Biļešu cenas uz teātra izrādēm šobrīd ir ar ļoti plašu amplitūdu — no dažiem "lašiem" līdz desmitiem latu. Nedēļa skaidro, kāpēc biļešu cenas teātros krasi atšķiras un kas notiks turpmāk. Ir jau vēl kāds jautājums: kam domāti teātri — tautai vai izredzētajiem jeb, citiem vārdiem, vai māksla pieder tautai? Precizējums: kādai tautai — vai maksātspējīgajai tās daļai? Un vai māksla var pastāvēt bez naudas?
Māksla pieder tautai? (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izredzētais — par 15 latiem, Latviešu mīlestība — par 30, Lolita — par 10 latiem... Pat ja biļetes uz teātru izrādēm nemaksā dažus latus, bet krietni vien dārgāk, zāles vienalga ir pilnas, un "labajās vietās" biļešu tikpat kā nav atlicis.
Nedēļa izvēlējās, mūsuprāt, teātrus ar dažādu cenu un repertuāru politiku. Salīdzinājumam, ne citiem mērķiem un nolūkiem.
Lai būtu pieejams
Leļļu teātrī biļešu cenas vismaz maija un jūnija izrādēm, kā liecina mājaslapā pieejamā informācija, ir no trīsarpus līdz septiņiem latiem. Biļetes jāiegādājas katram skatītājam, neatkarīgi no vecuma. Ir atlaides (5—20% apmērā) gan grupām (klasēm utt.), gan daudzbērnu ģimenēm, gan ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Ja pieaugušie vēlas komfortabli noskatīties Skroderdienas Silmačos, viņiem jāšķiras no maksimums septiņiem latiem katram — apmēram tikpat, cik vidēji maksātu par kādu citu izrādi "pieaugušo" teātrī. Bez desmit latiem neiztikt, ja mamma vai tētis uz Leļļu teātri vēlētos atvest divus bērnus, maksājot par biļetēm viszemāko cenu. Citā teātrī viena biļete maksā tikpat daudz. Tā ka — salīdzināt var visu, tikai jāizvēlas korekts kritērijs.
Leļļu teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Daina Strelēvica Nedēļai apgalvo: "Kultūra ir vajadzīga visiem, mēs strādājam tautai. Mums ir vislētākais teātris, viss ir piemērots, lai cilvēks var nākt un skatīties."
Parasti izrāžu biļetes esot izpārdotas, par skatītāju trūkumu teātris nesūdzoties. Turklāt šim teātrim ir konkrēta funkcija — izglītot un audzināt ģimenes, tāpēc repertuārs veidots tā, lai bērniem mācītu pozitīvas vērtības dzīvē, nevis rādītu, Strelēvicas vārdiem runājot, plikus šovus bez jēgas.
"Protams, biļešu cena var ietekmēt teātra apmeklējumu. Tāpēc mums ir jādomā par biļešu politiku, lai pēc iespējas vairāk cilvēku var atnākt un noskatīties izrādes, lai esam pieejami. Tāpēc mēs pielāgojamies maksātspējai. Ja Kultūrkapitāla fonds iedod naudu, braucam pa valsti ar izrādēm, tad biļešu cena ir piecdesmit santīmu, augstākais — lats. Ko šodien Latgalē nozīmē piecdesmit santīmu, ja nav naudas? Laukos cilvēkiem ir atšķirība starp puslatu un pieciem latiem. Skumji noskatīties, ka teātris par piecdesmit santīmiem ir pieejams, par diviem latiem — diez vai," pieredzētajā dalās Strelēvica. "Teātru mārketinga daļas zina tos perfektos mārketinga instrumentus, lai uz teātri tiktu arī tie, kam maciņā varbūt nav pietiekami naudas, — abonementi, lētās biļetes, atlaides, preses izrādes jeb, kā mēs nejauki dēvējam, ģenerālmēģinājumi. Ja nu kāds ir redzējis visas teātra izrādes, tad tie ir skolēni un skolotāji — viņi uz teātri brauc autobusiem," kultūras menedžerei Leonardai Ķesterei ir cits viedoklis.
Kulta teātris — zīmols
Jaunais Rīgas teātris biļešu cenas paaugstināja februārī. Ja pirms tam skatītājs dienā, kad sākās biļešu tirdzniecība, varēja apbruņoties ar neatlaidību un vai nu stāvēt garā rindā, vai mēģināt rezervēt tās pa telefonu, tad tagad jāteic — nav tik traki. Protams, kad pēdējā mirklī maija beigās sāku pētīt, uz kuru izrādi jūnijā gribētu aiziet, tās jau bija izpārdotas. "Ja teātra biļetes ir izpirktas, tātad pieprasījums ir atbilstošs cenai," īsi komentē Ķestere.
