"Visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī"

Piemēram, kas ir Vecdaugava, Zunda kanāls, Pilsētas kanāls, Hapaka grāvis, Buļļupe, Grāpju pussalas līcis un Bieķengrāvis? Vai tie ir Daugavas atzarojumi vai upes daļas, kas pieskaitāmas publiskajiem ūdeņiem? Es uzmanīgāk iedziļinājos tautasdziesmas tekstā, jo smilšu kalni un ūdeņi – tie bija pirmie liecinieki, un tie joprojām ir saglabājuši savas tiesības arī mūsdienās. Tie šai vietā bija jau pirms medniekiem un zvejniekiem, kas ieradās kā izlūki, lai vēlāk kopā ar ģimeni apmestos uz pastāvīgu dzīvi vietā, kur tagad ir Rīga. Bet, dzīvojot pie upes deltas, dziļi un pamatīgi jāizprot, pat jāiemīl abas stihijas, lai ar tām sadzīvotu gadsimtiem ilgi. Jebkuri pasākumi ūdeņu un smilšu savaldīšanā tikai tad sekmējas un dod ilgstošus un paliekošus rezultātus, ja nav pretrunā ar dabas likumiem.

Lai izprastu, kā veidojušās dažādas Rīgas ūdenstilpes, mēģināju atgriezties vairāk nekā tūkstoš gadu senā ainavā un iztēloties, kā vienkočus, vēlāk jau vikingu un kuršu slīdlaivas Baltijas jūrā pamazām nomaina gandrīz 20 m garās zviedru knarres un frīzu koges. Mēģināju paskatīties uz Daugavas grīvu ar vikingu, kuršu vai Gotlandes un vāczemes tirgotāju acīm. Pārlasot citu autoru pārstāstus par šo laikmetu, atradu atsauces uz Klaudija Ptolemaja 2. gadsimtā sastādīto karti (6), kurā redzams Rīgas līcis un tajā ietekošā upe Rubona jeb mūsu Daugava, kas kādā vikingu rūnakmenī nosaukta par Tūnu, ko vācu tirgotāji saukuši par Dune vai Dīnu, bet senie slāvi par Dveinu un Dvinu. Tā sauktais ziemeļu jeb dzintara ceļš Romas impērijai bija visnotaļ pazīstams, jau sengrieķu dzejnieki bija apjūsmojuši upi vārdā Eridāna (5).

Pie jūras dzīvot ir bīstami

Pētot tālāk, konstatēju, ka informācijā par vikingu laikiem un Daugavu kā galveno tā laika ūdens ceļu uz Melno jūru ir daudz vāji izgaismotu jautājumu, piemēram, kur atradās vikingu apmetnes, ostas un kolonijas Latvijas teritorijā? Visticamāk, ka arī kristīgā ticība un pirmās baznīcas Latvijā saistītas tieši ar vikingu laikmeta beigām (6). Tomēr senajos rakstos tikpat kā nav pieminēta Daugavas grīva, skopas ir ziņas arī par Zemgaļu ostu, kura, visticamāk, atradās kaut kur tuvu Daugavas grīvai, jo Lielupe tajā laikā ietecēja Daugavā apmēram tagadējās Buļļupes ietekā.

Toties diezgan daudz informācijas ir par senām apmetnēm Doles salā, Salaspilī un Ikšķilē, arī par tirdzniecības sakariem ar Daugavas augšgala slāvu valstīm. Īpaši jāuzsver Daugmale – gan rakstos, gan arheoloģiskajos izrakumos droši apstiprināta šīs apmetnes pastāvēšana vairāk nekā tūkstoš gadu garumā un plašie sakari ar Eiropas un pat arābu valstīm.

