam diemžēl notic. Baznīca nelietīgā veidā izmanto cilvēku vājumu, dabisko tieksmi pēc gādības, drošības un mīlestības, lai realizētu savas egoistiskās intereses: iegalvojot, ka vienīgais mīlestības, miera un drošības avots ir kristietības Dievs, baznīca vairo savu ietekmi un bagātību, baznīcas pārstāvji un daudzi kristieši šādā veidā stiprina savu pareizības, pārākuma un izredzētības sajūtu.
Latvijā tas notiek pat valstiskā līmenī — baznīcas bauda daudzas privilēģijas; valstij svarīgas lietas valdības pārstāvji apspriež ar lielāko konfesiju vadītājiem; Garīgo lietu padomē, kuru vada Ministru prezidents, bez politiķiem ir tikai reliģisko konfesiju pārstāvji; valsts augstākās amatpersonas, pašas nesaprotot, ko saka, paziņo, ka valdība iestājas par kristīgām vērtībām utt.
Romas Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats šā gada 27. martā pat aicināja valdību un Saeimas deputātus nodrošināt apstākļus, lai skolēni varētu iepazīties ar Bībeli, un sekmēt skolēnu iepazīstināšanu ar kristīgajām vērtībām. Pat neņemot vērā šajā rakstā minētos apsvērumus, kas liek apšaubīt Bībeli kā morāles un vērtību avotu, Latvijas iedzīvotājiem, manuprāt, vajadzētu stingri iestāties pret šo un citām līdzīgām vienas reliģijas vēlmēm izvērst savu propagandu kaut vai tā iemesla dēļ, ka vispārcilvēcisku vērtību nosaukšana par kristīgām vērtībām ir demagoģiska rīcība, kas kalpo baznīcas savtīgajām interesēm. Ja kardinālu Jāni Pujatu patiesi interesētu garīgo vērtību stiprināšana sabiedrībā, nevis reliģijas interešu lobēšana, viņš pārkāptu kristietības robežas un Bībeles vietā izmantotu neitrālākus mācību līdzekļus, kas ir pieņemami arī neticīgiem cilvēkiem, kuru Latvijā nav mazums.