"Jaunais Rīgas teātris ir zīmols. Ja ejat uz kādu Hermaņa izrādi, tad jūs varat domāt, ka esat vienā no teātra Mekām. Šis ir kulta teātris, un ir tikai normāli, ka tur nodrošina vēlmi skatīties izrādi tiem skatītājiem, kam ir nauda. Uzliekot ļoti augstas cenas daļai biļešu, viņi panāca pretim tiem, kam ir nauda, bet nav laika vairākus gadus stāvēt rindās," komentē Ķestere.
Teātra mārketinga daļas vadītāja Andra Rutkēviča atzīst, ka kopš cenu pacelšanas biļetes vairs netiek izpirktas dažu stundu laikā kā kādreiz. "Protams, cilvēki vispirms sāk pirkt biļetes par vidējām cenām. Ja viņiem ir izvēle starp divdesmit un piecu latu, bieži izvēlas labākas un dārgākas vietas. Jā, cena varbūt kādu attur, bet mums cenu politika nav mainījusies — skolēniem, studentiem, pensionāriem joprojām ir 30% atlaide," norāda Rutkēviča.
Viskrasāk cena "uzkāpa" izrādes Latviešu mīlestība biļetēm. Kā saka Rutkēviča, publika pati vien bijusi vainīga. Proti, cilvēki spekulējuši ar biļetēm. "Lai to novērstu un cilvēki varētu biļetes nopirkt kasē, tika uzliktas tādas cenas, kas stipri pietuvinātas tām, par kādām cilvēki biļetes iegādājās no spekulantiem," pamato mārketinga daļas vadītāja. Līdz ar to biļešu cenas vajadzēja paaugstināt arī citām izrādēm, jo "citu izrāžu kvalitāte tāpēc nav zemāka, kāpēc gan par tām būtu jāmaksā mazāk?" Piemēram, lai noskatītos Garo dzīvi, jāmaksā 15 latu, bet... "Ja mēs uzskatām, ka Garā dzīve ir pelnījusi ļoti daudz balvu arī pasaulē, ir tikai loģiski paaugstināt cenu arī šai izrādei," argumentē Rutkēviča.
"Cenas cēlām tikai vienu reizi — februārī. Kopš tā laika tās nav mainījušās. Domāju, ka nākamajā sezonā arī nemainīsies," vismaz kāda prieka vēsts no Jaunā Rīgas teātra mārketinga daļas vadītājas mutes.
Cenas cels
Toties Dailes teātris saviem skatītājiem tik pozitīvu ziņu gan nesola — ļoti iespējams, ka nākamajā sezonā uz šā teātra izrādēm būs jānāk ar biezāku maku. "Dailes teātris to var darīt, izejot no pieprasījuma līknes. Ja sāksies apmeklētības stagnējums, būs jārēķina citādi," norāda Ķestere. Šobrīd teātris par apmeklētāju trūkumu nesūdzas: Lielajā zālē vidēji vairāk nekā 80%, bet, piemēram, Kamerzāle ir izpārdota.
Pārlūkojot tikai maija izrāžu piedāvājumu, ikvienam redzams: biļetes maksā no četriem līdz 15 latiem (nerunāju par Brodvejas mūziklu autora Stīvena Švarca koncertu, kas maksāja līdz 25 latiem par biļeti). Daudz vai maz?
"Inflācijas dēļ padārdzinās viss, bet mēs kardināli cenas necēlām. Sākot sezonu, noteicām cenas un cilvēkiem apsolījām, ka šajā laikā tās nemainīsim. Bet izskatās, ka šīs sezonas beigās būs jāpieņem lēmums būtiski paaugstināt cenas. Dzīves dārdzība un amortizācijas izdevumi ir tādi, ka nevar citādi, ēkas uzturēšana maksā dārgi. Nākamsezon cenas mainīsim arī tādām izrādēm, kuras Dailes teātrī "iet" ilgāku laiku, jo uz tām ir rinda. Šīs izrādes nevaram rādīt biežāk, gandrīz katru vakaru spēlējam visās (Trijās. — Aut.) zālēs," skaidro teātra mārketinga direktore Indra Rubene.
Pašlaik visdārgākā ir rokopera Izredzētais — 15 latu par biļeti. Šādu summu teātris "uzliekot" muzikālam pasākumam, kad paralēli aktieriem uz skatuves ir arī mūziķi (kā šobrīd — Jumprava), kam nepieciešami ieraksti, aranžējumi, nošu sagatavošana. "Parēķiniet paši, ko nozīmē "dzīvais" izpildītājs katru vakaru! Tas maksā naudu, ko biļešu cena vienalga "nesedz"," uz pārdomām rosina Rubene. Viņu papildina Ķestere, sakot, ka biļetes cena ir ekonomisks aspekts un vienas izrādes izmaksas ir ļoti augstas: "Cik maksā "dzīvā" mūzika, "dzīvais" dejotājs, "dzīvais" dziedātājs, tehnoloģijas, autortiesības? Atskaitiet to no bruto ienākumiem! Kas teātrim paliek pāri? Nosedzot visas izrādes izmaksas, teātrim jābūt peļņai. Ja tā nenotiek, tad to izrādi nevar repertuārā turēt, tas ir ekonomiski neizdevīgi un to var dēvēt par naudas izsaimniekošanu," Ķestere ir skarbi lietišķa.
