Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tērpu dizainere un modes nama īpašniece Asnate Smeltere ir sieviete, kura plašā sabiedrībā radījusi savu tēlu – eleganta, korekta, allaž smaidoša. Uzņēmēja, kuras klientu lokā ietilpst gan radošās inteliģences pārstāves, gan biznesa un politisko aprindu, gan diplomātiskā dienesta darbinieces. Starp citu, starptautiskā mērogā.
Asnate SMELTERE
• Mācījusies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Maskavas svešvalodu institūtā
• No 1960. līdz 1986. gadam bijusi modele
• Kopš 1990. gada – salona A īpašniece
• Pirmo kolekciju radījusi 1994. gadā
• Ar pēdējo kolekciju viesojusies festivālā Pārsteidzošā Latvija Parīzē
Asnatei piemīt tā apgarotā sievišķība, kas suģestē un pievelk. Starojums, ko viņa spēj radīt par spīti, pašas vārdiem sakot, dzīves prozai. Tieši par to mēs runājām visvairāk. Un man tagad Asnate Smeltere nešķiet veiksminiece, drīzāk – stipra personība, kas visu mūžu stāvējusi pāri mājas darbiem, pat tos veicot.
– Vai jūsu darba vietā ir daudz kā tāda, kas atgādinātu mājas, un otrādi?
– Manam raksturam ir grūti kaut ko dzīvē norobežot, neesmu tik stipra savos pārslēdzējos. Bet es cenšos. Ja runājam par priekšmetiem, redziet – šis krēsls ir atceļojis no manas mājas, kur savukārt ir daudz modes žurnālu, bieži televizorā stāv ieslēgts Fasion chanel.
– Kotlešu cepšana un grīdas tīrīšana arī ir jūsu pienākumi…
– Ar tām kotletēm ir tā – man patīk gatavot! Kad atnāk meita Agata ar vīru un mazmeitiņu Annu, uzklāju galdu. Man patīk radīt mājas gaisotni.
– Ar meitu dzīvojat kopā?
– Agrāk tā bija, bet, kopš viņai piedzima bērniņš, meita nopirka atsevišķu dzīvoklīti netālu no mūsu mājas. Turpat, Pārdaugavā. Sestdienās un svētdienās Agata ar vīru un bērniņu nāk ciemos, lai baudītu ģimenes sajūtu un neaizmirstu, kas ir mamma.
– Dažiem vecākiem bērnu aiziešana ir visai smags brīdis…
– Tas ir milzīgs pārdzīvojums. Fiziski sāpīgi.
– Vai kā sieviete un personība jūs jūtaties savu mīļo un tuvo atbalstīta?
– Diemžēl iznācis, ka es esmu tā, kas balsta. Ja būtu iespēja izvēlēties citu likteni, dabiski, es gribētu, lai man būtu stalts vīrietis ar platiem pleciem, kurš mani balstītu. Bet… dzīve mani piespieda kļūt par balstu.
– Kāds vēl ir jūsu liktenis?
– Ļoti bagāts ar darbu, pienākumiem, atbildību. Pie tam darbu es domāju pavisam fiziskā nozīmē. No pašas jaunības līdz pat šai dienai ir daudz prozas.
Neraugoties uz to, mana dzīve ir ļoti interesanta, arī personīgā. Tajā ir daudz skaistu likteņa dāvanu.
– Sanāk tomēr, ka uz vīru nevarat paļauties…
– Jā, nelaime jau nenāk lūgta. Mans vīrs ir tāds… ne visai darba spējīgs. Šodien viņš ir filozofs, kurš var asprātīgi komentēt dažādas mūsu dzīves situācijas, bet diemžēl nevar gleznu pielikt pie sienas. Tad nu jāaicina cilvēks, kurš var palīdzēt, bet Georgs komentē, ir taisni piekārta vai nav.
