Kāpēc vispār vērts lasīt?

Šoreiz nerunāju par grāmatām, kas māca pareizi ēst, vingrot vai domāt. To jēga ir skaidra. Šoreiz par beletristiku – par izdomātiem vai vismaz krietni piedomātiem stāstiem. Par notikumiem, kuri nekad nav notikuši, un cilvēkiem, kuri nekad nav dzīvojuši, turklāt pasaulē, kura nemaz neeksistē. Nē, bet nu nopietni – vai nav dīvaini, ka esam gatavi iedziļināties pilnīgi izdomātās pasaulēs, turklāt darīt to ar nopietnu sejas izteiksmi un dažkārt pat asaru nobirdināt?

Iedomājieties, ka jūs kādu dienu satiktos ar draudzeni pie kafijas tases un viņa stundu no vietas stāstītu absolūti izdomātu stāstu,

turklāt nemaz to neslēpjot? Vai jūs viņu klausītos? Nez vai. Mēs taču zinām, ka nav nekā garlaicīgāka, kā klausīties garus svešu sapņu atstāstus. Gribas žāvāties jau pie trešās epizodes, un mazliet atdzīvojamies tikai pie vārdiem: iedomājies, un tad šajā sapnī parādījies tu! Par sevi, kaut vai nosapņotu, vēl esam gatavi mazliet paklausīties, bet arī – tikai mazliet.

Tad kāpēc šos izdomātos sižetus tomēr gribam lasīt? Protams, pirmkārt tā ir atslodze. Iespēja atslēgties no ikdienas rūpēm un raizēm, iegrimt vai nu mīkstā kā silts pleds romantiskā sižetā, vai arī tik spriegā kriminālintrigā, ka aizmirstam par visu pasauli, ieskaitot nekad nepadarāmos darbus un to dedlainus. Tās ir tādas kā prāta brīvdienas, prāta spa. Visbiežāk gan šādas grāmatas neatstāj pēcgaršu, tās izlasi un aizmirsti. Un tāda arī ir to sūtība.

Taču ir grāmatas, ko es sauktu par robežu paplašināšanas iespējām.

Tās ir grāmatas, kas tevi pārņem ne tik daudz ar sižetu, cik ar iekšēju spēku. Dažkārt ir tik pārliecinoši uzrakstīts, ka tu burtiski izdzīvo vēl vienu dzīvi – ar laimes un sāpju brīžiem, ar lidojumiem un kritumiem, ar atklājumiem un atklāsmēm. Ar epizodēm, kuras tu nekad realitātē nepiedzīvosi, bet izlasi – un jūties piedzīvojis. Vēl vairāk – ar atbildēm, kuras esi meklējis savā reālajā dzīvē, bet pēkšņi saņem te – izdomātā stāstā par, teiksim, nomaļa trīsdesmito gadu franču ciematiņa dzīvi.

Šis, starp citu, ir iemesls, kura dēļ mazliet rezervēti izturos pret grāmatu ieteikšanu citiem, – tas, vai grāmata uzrunās, ir tik individuāls, pat intīms jautājums. Vienmēr var pateikt, vai grāmata ir laba literatūra vai sēnalas, vai uzrakstīta labā valodā un vai sižets nav galīgi samākslots, bet tas, kura grāmata rezonēs ar mūsu iekšējo sajūtu un kura ne, – to prognozēt grūti.

Tieši tāpēc man patīk, ja apkārt ir daudz grāmatu – kas zina, varbūt reiz atšķiršu kādu savulaik iegādātu, bet tā arī neizlasītu romānu, un tur tā būs – atbilde uz kādu tajā brīdī svarīgu jautājumu.