TVNET diskusija: mākslīgais skaistums - māksla vai posts (52)

Diskusijas vieta - šarmantā kafejnīca Vecrīgas sirdī “Sweet day cafe”, kur viesus prot palutināt ar siltiem kruasāniem un gardu kafiju.

Diskusijas dalībnieki

Kā jūs definētu terminu “mākslīgais skaistums”? Kur ir tā robeža starp dabisko un mākslīgo skaistumu?

Goran Gora: Esmu ļoti vienkāršs puika, tāpēc man tas vārds “skaistums” asociējas ar nepārspīlētu dabiskumu. Tomēr es arī neesmu pieskaitāms pie tiem, kas viennozīmīgi saka, ka tikai dabiskais ir patiesi skaists, – galvenais visā ir mērenība... Mākslīgs skaistums ir tas, kas vairs nav dabisks, kuram jau ir pielikts kaut kas klāt...

Evita: Man liekas, ka visos laikos cilvēki ir vēlējušies izskatīties skaisti – ir atraktas rotaslietas, indiāņi izkrāsojās, tāpat arī indieši, kuri dzīvo lielā nabadzībā, vienmēr ir pratuši krāšņi ģērbties un izskatīties. Un tas ir tikai normāli, taču man liekas, ka apkārtējā vide šodien mūs mēģina padarīt mākslīgākus. Skaistums kā industrija top mākslīgāks.

Ilva: Man palicis prātā kāds japāņu teiciens, ka skaists jau ne vienmēr ir dabīgs, skaists ir pilnība. Uz pilnību ir jātiecas, tomēr nevajadzētu to pārsniegt. Tu vari pielikt nagus vai palielināt krūtis – tomēr tik tālu, lai tas viss neatšķiras no dabiskā skaistuma. Mērenība kā vadmotīvs. Mākslīgais skaistums, kad tas vairs neizskatās kā dabas radīts, ir pārspīlējums.

Ieva: Robežas, kur sākas mākslīgais skaistums, katram noteikti ir savas. Tas rodas no audzināšanas un priekšstatiem. Kādam mākslīgi var šķirst aizstāt izkritušu zobu, bet kādam – pedikīra apmeklējums. Ir vīrieši, kuri aizliedz savām sievietēm skūt kājas, bet ir tādi, kas lūdz sievieti pilnībā atbrīvoties no visa apmatojuma. Kādam mākslīgie nagi šķiet šausminoši, bet kādai tā ir tīra nepieciešamība. Robežas un pārspīlējumi – tas ir plašs jēdziens...”

Vai ķermenim ir mode?

Ieva: Ķermenim nav modes! Vienīgi varam teikt, ja pirms desmit gadiem vēl bija kādi standarti sieviešu skaistumā, tad tagad, piemēram, modelēs tiek meklētas personības. Modeļu bizness vairs neaudzina tādas modeles, kuru vārdus pazīs visā pasaulē. Ir simtiem skaistu meiteņu ar daiļiem augumiem, bet viņas nekur netiek, ja viņai nav izteikta personība. Tas bieži ir noteicošais. Ienāc un piepildi telpu, tā sakot...

Ilva: Ķermenim ir mode, ja tas skar skaistumkopšanu, kas ik dienu attīstās un pilnveidojas. Jā, var teikt, ka mākslīgie nagi ir kā kapļi vai izmantot permanentā grima iespējas šķiet nemoderni... Bet tāpat nāk sievietes un pēc tā jautā... Sanāk, ka domās to noliedzam, bet sirdī to gribam!

Kāpēc sievietes pucējas, sēž stundām skaistumkopšanas salonos? Vīriešu dēļ?

Ilva: Tā ir relaksācija sev, taču citas pat vīrieši mudina - bija gadījums, kad sievieti atveda vīrs ar lūgumu tapt sievišķīgākai – pielikām nagus, izbalinājām matus, sakopām ķermeni... Tomēr viņa pati iekšēji nebija tāda dāma – viņa bija vienkārša, sportu mīloša sieviete. Tas viss ilgi neturējās – attiecības izjuka un viņa tapa tāda pati kā agrāk.

Ieva: Izskats bieži ir viens no biznesa instrumentiem, tāpēc kā naži jāasina, tā arī ķermenis ir jākopj un jāpulē.

Jums kā plastikas ķirurgam kāds būtu komentārs par mākslīgā skaistuma nepieciešamību?

