Ekonomikas ministrija 17. aprīlī atskaitījās valdībai par plānotajiem pasākumiem un finansējumu konkurētspējīgas produkcijas un pakalpojumu eksporta veicināšanai. Pētījums rāda, ka eksporta apjomi joprojām bezcerīgi atpaliek no importa rādītājiem.
Preču eksportu it kā stimulē, pieaugums niecīgs (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pētījums ne vien konstatē "posta apjomus", bet arī sniedz ieteikumus, ko darīt, lai situāciju mainītu. Tomēr izskatās, ka daudzās jau notikušās aktivitātes nav sasniegušas cerēto rezultātu. Nedēļa nolēma sīkāk papētīt minēto dokumentu un uzklausīja dažu nozaru pārstāvju viedokli par situāciju.
Ministrija konstatē
Ierēdnieciski gludi nostrādātajā ziņojumā prognozēts, ka "vidējā termiņā tekošā konta deficīts pakāpeniski samazināsies. Tas notiks galvenokārt strukturālo reformu nodrošināta straujāka eksporta pieauguma dēļ. Tomēr saglabāsies arī salīdzinoši augsts pieprasījums pēc importa, ko noteiks turpmāka tautsaimniecības modernizācija un tautsaimniecības atvērtības pieaugums. Lai nodrošinātu eksporta straujāku pieaugumu, svarīgākais ir eksportspējīgo nozaru konkurētspējas paaugstināšana, produkcijas pievienotās vērtības celšana un finanšu resursu pieejamība."
Ziņojumā arī atgādināts, ka "eksporta veicināšanas instrumenti ir ietverti īpaši šim nolūkam izstrādātajā Latvijas eksporta veicināšanas programmā 2005.—2009. gadam" un "svarīga ir tiešo eksporta veicināšanas instrumentu pielietošana, tai skaitā eksporta kredītu garantiju izsniegšana". Eksporta kredītu garantiju sistēmas ieviešanas mērķis ir palielināt pieeju tirgiem ar augstāku riska pakāpi un vienlaikus ļauj efektīvāk izmantot uzņēmuma iekšējos resursus eksporta operāciju veikšanai. Eksporta kredītu garantijām nepieciešamais finansējums šogad ir 3 093 100 latu. Ekonomikas ministrija (EM) sola, ka tieši šīm garantijām pieprasīs līdzekļus, kad valdība izskatīs budžeta grozījumus.
Skaitļi liecina, ka preču eksporta pieaugums 2006. gadā bijis daudz lēnāks (par 13% faktiskajās cenās) nekā importa (par 29%). Latvijas lielākie tirdzniecības partneri 2006. gadā bija Lietuva — 14% no kopējā ārējās tirdzniecības apgrozījuma, Vācija — 13%, Igaunija — 9%, Krievija — 8%, Polija — 6 %, kā arī Zviedrija — 5,6%. Preču eksporta apjomi 2006. gadā palielinājās gandrīz visās preču grupās, jo īpaši metālapstrādes produktu grupā, kura nodrošināja turpat 30% no kopējā eksporta apjoma pieauguma.
Savukārt ievērojami saruka minerālo produktu eksports (galvenokārt uz ES valstīm), nepalielinājās koksnes un tās izstrādājumu eksports. Eksports uz ES valstīm 2006. gadā bija par 10% lielāks nekā iepriekšējā gadā. Lielāko pieaugumu šajā sektorā deva metālapstrādes produkcija. Uz NVS valstīm eksports 2006. gadā turpināja palielināties samērā strauji — par 30%, galvenokārt, pieaugot mašīnbūves produkcijas un ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksportam, attiecīgi — 20% un 19% no kopējā eksporta pieauguma uz šīm valstīm. Starp visām valstīm, uz kurām tiek eksportēta Latvijas produkcija, līderu grupa ir ES "vecās" dalībvalstis (43%), uz Lietuvu un Igauniju aizceļo 27% no visa Latvijas eksporta apjoma, uz pārējām ES valstīm tikai 4%, uz NVS valstīm — 14%, bet uz pārējām — 11%.
