Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9031415t1hcf98.jpg)
Ir tāds teiciens: zālei patīk cieta gultiņa un mīksta sedziņa, tātad – vajadzīga cieta pamatne ar irdenu, auglīgu virskārtu.
Par šo un citām gudrībām, ko der zināt, ierīkojot un vēlāk aprūpējot zālienu, stāsta jelgavnieks DZIDRIS RIEKSTS, kura dārzs šķiet ietinies smaragdzaļā, samtainā zāles seģenē. Šis dārzs jau ilgus gadus ir viens no skaistākajiem Latvijā.
Dzidris Rieksts: – Bieži vien cilvēki iekoptu zālienu dēvē par mauriņu. Patiesībā mauriņš ir degradējies zāliens. Tajā ir dažādu zālaugu kopums, kura kopšanai izmanto tikai vienu no veidiem – pļaušanu. Laukos visā sētas platībā nepavisam nav vajadzīgi grezni, tikai no stiebrzālītēm sastāvoši zālieni, lauku sētas zelmenī labi iederas arī maura sūrene, maura skarene, sētložņa, maura platkājiņš jeb zosu zāle, zilgalvīte, baltais āboliņš, mazā skābene, ceļmallapas. Ja šo zelmeni regulāri pļauj, tas ir gana izskatīgs.
Mauriņš veidojas arī, ja kultūrzālienā izsējas ilggadīgās mārpuķītes, diegveida veronika. Ar laiku šie agresīvie augi izspiež zālienzāles un ieņem to vietu zālienā.
Jauns zāliens
Gribam izveidot zālienu pie jaunuzceltās mājas. Apkārtne ir ļoti nezāļaina, sevišķi daudz gārsas. Vai nepieciešama iepriekšēja mehāniska vai ķīmiska augsnes apstrāde un cik biezā slānī vēlams uzklāt melnzemi? Tā pieejama lielā daudzumā.
M. Kalsnača Limbažos
Vietas sagatavošana
Ierīkošanas darbi sākas ar platības sagatavošanu – novāc akmeņus, būvgružus, izzāģē traucējošos vecos un slimos kokus, kā arī izrauj nevietā saaugušos krūmus.
Ja zemesgabals stipri piesārņots ar daudzgadīgajām nezālēm, piemēram, ar gārsu vai vārpatu, jāķeras pie herbicīdiem. Apkarošanu vēlams sākt augustā, kad tās sasniegušas apmēram 20 cm garumu (pirms tam divas reizes nopļauj). Gārsas nīdēšanai izmanto glifosātu saturošus preparātus, piemēram, raundapu (deva 3 – 6 l/ha jeb 30 – 60 ml/100 m2). Smidzinājumam jābūt ļoti smalkam, lai veidotos tikai migliņa un šķīdums uz lapām nesakrātos lāsēs. Pēc trim četrām nedēļām augsnes virskārtā sadīgušās sakņu nezāles apstrādā atkārtoti. Ja tās tomēr sazeļ pat oktobrī, apsmidzina vēl trešo reizi (tas jāizdara laikus, pirms iestājies sals).
Notīrītās platības virsmu pavasarī nolīdzina ar lāpstu un grābekli, likvidējot mikropaaugstinājumus. Lielākos dabiskos paugurus gan vajadzētu saglabāt, jo apstādījumi ar mainīgu reljefu allaž ir interesantāki nekā līdzenā vietā veidotie.
Augsnes ielabošana
Zālienam piemērotākās ir smilšmāla vai mālsmilts augsnes – tādās viegli iekļūst gaiss un ūdens. Protams, zālienzāles var augt arī kūdrainā vai smagā māla augsnē, ja vien to iepriekš cītīgi sagatavo un samēslo. Optimālais auglīgā slāņa biezums ir 25 centimetri. Jo plānāka šī kārta, jo biežāk zāliens jāmēslo un jālaista.
Augsnes kārtu var sagatavot divējādi: uzvest melnzemi vai arī ielabot esošo augsni.