Gundars: Man jau laikam kā plastikas ķirurgam būtu jādeklamē, ka mākslīgais skaistums ir nepieciešams katram, tomēr varu teikt, ka arī es esmu dabiskā skaistuma piekritējs līdz zināmai robežai. Tiem, kas ir pret kosmētiskajām operācijām, gribas teikt, ka tad jau nav jāmazgājas arī tik bieži, jo no netīrības neviens nav nomiris... Var arī dzīvot ar atļekušām ausīm, jo tas taču ir dabīgi... Tāpat par noļukušajiem plakstiņiem – var jau arī staigāt tā...

Tomēr tā vairāk man šķiet kā liela nepieciešamība... Šoreiz mēs vēlētos runāt par, piemēram, implantiem...

Gundars: Bet tā arī ir sava veida nepieciešamība – skaista sieviete bez krūtīm?... Atstāt dabisku vai tomēr celt viņai pašapziņu? Protams, pirms operācijas es kārtīgi izfiltrēju savu pacienti – svarīga ir viņas motivācija, kāpēc to vēlas...

Evita:  Es šeit gribētu iebilst - man krūtis nav īpaši lielas, bet, kad gaidīju bērnu, tās tapa lielas – sākumā man tas patika, bet vēlāk traucēja. Pēc bērna es atkal pārdzīvoju, ka manas krūtis vairs nav tādas kā bija – pat apsvēru ķirurģisku iejaukšanos. Arī uz savu vēderu pēc dvīņiem ar šausmām skatījos, jo pirms tam man bija ideāls vēders – skaistākā mana ķermeņa daļa. Es patiesi ilgi domāju par operācijām, bet bet tad, jogojot, meditējot un iedziļinoties lietu kārtībā un dzīves jēgā, nomierinājos un apjautu, ka mans ķermenis ir izdarījis brīnišķīgu darbu - iznēsājis un devis dzīvību, labu veselību bērniem. Un es to sāku iemīlēt tādu, kāds tas ir. Tā ir tā pašapziņas sāls. Ķermenim nevar teikt – es tevi nemīlu, jo tu neesi ideāls. Ir jāmāk sevi iemīlēt. Mani daba ir radījusi kā sievieti, kuras viena no funkcijām ir iznēsāt un dzemdēt bērnus. Ja pēc šī procesa man savs ķermenis šķiet nepievilcīgs, jādomā, ko tas man māca un ko darīt pašas spēkiem, lai savu ķermeni un uztveri šajā virzienā mainītu.

Ieva: Tas ir individuāli. Daudzas sievietes atdzimst pēc dzemdībām, bet savas krūtis vēlas tomēr atjaunot... Tad arī ir kas jādara! Mākslīgi ir, ja meitene, kura nav dzemdējusi bērnus un barojusi, ieliek sev lielas krūtis. Manuprāt, pirms bērna sieviete ir daiļa ar savām mazajām krūtīm!

Kāpēc sievietes guļas uz operāciju galda? Kādi jūsu praksē ir bijuši šokējošākie gadījumi, atzinumi?

Gundars: Dažādi – ir sievietes, kas to dara darba nolūkos. Muļķīgi, bet reāli un skumji ir gadījumi, kad sievietes ar operācijām mēģina glābt savu ģimeni... Vecāku pavadībā tiek vestas arī jauniņas meitenes, kurām krūtis vēl nav pat izveidojušās... Otra lieta, ja problēma ir asimetrija, bet ir gadījumi, kad taujā pēc implantiem skaistumam...

Ieva: Man arī bija gadījums, kad mamma atved uz modeļu aģentūru meiteni, kurai ir jau ieliktas krūtis un vēl šādas tādas skaistuma ķirurģiskas operācijas jau veiktas. Septiņpadsmit gadi...

Evita: Man plastiskā operācija asociējas ar vardarbību: vīrs sit sievu – mēs esam pret to visi! Es to ķermeni graizu – tā ir mana attieksme pret savu ķermeni. Vardarbīga!

Ilva: Manas domas ir tādas: ja ir izmēģināts viss – treniņzāle, diētas utt., bet nav iespējams, piemēram, tikt vaļā no liekā svara, tad, jā, – ir iespēja iet pakonsultēties...

Kur, jūsuprāt, dzimst skaistuma etalons?

Ieva: 90-60-90 ir dievietes Veneras apkārtmēri, bet to nekad neesmu uztvērusi kā standartu. Modelēm tādu izmēru nemaz nav. Svarīgas ir proporcijas. Modeles pārstāv dabisko skaistumu, jo katrs no mums māk pielikt nagus, ielikt krūtis, pieaudzēt matus utt. Tāpēc, ja modeles arī vairo kādu skaistuma etalonu, tad tas ir dabisks!