Kādēļ ne Rīgas vietā, nedz tās tuvākajā apkārtnē nav atrasti droši pierādījumi par sekmīgu tirdzniecību jau pirmajā gadu tūkstotī un arī pirmais dokumentētais Brēmenes kuģis 1158. gadā (7) nenoenkurojās Rīgas vietā, bet meklēja ceļu augšup pa upi? Kādēļ Meinards 1184. gadā pāri krācēm devās augšup uz Ikšķili, lai nākamajā gadā atkal atgrieztos un apmestos tur jau pastāvīgi? Iemesli varētu būt vairāki: militāri, ekonomiski, ar navigāciju saistīti un dabiski.

Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka dzīve atklātā jūras vai upes krastā tolaik bija riskanta gan biežo sirojumu, gan bargo laika apstākļu dēļ, tādēļ apmetnes tika celtas mežos un aiz ūdeņiem, tikai vēlāk tās ierīkoja pakalnos un nocietināja. Pirmie jūras vagotāji bija aptuveni 5-7 m gari vienkoči ar labi ja 0,5 m dziļu iegrimi. Arī pirmās vikingu laivas būtiski neatšķīrās, tās bija tikai nedaudz garākas un platākas, ar aptuveni 30 airētāju vietām, bez klāja un bez ķīļa, ar seklu iegrimi, tās bija ērti vadāmas pa krācēm un uzvelkamas krastā. Bez tam pat bez dziļas klimata pārmaiņu izpētes var secināt, ka pirms tūkstoš gadiem upes bija daudz ūdeņainākas. Ja kāds tomēr apšauba šādu apgalvojumu, lai lielākā laivā mēģina tagad no jūras pa Vitrupi sasniegt Limbažus – kādreizējo Hanzas savienības ostas pilsētu – vai simt laivu kolonā doties pa Gauju uz augšu, lai mēģinātu ieņemt Siguldu un Cēsis.

Pārpurvotā delta

Ar ko tad īpaši atšķīrās vai izcēlās vieta, kur tagad atrodas Rīga? – Ar to, ka visa Rīga tiešām bija ūdenī! Ar to, ka Daugavas krasti bija zemi, vietumis tikai kādu metru augstāki par vasaras ūdens līmeni, mainīgi, purvaini un dūņaini, ar to, ka ūdens vienkārši bija par daudz tā laika apmetņu ierīkošanas pieredzei un sabiedrības tehnisko zināšanu un prasmju līmenim. Iespējams, ka pirmās apmetnes Rīgas vietā tāpēc bijušas Senā jeb Kubes kalna pakājē – sausā un drošākā vietā, kādu kilometru no Daugavas labā krasta. Šo kalnu līdz ar visiem iespējamajiem vēsturiskajiem pierādījumiem noraka jau 1784. gadā, lai uzbērtu Vecrīgas aizsargvaļņus un Bastejkalnu.

Visticamāk, galvenais apgrūtinājums Daugavas krastu apdzīvošanai no Doles salas līdz grīvai bija regulāri mainīgā upes gultne, kā arī ledus sastrēgumi seklajā un līkumainajā gultnē. Daugavas lejteces veidošanos pēdējos gadu tūkstošos raksturo izteikta līdznestā materiāla akumulācija kopā ar gultnes sānu erozijas procesiem (9). Bez tam vēja darbības rezultātā izveidojās lielākā no kāpu grēdām – ģeologu leksikā zīmīgi nosaukta par Bolderājas – Vecmīlgrāvja kāpu grēdu, kas norāda, ka vēja nestās smiltis ilgstoši un nemitīgi ir centušās aizbērt Daugavas gultni un novirzīt pa labi (9). Vēja darbība summējas ar straumes kustību Rīgas līča dienvidu daļā, kas pretēji pulksteņa rādītāju virzienam nes smiltis no rietumiem uz austrumiem.