Pirms zemes uzvešanas kārtīgi nolīdzina un pieblietē apakšējo grunts slāni – pamatni. Apakšējā kārta jāsagatavo tā, lai, ejot pāri sagatavotam laukam, kājas neiegrimtu līdz potītēm, bet atstātu tikai 2 – 3 mm dziļu pēdas iespiedumu. Lielākās platībās pamatni var pievelt ar 50 kg smagu rulli, mazākās – nostaigāt ar lieliem gumijas zābakiem, nebalstoties uz pilnu pēdu, bet tikai uz papēžiem.
Ja platību klāj vecā velēna, rudenī pirms svaigas augsnes uzvešanas to rūpīgi apvērš ar lāpstu. Uz neapvērstas velēnas uzbērta melnzeme vasarā ātri vien izkalst, bet spēcīgi augošo nezāļu saknes izspraucas cauri sētajam zālienam.
Līdzko pamatne nolīdzināta, kārtām ber melnzemi, katru apmēram 5 cm biezo augsnes slāni pieveļ ar veltni vai rūpīgi nostaigā.
Ja auglīgās augsnes kārta ir pietiekami bieza (apmēram 25 cm), veco zelmeni iznīcina pārrokot vai aparot. Tas jāapvērš pilnīgi, jo pavirši sastrādātas augsnes virspusē parasti paliek vecās velēnas kukuržņi, kas vēlāk vienalga jānovāc. Izveidoto melnzemes slāni ielabo, pamatmēslojumā iestrādājot gan organisko, gan minerālo mēslojumu (1 – 1,5 t kūtsmēslu vai 2 t komposta, 3 – 4 kg superfosfāta un 2 – 3 kg kālija hlorīda uz 100 kvadrātmetriem). Šādi sagatavotā augsnē vienu gadu ieteicams audzēt kādu rušināmkultūru, tādējādi attīrot to no nezālēm.
Ja nevar dabūt kūtsmēslus, barības vielu krājumus mazauglīgās augsnēs var papildināt ar zaļmēslojumu: pavasarī iestrādā minerālo mēslojumu un sēj tauriņziežus (uz 100 m2, piemēram, 1,2 – 1,4 kg zirņu un 0,8 kg auzu). Augusta sākumā augus iestrādā lāpstas tiesas dziļumā.
Augsnes sagatavošanas procesā nosaka arī augsnes skābumu un nodrošina zālienaugiem vajadzīgo pH (5,6 – 6,5). Visizturīgākās ir stiebrzāles, tomēr arī tās nevar augt pārmērīgi skābā vidē. Labākais laiks augsnes kaļķošanai ir vēls rudens vai agrs pavasaris.
Kad auglīgais slānis ir sagatavots, to nolīdzina un virsējo kārtiņu 2 cm dziļumā uzirdina ar grābekli. Zāliena pamats ir gatavs sējai.
Sēklu izvēle
Pamatnoteikums laba zāliena izveidei – izvēlēties pareizās sēklas. Ģimenes atpūtas zonai piemērots zālienzāļu maisījums, kura sastāvā ir pļavas skarene, sarkanā auzene (šīs stiebrzāles ļoti labi cerojas, pacieš nomīdīšanu, veido blīvu zālienu) un ganību airene (tā ātri sadīgst un attīstās, tāpēc zāliena ieaugšanās laikā kalpo kā sedzējaugs). Turklāt svarīgi, lai šīs sugas būtu pārstāvētas pareizā procentuālā attiecībā. Tāds ir, piemēram, zviedru selekcijas firmas "SW Seed" piedāvātais maisījums Sport Elit, kurā ir 70 % pļavas skarenes, 10 % sarkanās auzenes un 20 % ganību airenes. Optimālā izsējas norma – 30 g/m2.
Ļoti skaists, perfekts zāliena zelmenis veidojas arī no dažādām vienas zālienzāļu sugas šķirnēm, kurām ir vienāda tekstūra, lapu krāsa, ataugšanas spēja un dzinumu blīvums. Piemēram, ložņu smilga uz kvadrātmetru veido vidēji 35 000, pļavu dzinumu skarene – līdz
27 000, cerojošā sarkanā auzene – 23 000, bet ganību airene – mazāk par 20 000 dzinumu.