Priekšlikumi pagaidām vispārīgi
Ministrijas pētījumā atsevišķa sadaļa veltīta priekšlikumiem eksporta spēju palielināšanai. Tiek uzskaitīti pasākumi, kas jau veikti šā mērķa sasniegšanai: "sniegtas konsultācijas uzņēmējiem ar eksportu saistītos jautājumos, organizēti eksporta prasmju semināri, pilotprogrammas uzņēmējiem par eksporta uzsākšanu, veikta tirgus izpēte prioritārās nozarēs mērķa valstīs, sniegts atbalsts Latvijas eksportētāju dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, īstenoti ārējā mārketinga pasākumi un izplatīta informācija ārvalstīs par Latvijas nozaru, produktu grupu un atsevišķu kompāniju potenciālu, īstenotas sadarbības partneru atrašanas programmas, organizētas uzņēmēju vizītes ārvalstīs valsts augstāko amatpersonu vizīšu ietvaros, biznesa dienas, tirdzniecības misijas un uzņēmēju kontaktbiržas".
Tāpat tiek ieteikts atvērt jaunas ekonomiskās pārstāvniecības, kādas šobrīd darbojas desmit valstīs: Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Francijā, Krievijā, Kazahstānā, Nīderlandē, Dānijā, Norvēģijā un ASV. Ministrija sit sev pa plecu, sniedzot skaitļus: 2006. gadā ir uzsākti 400 jauni eksporta projekti, sniegtas 2596 konsultācijas Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem, organizētas 27 tirdzniecības misijas ārvalstīs un astoņi nacionālie stendi nozīmīgākajās starptautiskajās izstādēs, izdoti 30 mārketinga materiāli. Tomēr, kā šis pats pētījums pierāda, ar to acīmredzot nepietiek.
Internets aktivizē procesu
Interesantu interneta mājaslapu — Latvijas eksporta un importa direktoriju — uztur Latvijas investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Tajā ārzemju uzņēmēji ievieto sludinājumus par partneru meklēšanu Latvijā. Interesi par mūsu valsti kā noieta tirgu izrāda gan Chianti vīna darītava, gan akmens apstrādes uzņēmums no Ķīnas, Izraēlas autotransporta firma grib pārpirkt kādu uzņēmumu Austrumeiropā, bet Indijas naftas uzņēmums vēlas iepirkt takelāžu no pieredzējušiem metālapstrādes uzņēmumiem. LIAA sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Vineta Vilistere–Lāce atzīst, ka mājaslapas pamatmērķis bijis dot iespēju ārvalstu uzņēmējiem atrast partnerus Latvijā.
To, vai šādi kontakti izveidojas un cik sekmīgi attīstās, aģentūra nekontrolē. "Mūsu pamatmērķis ir veicināt eksportu, jo imports nav atkarīgs no mums. LIAA uzdevums ir piedāvāt, stāstīt un rādīt, ka Latvijas prece ir ļoti laba. Visskaļāk tas izdodas Valsts prezidentes vizīšu veidā, kad līdzi brauc uzņēmēji. Šogad plānotas trīs šādas vizītes: uz Maroku, Kipru un Brazīliju, kuru tirgi interesē mūsu uzņēmējus," skaidro Vilistere–Lāce. Pagājušajā gadā šādas vizītes notikušas Izraēlā ar 58 uzņēmumu pārstāvjiem, Moldovā, kur pārstāvēti 42 uzņēmumi, 29 firmu delegāti viesojušies Somijā, uz Slovākiju prezidente līdzi ņēmusi vien deviņus uzņēmējus, savukārt vizītēs Lielbritānijā un Kanādā tikuši pārstāvēti pa 30 uzņēmumiem. Vilistere–Lāce gan norāda, ka aģentūra var tikai savest kopā uzņēmējus, bet tālāko kontaktu attīstīšana jau ir pašu rokās. Ļoti daudz rīkoti eksportprasmju semināri, darbojas Eiropas informācijas centrs, kur katrs uzņēmējs var iegūt informāciju par noieta tirgiem un likumdošanu visās ES valstīs. Tiek stāstīts arī par iespējamiem šķēršļiem biznesā. Tie uzņēmēji, kas nevar atļauties piedalīties ar atsevišķiem stendiem starptautiskās izstādēs, tur nonāk LIAA paspārnē.