Kaut gan Daugavas – Lielupes kopīgā vēsturiskā ieteka jūrā atsevišķos periodos veidoja vairāk vai mazāk izteiktu deltu ar vairākām straumēm un vairākām salām starp tām, var droši secināt, ka 13. gadsimtā Daugavas galvenā straume tecēja pa tagadējo Sarkandaugavas atteku un pēc Lielupes pievienošanās tā ietecēja Rīgas līcī pa tagadējo Vecdaugavu, tolaik vienīgo neaizsērējušo un kuģojamo gultni. Vecdaugavas lielo nozīmi apstiprina jau 1202. gadā nodibinātais cisterciešu klosteris (11) un nostiprinātā pils, kurai kā Daugavas atslēgai Zobenbrāļu ordeņa Baltijas pakļaušanas plānos bija ne mazāka nozīme kā pašai Rīgai. Zviedru laikā sagrautā cietokšņa atliekas vēl tagad var redzēt Airu ielā 73a, pie Skanstinieku mājām.

Ārdās kopā ar Lielupi

Apvienotais Daugavas – Lielupes tecējums gar šo cietoksni jūrā bija varens un iespaidīgs, tomēr tas saistījās ar lielāku plūdu risku nekā mūsdienās, sevišķi kopā ar milzīgo abu upju nesto ledus masu, kas, kopā ar ledus sablīvējumiem Rīgas līča dienvidu daļā, bieži radīja plūdus visā Daugavas lejtecē un arī Rīgas pilsētā. Ūdens bieži izrāva jaunas gultnes; fiksēts, ka 1567. gada plūdos izveidojās rietumu ieteka (11), kuru pēc 1600. gada kuģi izmantoja aizvien biežāk, padarīdami Vecdaugavas krastā stāvošā cietokšņa lielgabalus par butaforijām. Nākamajos gadsimtos regulāra padziļināšana kopā ar straumvirzes dambju izbūvi un molu izbūvi pakāpeniski nodrošināja rietumu gultnei tās pašreizējo unikālo statusu, bet Vecdaugavas ietekas jūrā aizbēršana 1855. gadā (11) padarīja šo agrāk slaveno straumi par stāvošu un aizaugošu seklūdeni.

Milzu pali pavasaros

Rīgu apdraudēja arī biežie ledus sastrēgumi pie Doles salas, kādēļ Daugava 1615., 1770., 1777. un 1867. gadā aptecējusi ledus barjeru un lielos ūdeņus novadījusi uz Juglas ezeru (2; 8). 1358. gadā Doma baznīcā ūdens sasniedzis cilvēka augumu, bet 1363. gadā visa Rīgas pilsēta atradusies ūdens aplenkumā (8), 1709. gada 13. aprīlī Doma baznīcā applūdis altāris pie ūdens līmeņa 4,68 m v.j.l. (10). Kā kuriozus var vērtēt rīdzinieku pēdējos ledus iešanas vērošanas priekus Daugavā, kad 1924. gadā kopā ar ledu jūrā tika aiznests Lībekas tilts, bet 1929. gada 23. aprīlī Rīga uz vienu dienu pārvērtās par īstu Venēciju, jo pie ūdens līmeņa atzīmes 2,8 m v.j.l. Pārdaugavā un Sarkandaugavā satiksmi varēja nodrošināt vienīgi laivas. Tomēr pēc Ķeguma HES aizsprosta pabeigšanas rīdziniekiem šādi ekstrēmi skati ir pilnībā liegti un to tīkotājiem tagad jādodas uz Jelgavu vai Pļaviņām, kaut gan arī vēja uzplūdu rezultātā 2 m v.j.l. atzīme pārsniegta vairākas reizes un radījusi lielas problēmas zemāko vietu apdzīvotājiem.

Daugava maina tecējumu

Daugavas veckrasti atrodas vidēji 4-5 km attālumā. Tikai starp Āgenskalnu un tagadējo Vecrīgu starp tiem ir aptuveni pusotra kilometra. Galvenā gultne ceļoja no Arkādijas parka un Dzegužkalna rie-tumos līdz Maskavas ielai un Duntes ielai austrumos, tādēļ senajām apmetnēm, ja tādas bija, vajadzēja ceļot līdz ar krastu izmaiņām.