Zālienu var sēt maijā, jūnijā vai augusta beigās, kad augsnē saglabājies mitrums, turklāt bezvēja dienā, lai neaizpūš sēklas. Lai saprastu, cik biezi un daudz jāsēj, uzvelk kontūras kvadrātmetru lielam laukumam, nosver vajadzīgo sēklu daudzumu un ar rokām vienmērīgi izkaisa tajā. Sēklas iestrādā ar rokas kultivatoru 0,5 – 1 cm dziļi, pēc tam sējumu pārkaisa ar smalki izsijātu kompostu un pieveļ ar veltni – tad sēklas vienmērīgāk sadīgst.
Ja ilgstoši nav lietus, iesēto zālienu vai nu laista regulāri un pamatīgi, vai arī to nedara nemaz, jo sausā augsnē sēklas var gulēt ilgi – tās nesadīgs un neiekaltīs.
Kopts zāliens
Kad zāliens ierīkots, tas regulāri jākopj. Pati lielākā un visbiežāk pieļautā kļūda ir tā, ka zālienu nemēslo, pļauj reti, turklāt nogriež par zemu, tā veicinot zelmeņa izretošanos. Zāliena kopšanai vajadzīgi īpaši pasākumi.
Vertikulēšana
Kad zāliens ir labi sakuplojis, augsnes virspusē parasti sāk veidoties blīvs slānis, kas sastāv no atmirušiem dzinumiem, nopļautās zāles smalkumiem, sūnas. Starpslāņa rašanās cēlonis visbiežāk ir sablīvēta, nepareizi mēslota augsne. Visātrāk tas ieviešas zālienos, kuros iesētas smilgas (tās saaug ļoti blīvi), lēnāk veidojas sarkanās auzenes zālienos, turpretī daudzgadīgās airenes zaļajos paklājos šo slāni var manīt ļoti reti, jo tā veido retāku zelmeni.
Ja atliekas uzkrājas vairāk nekā 1 cm biezā kārtā, tās uzsūc lietus ūdeni, traucē sakņu elpošanu, veicina slimību rašanos un sūnu ieaugšanu, tostarp arī slimību izplatību. No šā slāņa zālienu var atbrīvot ar vertikulēšanu jeb augsnes virskārtas spēcīgu ķemmēšanu. Šim nolūkam lieto speciālus zāliena zelmeņa retinātājus (īpašus aeratorus) ar vertikāliem zariem – asmeņiem, kas izrauj zelmeni smacējošo slāni un uzirdina augsni 2 – 3 mm dziļumā.
Piemērotākais laiks šā slāņa likvidēšanai ir aprīlis, maijs (iepriekš zāle pēc iespējas zemu jānopļauj). Vertikulēšanu veic vienu, ja nepieciešams, divas reizes. Lai zālienu pilnīgi atbrīvotu no uzkrātajām augu atliekām, otro gājienu ieteicams izdarīt perpendikulāri (šķērsām) pirmajam. Pēc vertikulēšanas izgriezto slāņa masu no zāliena nogrābj.
Piesēšana
Ja zāliens slikti pārziemojis (izsutis vai izsalis), pavasaros tajā šur tur manāmi neglīti laukumi. Ja iznīcis pilnīgi, augsni līdz 10 cm dziļumā ar lāpstu uzirdina, tad pieblietē tā, lai virsmas līmenis nebūtu augstāks par zālienu. Virsējo kārtiņu pāris centimetru dziļumā uzirdina ar grābekli, iekaisa esošajam zāliena sastāvam līdzīgu sēklu maisījumu, iestrādā ar rokas kultivatoru, pārkaisa ar auglīgu zemi un pieveļ.