"Kreisie" logi bojā dzīvi
Viena lieta ir valsts institūciju pasākumi, otra — reālā situācija pašos uzņēmumos. Nedēļa aptaujāja vairāku nozaru pārstāvjus, vaicājot, kāda situācija valda eksporta un importa jomā. Logu un durvju ražotāju asociācijas izpilddirektors Ivars Brants stāsta, ka Latvijas logi uz ārzemēm tiek sūtīti salīdzinoši maz, vairāk pieprasītas ir stiklotās fasādes. Asociācija iesaistījusies ES projektā, kurā veikts pētījums par katrā valstī izmantotajiem logu tipiem. Izrādās, ES kopumā ir vairāki simti atšķirīgu tipu logu. Katrā valstī ir savas tradīcijas, arī celtniecības paņēmieni ir dažādi. "Piemēram, Skandināvijā logus ver uz āru, pie mums — uz iekšu. Lai konkurētu šajā tirgū, pilnībā jāpārkārto ražošana, un diez vai tas atmaksājas," uzskata Brants.
Viņu visvairāk satrauc "aizdomīgas" izcelsmes poļu logu ienākšana Latvijas tirgū, jo to cena ir par 20—30% zemāka nekā Latvijas vidējās tirgus cenas, un šādu atšķirību Brants sauc par nereālu. "Mēs esam pētījuši — Polijā logi maksā tikpat, cik pie mums, reizēm varbūt pat dārgāk. Ja šeit šādus logus piedāvā lētāk, kaut kas nav kārtībā. Esam vērsušies arī valsts institūcijās, jo ir aizdomas, ka netiek maksāti nodokļi gan Polijā, gan šeit. Lielākā problēma nav tā, ka viņi bojā dzīvi mūsu ražotājiem ar negodīgu konkurenci, bet sarežģījumi ir patērētājiem, jo kvalitāte ir zema. Šobrīd domājam, kādu pretsparu šādiem tirgotājiem dot, jo tās ir Latvijas firmas, kas šādu produkciju izplata," sūrojas Brants.
Importa zivis iekšējo tirgu neapdraud
Zivsaimniecības pārvaldes apkopotie dati par 2006. gada pirmajiem deviņiem mēnešiem (jaunāki dati vēl tiek apkopoti) liecina, ka pērn zivju produkcijas imports salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu palielinājies par 8,8%, kas veidoja 21,2 tūkstošus tonnu. Savas līdera pozīcijas starp zivju izejvielu piegādātājvalstīm ir nostiprinājusi Lietuva (22,3% no kopējā zivju produkcijas apjoma) un Norvēģija (17,9%), tikai nedaudz atpaliek Zviedrija, Lielbritānija un Igaunija. Ievērojami vairāk zivju produkcijas ieveda arī no Somijas, Ķīnas, bet samazinājās imports no Nīderlandes, Argentīnas, Dānijas un Vācijas. No Lielbritānijas galvenokārt tika importētas saldētas brētliņas, makreles un siļķes, bet no Lietuvas papildus vēl — saldētas sardīnes un sardinellas. Zviedrijas zivju produkcijas eksporta lielāko daļu veidoja saldētas brētliņas un atvēsināts lasis.