Liela un, visticamāk, negatīva ietekme uz Rīgas attīstību noteikti bija arī milzīgajam Ropažu ezeram, kā tajā laikā sauca apvienoto Ķīšezera un Juglas ezeru sistēmu, kas bija pilnībā šķirta no Daugavas, jo Mīlgrāvis vēl nebija izrakts. Līdz ar to milzīgā ezera vienīgā noteka uz Rīgas līci Garciema–Carnikavas rajonā bija tagad uz Ķīšezeru tekošā Langas upe – šodien niecīga agrās ūdens bagātības atlieka. Tomēr pavasara palos bieži gadījās, ka milzīgais ezers noplūda arī uz Daugavu kaut kur starp Rumbulu un Ķengaragu, jo šauro noteku jūrā varēja traucēt kā ledus sastrēgumi, tā arī vēja sanestās smilšu kāpas.

Arī kreisajā krastā situācija bija tikpat nestabila; Lielupe jau bija beigusi locīties uz Daugavu pa vissenāko gultni – Hapaka grāvi Spilves pļavās (5) – un par galveno gultni bija izvēlējusies tagadējo Buļļupi, tomēr tā negribēja mūžīgi palikt Daugavas jaunākā māsa, tādēļ pakāpeniski, laika posmā no 1693. līdz 1694. gadam, sāka veidot arī otru gultni cauri Buļļu salai, bet 1709. gadā jau izveidoja šo gultni par savu galveno ieteku jūrā.

Neskatoties uz lielo darbu apjomu, ko rīdzinieki paveica Buļļu salas pārrāvuma likvidēšanā, 1697., 1758. un 1795. gadā plūdos Lielupe pakāpeniski izveidoja un nostiprināja savu tagadējo ieteku jūrā un pavisam šķīrās no Daugavas. Kā vēsturiska liecība saglabājusies abas upes savienojošā 9,5 km garā Buļļupe, kas iekļauta Civillikuma pielikumā ar Nr.7 un nosaukta par Lielupes atzarojumu; vēsturiski tas tomēr nav korekti, jo tādējādi iznāk, ka tūkstošiem gadu vecākā māte juridiski ir nosaukta par meitu mazāk nekā 300 gadu vecam veidojumam. Bet lai tas paliek juristu ziņā, pietiek, ka Buļļupe ir nepārprotami saistīta ar abām publiskajām upēm – Daugavu un Lielupi, turklāt veido nozīmīgu ūdensceļu starp tām.