Gundars: Man visinteresantākais gadījums šķita, kad meitene atnesa bildi no pornožurnāla, lai parādītu, kādas krūtis sev vēlas. Jautāju - kāpēc? Viņa atbild - jo šajās bildēs vislabāk var redzēt krūtis no visām pusēm... Toreiz bilde bija kā etalons!

Ilva: Jā, arī manā praksē ir nākušas sievietes ar aktrises Dženiferas Anistones vai Vairas Vīķes-Freibergas foto un lūgušas identisku matu sakārtojumu. Cilvēki dažreiz pat neiedomājas, ka viņu sejas formai tas varētu nepiestāvēt...

Goran Gora: Uzskatu, ka popkultūras pārstāvji ir to veicinājuši, jo tieši pazīstamas personas ir tās, kas nemitīgi apgrozās fotoaparātu zibšnos vai reklamē konkrētu produkciju. Zvaigznes ir vainojamas skaistuma kulta vairošanā.

Ieva: Jā, mazās meitenes daudz mācas no masu medijiem... Salasās un secina, ka sieviete, kura ir sevi saposusi, var iet sēdēt basketbola pirmajās tribīnēs un cerēt sev atrast vīru. Tas jau ir pašapziņas trūkums.

Lieta, kas, šķiet, Latvijā ir plaši izplatīta, – pašapziņas trūkums. Kā ar to cīnīties?

Evita: Tie ir brīži, kad atklājas, ka cilvēki sevi nemīl... Man kā jogas filozofijas piekritējai tuva ir teritorija – mēs pasaulē piedzimstam tik skaisti, cik mums ir jābūt, lai savu uzdevumu vai misiju veiktu. Pasaulē ir skaistas sievietes, bet iekšēji viņas plosa melna depresija, dzīvotnespēja. Tajā pašā laikā piedzimst šķietami neglīta meitene, bet viņai ir harisma, darbaspējas un talants! Katram ir jāstrādā ar saviem mīnusiem. Tas ir vieglākais ceļš – aiziet, nogriezt un piešūt vietā. Bet problēma jau paliek. Te tā iekšējā problēma ir jālikvidē. Ja tu netiec galā ar savu defektu – tas atgriezīsies citā veidā.

Ieva: Es vēlētos piemetināt, aicinot tēvus vairāk iesaistīties meiteņu audzināšanā. Pēc pieredzes zinu, ka ģimenēs, kurās tēvs ir meitai teicis, ka viņa ir skaista, viss ir kārtībā. Tur aug meitenes kā puķes!

Gundars: Es tomēr nepiekrītu īsti Evitai, jo uzskatu - ja sievietei ir kompleksi, depresija sava izskata dēļ, tad tā būs tikmēr, kamēr viņa kaut ko sevī nemainīs. Kāpēc visu laiku dzīvot emocionālā stresā? Var to koriģēt, un sieviete atveras, ir laimīga! To arī apstiprina plastikas ķirurģijas pieprasījums. Bet šajā diskusijā mēs nevaram pateikt – tas ir labi vai slikti, tāpat kā ir teiciens: vienam patīk māte, vienam meita, trešajam kleita. Tas ilgi būs atvērts jautājums...

Ilva: Es arī uzskatu, ka tas viss ir privāti un individuāli – mēs nevaram ielīst cilvēkā, lai saprastu, kā viņš jutīsies laimīgāks un saskanīgāks ar sevi. Galvenais ir nenosodīt otra izvēli.

Goran Gora: Manuprāt, atbilde ir harmonijā ar sevi. Ja esi arī uztūnēta, bet harmonijā ar sevi, – tu to mācēsi nest. Lai tas nav lieki izdarīts. Otra sieviete, kuras harmonija ir daba, – tas ir labi. Samērība; kad kļūst par daudz, tas nav skaisti. Mani tas netraucē, ja tas sievietei ir vajadzīgs. Ja acis runā, tad viss ir kārtībā!

Evita: Sievietes ir ļoti gudras, katrā mūsos ir iekšā visas atbildes... Vai tu to dzirdi vai ne... Ja nedzirdi – jāmeklē veids, kā sadzirdēt. Pašas mēs zinām, kā to sasniegt...

MILZĪGS PALDIES DISKUSIJAS DALĪBNIEKIEM UN VIESMĪLĪGAJAI KAFEJNĪCAI “Sweet day cafe” (Tirgoņu iela 9)!