Tas, ka Latvijā ieved zivju produkciju no citām valstīm, ir tikai loģiski, jo vietējie ražotāji visu sortimentu nodrošināt nespēj, uzskata Zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš. Viņš arī atzīst, ka tā produkcija, ko šobrīd ražo mūsu zivju pārstrādātāji, pamatā spēj ieinteresēt tikai Austrumu kaimiņus, jo arī Latvijā cilvēki nav tik nabadzīgi, lai diendienā ēstu konservus, un to noiets vietējā tirgū nav īpaši liels. "Uz konserviem vidējais Latvijas pircējs nav orientēts, citādi ir ar kūpinājumiem un zivju kulināriju, un tur arī daļa Lietuvas un Igaunijas firmu iesaistās konkurences cīņā. Citu valstu pārstrādātāji ieved Latvijā to produkciju, ko var ilgi uzglabāt, — saldētas filejas, Grenlandes garneles. Mūsu ražotāji nav tik spēcīgi, lai izpildītu visas pircēju vēlmes," atzīst Riekstiņš.
Asāka cīņa esot starp Baltijas un Norvēģijas lasi. Taču lielākā daļa zivju pārstrādātāju par vietējo tirgu domā maz, viņi strādā tikai eksportam, un Latvijas veikalos lētu šprotu kārbas parādās tikai tad, kad "nobrūk" eksporta tirgus, kā tas bija pērn. Pagājušajā gadā zivju konservus no Latvijas eksportēja uz 44 valstīm, sasniedzot eksporta apjoma pieaugumu, toties diezgan krasi — par 20% — samazinājās citas zivju produkcijas eksports. Riekstiņš atzīst, ka lielākoties tiek eksportētas saldētas brētliņas un reņģes, kas nonāk Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Kazahstānā, kur uz vietas tiek pārstrādātas atkal jau konservos.
Riekstiņš arī lepojas, ka mēs esam gadu gaitā iemācījušies izmantot pārtikā zivis, ko citur Eiropā maļ zivju miltos, — tās pašas brētliņas. Ja pēkšņi pieprasījums pēc tām samazinātos, arī Latvijas zivju pārstrādātājiem atliktu iespēja pāriet uz zivju miltu ražošanu. Pārvaldes priekšnieks arī atzīst, ka daļa mūsu zivju pārstrādātāju lielā mērā ir atkarīgi no importa, jo ieved izejvielas — saldētās makreles, lielās siļķes no Atlantijas okeāna, pat daļa brētliņu nāk nevis no pašmāju zvejniekiem, bet no zviedriem un dāņiem. No ievestās produkcijas top zivju kulinārijas izstrādājumi, kuri pamatā paliek vietējā tirgū, jo Austrumos cilvēki neesot tik bagāti, arī piegādātāji nelabprāt ņem pretī preci, kuras derīguma termiņš ir neilgs (konserviem tas ir izdevīgs lielu partiju realizācijai — 2,5 gadi).
Baltijas tirgū zināma zivju kulinārijas rotācija notiek — mūsu ražotāji ved preci uz Lietuvu un Igauniju, bet mēs savos veikalos ieraugām kaimiņos kūpinātas skumbrijas un citas zivis, kā arī salātus. "Zivis ir internacionāls bizness," rezumē Riekstiņš, kurš cer, ka "šprotu kari" neatkārtosies un līdzšinējie eksporta maršruti paliks spēkā arī turpmāk.
Vai pietiks ar plāniem un koncepcijām?
Lai atbildētu uz jautājumu, vai eksporta un importa bilanci var pavērst par labu Latvijas ražotājiem, pastāv risks bezcerīgi aizmaldīties dažādu kopsakarību labirintos. Ražošana pie mums joprojām ir diezgan neattīstīta, un ir vairāk nekā skaidrs, ka daudzās nozarēs imports vienmēr būs lielāks nekā eksports. Taču eksporta pieaugums ir tieši atkarīgs no katras nozares konkurētspējas un produkcijas kvalitātes un pašizmaksas. Ar dažu lappušu tekstiem vien ko saglābt nav iespējams.