Mūki rok Mīlgrāvi

Sarežģītāka un mazāk pētīta ir Mīlgrāvja vēsture, caur kuru, lejasgalā uzņemot arī kādreiz varenās Sarkandaugavas vēsturiskā pārpalikuma ūdeņus, tagad Daugavā tiek novadīta notece no 1883 km² liela sateces baseina (12). Šajā sateces baseinā ietilpst Ķīšezers, abi Baltezeri un Juglas ezers ar Lielās un Mazās Juglas baseiniem. Neskatoties uz patlaban cienījamajiem parametriem, Mīlgrāvis vēsturiski ir samērā jauns un mākslīgs veidojums, kura izcelsme attiecas uz 13. gadsimtu, kad Daugavgrīvas klostera-cietokšņa cisterciešu mūki izraka šauru grāvi ūdens novadīšanai no lielā Ropažu ezera uz Daugavu, lai uz tā ierīkotu ūdens dzirnavas (5), nosaucot grāvi par Mühlgrabben (dzirnavu grāvis – vācu val.). Tajā pašā laikā Zobenbrāļu ordeņa brāļi Bodo von Hoenborga vadībā būvēja vairāk nekā kilometru garu sprunguļu – mūsdienās to sauktu par fašīnu – tiltu šī paša milzīgā Ropažu ezera šaurākajā vietā pār purvaino Dūņupi, tagad Ķīšezeru un Juglas ezeru savienojošo Juglas caurteku, aptuveni pa tagadējās Vidzemes šosejas asi. Šis darbs esot bijis tik grūts, ka dzīvi palikušie ordeņa brāļi esot uz visu mūžu atbrīvoti no tālākajām kara dienesta gaitām (6). Ordenis tikai pēc šo Latvijas teritorijā līdz tam lielāko hidrotehniskās būvniecības darbu veikšanas ieguva drošu, visu gadu lietojamu ceļu pār plašo ūdens klajumu, radās iespējas smagajai kavalērijai doties tālākos iekarojumos, negaidot ledus segas izveidošanos ezeros. Šāda divu sarežģītu darbu veikšana vienā ezerā vienlaikus diez vai ir nejauša sagadīšanās. Visticamāk, tilta būvi bija vieglāk pabeigt, kad pēc Mīlgrāvja izrakšanas radās iespēja pakāpeniski pazemināt Ķīšezera līmeni. Nav skaidri datēts, cik plats sākumā bija šis grāvis un vai to vēlāk palielināja kāda pavasara palu ūdeņu noplūde uz Daugavu, pirms tas tika paplašināts un padziļināts, veidojot jaunas piestātnes ostai un nodrošinot kokmateriālu transportu no Gaujas caur Ķīšezeru uz Mīlgrāvja kokzāģētavām, tomēr tagadējais Mīlgrāvja kanāla 1,6 km garums, 200 m platums un 9 m dziļums (5) vēstures nezinātājam nevieš nekādas šaubas par šā objekta, kas iekļauts publisko upju sarakstā ar 22. numuru, dabīgo izcelsmi. Pats ūdensdzirnavu ierīkošanas fakts vēl neļauj droši apgalvot, ka sākotnējā augstuma starpība starp Daugavas līmeni un Ķīšezeru 13. gadsimtā būtu bijusi lielāka par 1 m, tomēr ļauj secināt, ka Ķīšezera līmenis bija augstāks nekā tagad, līdz ar to tas ievērojami ietekmēja mitruma režīmu visai plašā teritorijā – tagadējā Mežaparkā, Čiekurkalnā un Juglā.

Kur pazuda Rīdziņa?

Rīdziņas upes sākumu meklējot, V. Gutceits 1865. gadā ir atsaucies uz 1562. gadā izdotu karti, kurā tas iezīmēts Ķīšezera tuvumā (6), iztekot no pazemes avotiem, kas varētu būt saistībā ar Ķīšezera augstā līmeņa radīto iespaidu uz gruntsūdeņiem tagadējā Čiekurkalna apkārtnē. Šādu pieņēmumu apstiprina arī ziņas par Rīdzenes caurplūduma pastāvīgu samazināšanos jau no 14. gadsimta (8), kad Rīgas mūri vēl nebija apjozti ar aizsarggrāvi, un tās pakāpenisku izsīkšanu un aizaugšanu, kas varētu būt daļēji izskaidrojams ar pazemes ūdeņu barošanās vietu izzušanu, ūdens līmenim Ķīšezerā pakāpeniski pazeminoties līdz Daugavas līmenim.