Tagad mūsu mazmeitiņai apritēja gadiņš, es nolēmu Georgu mazliet terorizēt un teicu: vai tiešām tu nevarētu izdarīt vienu vērtīgu lietu – uzgleznot meitenītei gleznu?! Man izdevās.
Pēdējos gados grīdu savā divstāvu mājā gan vairs nemazgāju, esmu to ļoti daudz darījusi, bet tagad reizēm nāk Ilgas kundze un palīdz saimniecībā. Viņa daļēji var mani darīt laimīgu, jo māja smaržo, kad pārnāku.
– Pierast pie tā, ka svešs cilvēks kārto māju un aizskar jūsu personīgās lietas, droši vien nav viegli…
– Jā, jebkuram cilvēkam to nevarētu uzticēt. Jābūt saskaņā ar viņu kā personu. Sākumā es domāju, ka nekad nepieradīšu, bet nevarēju atstāt mammu vienu, tādēļ meklēju palīgu. Tikai vēlāk sapratu, ka esmu atradusi īsto cilvēku.
– Pianisti sarga savas rokas, aktieri – seju, jo tie ir viņu darba instrumenti. Ko sevī sargāt jūs?
– Labu garastāvokli, kas rada iedvesmu. Ja dzīves prozas ir par daudz, var nākt iedvesmas sabrukums. Nezinu, vai esmu jau tādu kādreiz piedzīvojusi, bet bieži bijusi sajūta, ka esmu tuvu tam. Un tad notiek kāds brīnums, un parādās iespēja atjaunoties.
– Vai darbā un mājās esat divas atšķirīgas sievietes?
– Nē, man ir grūti sadzīvot ar disciplīnu. Gluži pretēji: ja mēģinu sevi disciplinēt un precīzi saplānoju darbus, viss notiek gandrīz pretēji. Bet man gribas, lai darbā valdītu sistēma, haoss dara mani nelaimīgu. Pulksteņmeistara precizitāte man nepiemīt, bet jūtu vēlēšanos pēc kārtības.
– Vienmēr jūs cilvēkos parādāties sakopta, eleganta – droši vien jums pirms iziešanas no mājas ir vesels skaistumkopšanas rituāls…
– Nē, nē, nē! Noteikti no rīta pirms izskriešanas uzkrāsošu mazliet skropstas, varbūt uzlikšu pūderi, bet neesmu no tām sievietēm, kas daudz laika velta sevis kopšanai. Nenoliedzu, ka es to gribētu, bet man vienkārši nesanāk.
– Kas jums mājās ir vissvarīgākais – mēbeļu izkārtojums, gleznas, ziedi?
– Pāri visam un vissvarīgākais šajā pasaulē ir cilvēku attiecības. Lai man būtu saskaņa ar meitu, ar mammu, kamēr viņa bija šajā pasaulē, ar vīru. Lai mājas ir man tuvo cilvēku loks. Saskaņa. Mīlestība.
– Nu, mīlestība jau ne vienmēr nozīmē saskaņu.
– Taisni otrādi – karu, cīņas un vētras. Bet es iepriekš teiktajā nedomāju kaislīgu mīlestību, drīzāk garīgu. Savulaik mājās dzīvojām trīs paaudzes. Es ļoti mīlēju savus vecākus, cienīju savu vīru. Mēs bijām laba ģimene, kurā valdīja savstarpējs respekts. Tā nebija tukša dzīvošana.
– Ja runājam par fizisko telpu?
– Man mājā vajag siltuma un daudz gaismas. Lai var elpot. Visu mūžu esmu nodzīvojusi ārpus pilsētas – vecajā Zolitūdē. Tur ir dārzs, var turēt vaļā logus, durvis, lai gaiss ienāk telpās. Tur ir manu vecāku skaistās mēbeles, Georga gleznas. Tā tas bijis ilgus gadus. Taču pie tā pierod, un nekas sevišķs jau nešķiet.