Rubene rezumē, ka cilvēki nāks uz teātri arī tad, ja biļetes maksās dārgāk, tomēr "viņi sāpīgi uztver, ja paaugstina cenas, jo uzskata Dailes teātri par cenu demokrātijas kalngalu. Bet — visi ceļ, mēs arī, ko var darīt, tāda tā dzīve."
Bez naudas nevar
Varbūt ir laiks pierast, ka kultūra un māksla ir arī ekonomiska "prece". Teātriem ir jāizdzīvo, jākonkurē un jārada jauni "produkti". Valsts budžeta dotācijas teātriem nav vienādas, kā saka Ķestere: Operai tās ir ļoti augstas, jo arī "produkts" ir ekskluzīvs, Dailes teātrim — daudz mazākas. Gan Dailes, gan Leļļu teātrī atzīst, ka ar valsts dotācijām vien izdzīvot nav iespējams, tāpēc lielākoties jāiztiek ar "savu naudu" — arī ar to, kas iekasēta no biļešu tirdzniecības. "Valstij jāizlemj, cik tā grib dotēt vienu skatītāja vietu — vai par 100 vai 90, vai 15%. Valsts, samazinot teātrim subsīdijas, liek saprast, ka pašiem jāstrādā skatītāju piesaistei. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Tā ir visā Eiropā. Valsts nauda droši vien jātērē biļešu subsīdijai un jaunradei, lai dotu vārdu jaunajiem: režisoriem un scenogrāfiem," uzskata Ķestere.
Vēl tikai viens fakts: pētījumā Kultūras ekonomikas aspekti Eiropā, kuru pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma veica neatkarīgs institūts KEA–Eiropas lietas, teikts: kultūras nozaru apgrozījums jau 2003. gadā Latvijā sasniedzis 505 miljonus eiro.
"Jā, māksla pieder tautai, bet ne tikai no ekonomiskā aspekta. Māksla pieder tautai tādā nozīmē, ka tautai ir tiesības teikt, ko tā vēlas redzēt, un mākslai ir jāpalīdz tautai — tai ir izglītojošā un arī socializējošā funkcija," uz Nedēļas jautājumu atbild Ķestere. "Nevajag spļaut Dievam acīs, mūsu izdzīvošanas jautājums nav, vai braukt ar tādu vai šitādu mašīnu. Jautājums ir — kā saglabāt dvēseli un nepārdoties naudas velnam? Mākslai vajadzētu šo kritisko un pozitīvo motivāciju dot.".
***
Viedoklis
Leonarda Ķestere, kultūras menedžere:
"Ja analizētu publiku, kas apmeklē, piemēram, Arēnas Rīga reklamētos pasākumus, rodas jautājumi: vai tiešām šie jaunieši ir tik maksātspējīgi? Vai esat redzējuši Arēnu tukšu? Kādas tur ir biļešu cenas? Vai Coca–Cola Plaza esat redzējuši tukšu? Vai uz turieni neiet galvenokārt jaunieši, studenti? Cik tur maksā popkorns? Kādas tur ir biļešu cenas? Nākamais jautājums: vai teātris, dzīvā māksla, ir līdzvērtīgs Holivudas zemas kvalitātes blokbāsteram? Tas mūžīgais jautājums: vai teātra biļetes cena ir perversa salīdzinājumā ar 35 latiem par, piemēram, Ozija Osborna koncertu vai gandrīz desmit latiem par gājienu uz kino?
Nav apstrīdams, ka "kultūras apmeklētāji" diferencējas ļoti maz: teātru gājēji ir tie paši koncertu gājēji un ir gatavi tērēt naudu kultūrai, zināmā mērā to var saukt arī par izklaidi. Cilvēki galvenokārt grib izklaidēties un socializēties. Socializēties viņi var iet arī uz restorānu un arī tur par vakariņām samaksāt tos pašus piecpadsmit latus. Ja lielveikalā salātiņi — slikti samačkāta majonēze ar kartupeļiem — kilogramā maksā trīs latus ar kapeikām un cilvēks tos bez domāšanas nopērk un apēd, un ne reizi vien, tātad viņš pieliek pilnu vēderu ar vienu teātra biļeti. Te arī ir atbilde. Salīdziniet šos aspektus! Man vienmēr bijis jautājums, kāpēc krūze kafijas var maksāt tik, bet mākslinieka darbs ir par velti?"