Pakalnos ceļ baznīcas un pilis

Pirmo kompilāciju par viduslaiku Rīgas iespējamo reljefu 1889. gadā veicis pilsētas mērnieks R. Štēgmanis (8), salīdzinādams toreizējos Rīgas centrālās daļas uzmērījumus ar seniem plāniem un zīmējumiem, lai precizētu senā Daugavas krasta, Kubes kalna, Rīdzenes un Speķupes gultnes agrāko atrašanās vietu un noteiktu agrākās applūstošās teritorijas. Iegūtie dati rāda, ka augstākajās vietās, kas atrodas vairāk nekā 5 m v.j.l., uzcelta Pētera baznīca un arī pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils, tagad Lietišķās mākslas muzejs, arī Jēkaba un Doma baznīca, bet abi vismaz gadsimtu agrāk jau pastāvējušie lībiešu un latviešu ciemi atradušies tikai nedaudz augstāk par metru virs Daugavas ūdens līmeņa, kas liek domāt, ka vietējiem iedzīvotājiem šī vieta nebija tik nozīmīga, cik vēlākajiem ienācējiem. Šie ciemi drīzāk bija zvejnieku sezonas dzīves vietas, kuras pameta pavasara palu laikā (8). Laika posmā no 10. līdz 19. gadsimtam (8) lieli plūdi Daugavā atkārtojās vismaz 10 reizes gadsimta laikā, tomēr īpaši lieli plūdi parasti saistījās ar ledus radītajiem aizdambējumiem. Var secināt, ka, lai Rīdzenes cilpa pirms ietekas Daugavā izveidotos par pastāvīgai dzīvei drošu un derīgu telpu, izšķirīga nozīme bija jau 13. gadsimta sākumā uzsāktajai Rīdzenes un Daugavas krastu nostiprināšanai, platību uzbēršanai un pilsētas mūru celtniecībai.

Vecrīgas vaļņi pret plūdiem

Parasti ar mūriem un stipriem ozolkoka vai metāla vārtiem mēs saprotam tikai aizsardzību pret ienaidnieka karapūļiem, bet daudzu viduslaiku pilsētu vēsturē nostiprināti mūri un ar zemes vai mēslu bērumu pavasaros aizdrīvēti pilsētu vārti bija vienīgais glābiņš pret nedēļām ilgu ledus un ūdens aplenkumu. Vēl drošāka pretplūdu aizsardzība tika sasniegta, kad pilsēta izpletās ārpus viduslaiku mūriem un tika pilnībā apjozta ar 11-12 m augstiem un vairāk nekā 30 m platiem zemes vaļņiem (5). Šo vaļņu izbūve iesākās 1537. gadā un ilga līdz 16. gadsimta beigām, ietverot pilsētā arī agrāk aiz mūriem esošo Rīdzenes upi un 1567. gadā ierīkojot tai īpašus ostas vārtus, kurus pavasaros noslēdza ar vērtnēm, lai ūdens neieplūstu pilsētā. Pēc vaļņu uzcelšanas ūdens pietece Rīdzenei tika pārtraukta un iesākās tās pakāpeniska aizbēršana un kanalizācija. Vaļņu priekšā šajā laikā tika ierīkots mākslīgs ūdens šķērslis vai pilsētas aizsarggrāvis, kas pilnībā apjoza gan pilsētu, gan vēlāk ierīkoto Citadeli; 3,2 km garajā un līdz 90 m platajā aizsarggrāvī tajā laikā atradās arī četri ar ūdeni apjozti trijstūra formas ravelīni.

Pēc 1857. gada, Rīgai zaudējot cietokšņa statusu, sākās pakāpeniska vaļņu nojaukšana un arī aizsarggrāvja daļēja aizbēršana un pārveidošana par pilsētas kanālu un bulvāru loku no Andrejostas līča līdz Kārļa slūžām pie Maskavas ielas. Tomēr no Civillikuma viedokļa pilsētas kanāls kā mākslīga būve nav nedz pieteka, nedz atteka, tādēļ nevar pretendēt uz publisko ūdeņu statusu.