Mazāk cietušā zālienā rīkojas šādi: vispirms zāli pēc iespējas zemu nopļauj, tad uzirdina augsni, ar kultivatoru izkliedsējā iesēj attiecīgo sēklu maisījumu, pārkaisa ar izsijātu kompostu un pieveļ. Izretotu zelmeni tā var padarīt biezāku.
Pļaušana
Regulāri pļaujot zālienzāles, tām neparādās sēklu dzinumi, augi pastiprināti cero, veidojot blīvāku zelmeni. Ļoti biezi ir katru nedēļu pareizā augstumā pļauti zālieni, ko regulāri mēslo, laista.
Pļaušanas augstums:
- 3 cm augstumā pļauj zālienus, kas sastāv no ložņu smilgas un parastās smilgas;
- 4 – 5 cm augstumā – zālienus, kas ierīkoti no pārējo sugu zālienzālēm;
- 2 – 3 cm augstumā – zāli pļauj rudenī pirms zāliena sagatavošanas ziemošanai.
Zālienu pļauj paralēlās joslās, nedaudz pārsedzot nopļauto. To dara sausā laikā, kad zelmenī nav lieka mitruma. Nopļauto zāli ieteicams katrreiz novākt, jo, tai sažūstot, zāliens kļūst pelēks un izskatās nesakopts.
Sezonas laikā zālienu nākas pļaut apmēram 22 reizes. Ja zālienu intensīvi pļauj, bet nemēslo ar slāpekli, vairums zāļu sugu (izņemot sarkano auzeni) izkrīt, to vietā ieviešas baltais āboliņš.
Mēslošana
Zālienaugi no augsnes paņem daudz barības vielu, tāpēc tā ar laiku noplicinās, zaudē drupataino struktūru, kas tik ļoti vajadzīga augu elpošanai un citu bioķīmisko procesu nodrošināšanai.
Lai iegūtu izturīgu, kvalitatīvu zālienu, tas regulāri jāmēslo. Pavasarī 1 – 2 reizes lieto slāpekļa (amonija nitrātu) mēslojumu, dodot 20 – 30 g uz kvadrātmetru. Vietās, kur ieviesusies sūna, iestrādā arī sūnu apkarošanas līdzekli Sammal pois (deva – līdz 50 g/m2). Vasarā divas reizes – jūlijā un augustā – zālienu mēslo ar ilgiedarbīgu mēslojumu (30 – 50 g/m2), trešo reizi – augusta beigās vai septembrī – dod "Kemira GrowHow" komplekso mēslojumu Zālienam rudenī (vidēji 30 g uz kvadrātmetru).
PADOMI
- Lienošās nezāles, piemēram, diegveida veroniku, ložņu gundegu, zālienā var apkarot, atraujot to dzinumus ar trīzsaru kapli. Efektīvāk apstrādāt ar ķīmiskajiem preparātiem. Nezāļu iznīcināšanai der dažādi herbicīdi, piemēram, starane (40 – 50 g uz 8 l ūdens).
- Kurmjus vieglāk izķert ar lamatiņām, kuru mehānismu dzīvnieki iedarbina ar muguru, nevis purniņu. Tādas var iegādāties, piemēram, SIA "Flavonija" (Rīgā, Ģertrūdes ielā 37) par 11 latiem. Lamatiņas ejā ievieto ar cimdotām rokām, citādi kurmis sajutīs cilvēka aromātu. Līdzko dzīvnieciņš notverts, rakumus pieblietē, atlikušo slāni izkliedē, pēc tam piesēj ar esošajam zālienam līdzīgu maisījumu.
- Ēnainās vietās, piemēram, zem bērzu vainagiem, ieteicams sēt ēncietīgās ložņu smilgas, parastās skarenes, sarkanās auzenes. Lai koku saknes nenoēstu visu labumu, jāpalielina mēslošanas reižu skaits – jābaro gan zāliens, gan koki.
- Lielākās platībās intensīvai zāliena pļaušanai ieteicams izvēlēties pļaujmašīnas, kurām darba platums pārsniedz 30 cm un kas nogriezto zāli iemet mašīnai piestiprinātā maisā.