Atklāti sakot, manī grūti raisās priekšmetiskās asociācijas, tādēļ mājās nav daudz lietu, kas tieši atgādinātu par kādiem dzīves notikumiem. Vairāk izjūtu spontānus atmiņu uzplaiksnījumus saistībā ar balsīm, smaržām, laika apstākļiem, mūziku, emocionāliem stāvokļiem, kuros negaidīti nonāku.
– Vai jums nav bailes ieslīgt mietpilsonībā?
– Man – nē. Bet mums Latvijā ir tendence uz mietpilsonību – gaumes, stila, savstarpējo attiecību jomā. Mans darbs ir rauties no tās laukā.
– Bet vai ir kas tāds darbā un mājās, ko gribētos darīt, tomēr kā dāma jūs to nevarat atļauties?
– Ko mēs saprotam ar jēdzienu – dāma? Kā ar kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni kādreiz runājām, patiesa dāma mūsdienu sabiedrībā nemaz nevar eksistēt. Jo dāmu pirmkārt nedrīkst vadīt steiga, kas tik raksturīga šim laikmetam, visai sabiedriskajai dzīvei. Ja mēs ņemtu vārdu "dāma" un kronētu to ar dažnedažādiem apzīmējumiem, to būtu ļoti daudz. Un tie nav līdzsvarojami ar pašreizējā laika iezīmēm.
Nevaru iedomāties, ka dāma ir asociējama ar kādu ļoti nopietnu profesiju. Piemēram, acu ķirurģe vai bērnu ārste – vai viņa var būt dāma, ja reiz viņai ir tik atbildīgs darbs? Dāma vairāk ir pagājušā gadsimta vārds, jo pieprasa noteiktu dzīves sastāvu, kas ir gandrīz neiespējams tagad. Ja jūs mani saucat par dāmu, es nepiekrītu.
Tomēr domāju, ka dāmas mēs varam pārskatāmā attālumā atrast. Piemēram, Lanu Paulu.
– Bet jautājums ir atklāts – vai ir kas tāds, ko jūs gribētu, taču nevarat atļauties?
– Nē, nekā tāda nav. Laikam es nekā tāda negribu… Jā, varbūt vienīgi staigāt uz vēl augstākiem papēžiem, ko nevaru vairs atļauties.
Bet kā dāmu es sevi neizjūtu. Man gan ir bijusi stingra ētiskā un estētiskā audzināšana, jo mamma bija pedagoģe un labu manieru aizstāve. Nevarēju iedomāties bērnībā sevi, piemēram, pie pusdienu galda atspiedušos uz elkoņiem vai lietojot prastus vārdus. Jā, to gan varu par sevi sacīt – esmu labi audzināta.
– Vai tā audzināt arī meitu?
– Esmu centusies. Un mana meita arī ēdot neuzliks elkoņus uz galda.
– Vai uz tuvu cilvēku apģērbu skatāties ar profesionālu aci?
– Jā, no tā nevar izmukt. Un es asociēju cilvēka domāšanu ar to, kā viņš ģērbjas. Pat tas, ja cilvēks neizvēlas noteiktu stilu, kā sevi ietērpt, par kaut ko viņā liecina. Ļoti bieži pēc tā, kā cilvēks ienāk salonā, var redzēt pat viņa profesiju. Tas, ko cilvēks izvēlas likt klāt savam ķermenim, viņu raksturo. Pat ļoti.
– Vai varētu savam znotam pateikt – kaut kas ar tavu apģērbu nav kārtībā?
– Droši. Tā būtu pavisam vienkārša saruna.
– Ko domājat, pirms aizmiegat?
– Pirms aizmigšanas un tūlīt pēc pamošanās gan atklājas mana pašdisciplīna: es mēģinu atrauties no dzīves prozas un kādu mirkli pabūt garīgā pasaulē. Man varbūt neatliek laika sevis kopšanai un kosmētikai, bet šajos brīžos atrodas laiks dvēselei un garam. Vismaz desmit minūtes ik dienas.