Nokurina žogu

Jāatzīst, ka no tranzīta biznesa viedokļa Rīgas vieta 13. gadsimtā – laikā, kad jūras transports un iekšējo ūdeņu transports nodalījās viens no otra, – pārkraušanas operācijām no strūgām un plostiem uz kuģiem bija izvēlēta veiksmīgi, pēc aizsargvaļņu uzbūvēšanas pilsēta turpināja plesties ārpus tiem, tādēļ priekšpilsētu aizsardzībai jau 17. gadsimtā tika uzsākta jaunu vaļņa būvniecība un uzceltas palisādes apmēram pa tagadējās Dzirnavu ielas trasi. Jau 18. gadsimta beigās priekšpilsēta tika paplašināta līdz tagadējai Matīsa ielai, atkal apjožot to ar palisāžu žogu un tā priekšā atkal rokot grāvi. Žogu rīdzinieki pa kluso esot pamazām nokurinājuši malkā, bet grāvjus pilsētas tēvi iekļāvuši slēgtā lietus ūdens kanalizācijas sistēmā. Līdz ar to agrākie ūdens elementi dabā ir izzuduši, un, ejot pa Rīdzenes, Avotu, Upes, Strūgu, Kojusalas, Pētersalas, Mazo Krasta un citām ielām, ieraudzīt kādas vēsturiskās hidroloģiskās sistēmas atliekas mūsdienās tikpat kā nav iespējams. Arī Purvciemā nekas vairs neliecina par agrāk milzīgo Hausmaņa purvu, kas atradies uz ziemeļiem no Grīziņkalna.

Unikālie dambji

Citādi ir ar dambjiem, no kuriem pirmais vēsturē 17. gadsimta sākumā minēts Inča dambis (tagadējā Maskavas iela no Kijevas ielas līdz Dzirnavu ielai (8)); arī mūsdienās agrākie dambji vietām ir augstāki par piegulošo teritoriju, un Katrīnas dambis, Ganību dambis, Raņķa dambis un citi dambji joprojām nodrošina transporta darbību, ūdens līmenim Daugavā paceļoties virs 1 m atzīmes, kad atsevišķas piegulošās platības jau sāk applūst. Tomēr vislielākās pārvērtības Daugavas lejtecē saistāmas ar plānveidīgu gultnes sašaurināšanu labākas kuģošanas nodrošināšanai, uzceļot straumvirzes dambjus: 1768. gadā tiek pabeigts Krīdenera dambis, 1784. gadā Balasta dambis, 1870. gadā Andrejostas dambis, 1887. gadā AB dambis, ko tagad sauc par Krišjāņa Valdemāra dambi.

Kopš 1867. gada upes regulēšanas darbi no Katlakalna līdz grīvai tika veikti saskaņā ar inženiera R. Napjerska plānu, aizdambējot attekas, bet galveno gultni sašaurinot ar straumvirzes dambjiem, kā arī padziļinot kuģu ceļu. Šo darbu rezultātā pastiprinājās līdznestā materiāla akumulācija aizstraumes vietās un kompleksā ar krastu nostiprināšanu un gultnes padziļināšanu no daudzām sīkām un zemām saliņām pašreizējā izskatā izveidojās Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala un Ķīpsala, bet no Andrejsalas, Pētersalas, Mūkusalas, Grāpju salas, Bieķensalas, Klīversalas, M. un L. Vējzaķsalas un daudzām citām salām palikuši tikai nosaukumi. Mūsdienās šis process turpinās saistībā ar ostas tālāku attīstību Kundziņsalā un Krievsalā.

Izvērtējot visu gadsimtos paveikto darbu apjomu, vairāki autori (6; 7) atzinuši, ka 19.-20. gadsimta mijā Rīgas ostas būves, straumvirzes būves un moli kopā veido vienu no tajā laikā sarežģītākajiem un arī drošības ziņā izturīgākajiem hid-rotehniskajiem kompleksiem pasaulē! Rīgai visos laikos bijusi raksturīga sava īpašā politiskā un tirdznieciskā domāšana, arī tehniskā doma tai bijusi sava un unikāla, to radījuši un godam uzturējuši holandiešu, zviedru, angļu, franču, poļu, protams, arī vācu, krievu un latviešu inženieri un celtnieki.

Tā jau ir – vienā rakstā nevar iekļaut pietiekami plašus pētījumus par Rīdzenes upes iespējamo sākumu 13. gadsimtā, tās pieteku Speķupes un Dzirnavupes vēlāko lomu Rīdzenes ūdens papildināšanā, par Stefana Batorija 1582. gadā Rīgai piešķirto atļauju papildināt pilsētas aizsarggrāvja ūdeni no Šmerļupītes un vēlāk arī no Ulbrokas ezera. Katra upīte vai sala ir pelnījusi dziļāku izpēti, un es domāju, ka šā raksta galvenais uzdevums ir dot ierosmi šādu darbu veikšanai. Tāpat ceru, ka rakstam pievienotā kartogrāfisko materiālu un vēstures faktu kompilācija ar tendenci maksimāli tuvoties 13. gadsimta realitātēm ļaus paskatīties uz viduslaiku Rīgas attīstību ietekmējušajiem dabas apstākļiem no plašāka skatu punkta, ne tikai no ad locum Rigae (pie Rīgas vietas – latīņu val. (8)) šaurā rakursa.

Šā raksta tapšanas laikā pārlasīju daudz grāmatu, arī A. Caunes lielisko grāmatu «Pati Rīga ūdenī», un pārdomāju, vai nevajadzētu mainīt tā virsrakstu. Tad nolēmu, ka ne. Runādami par seno Rīgu, mēs abi domājam par tās šūpulī ieliktajiem dabas spēkiem un mūsu seno tautasdziesmu, kas raksturoja šos apstākļus vēl pirms latviskās rakstības izveidošanās. Kopš A. Caunes grāmatas izdošanas ir pagājuši 28 gadi, tāpēc mana raksta galvenais uzdevums ir mudināt citus turpināt jau veiktos pētījumus, bet pašus rīdziniekus gribētos aicināt apmeklēt pēdējās atlikušās un mazpārveidotās Daugavas palienes, piemēram, Rāmavā un Katlakalnā vai blakus Rumbulas bijušajai lidostai, paskatīties uz Lielupes pārrāvumu pēdām Buļļu salā, izstaigāties pa Lucavsalu. Lai pastaigas būtu interesantākas, aicinu vispirms ieskatīties kādā no pievienotajā literatūras sarakstā minētajām grāmatām.

Izmantotā literatūra:

1. Rakstu krājums «Latvijas zeme, daba, tauta» prof. N. Maltas un P. Galenieka redakcijā, I daļa «Latvijas zeme»; izdevniecība «Valters un Rapa», Rīga, 1936.

2. Latviešu konversācijas vārdnīca A. Švābes redakcijā; A. Gulbja apgādniecība, Rīga, 1927.-1940.

3. Civīllikums; kodifikācijas nodaļas 1937. gada izdevums, Rīga, 1938.

4. Civīllikums; «Latvijas Vēstnesis», Rīga, 2007.

5. Enciklopēdija «Rīga»; Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1988.

6. P. Ludvigs. «Mūsu Latvijas ūdeņi»; izdevniecība «Grāmatu draugs», 1967.

7. A. Pope. «Rīgas osta deviņos gadsimtos»; izdevniecība «Jumava», Rīga, 2000.

8. A. Caune. «Pati Rīga ūdenī»; izdevniecība «Zinātne», Rīga, 1992.

9. G. J. Eberhards. «Daugavas upes baseina ielejas un to attīstība» (krievu val.); izdevniecība «Zinātne», Rīga, 1972.

10. Veronika Droiska. «Rīgas ģeogrāfija» (latviešu val.); apgāds «Mācību grāmata», Rīga, 1999.

11. A. Biedrinš, L. Ļakmunds. «No Doles līdz jūrai»; izdevniecība «Zinātne», Rīga, 1990.

12. Valsts ūdens kadastrs «Iekšzemes ūdeņu resursu un režīma ilggadīgie novērojumi», X sējums, Ļeņingrada, 1987.