Divi Māri, divi Gulbji (27)

– Neliegšos, man saldumi garšo. Tā jau saka – tie, kas nesmēķē, ir lielākie saldumu mīlētāji. Es nekad smēķa galu zobos neesmu turējis. Vidusskolas laikos visi klases zēni kūpināja, bet es gribēju būt atšķirīgs un to nedarīju. Taču šo kafejnīcu izveidoju, jūtot pienākumu pret Vilhelma Ķuzes vārdu. Pārsvarā Kārļa Ulmaņa laika Latvija saistās ar sviesta un bekona eksportēšanas uzplaukumu. Bet toreiz veiksmīgi darbojās arī vairāki rūpnieki, uzņēmēji, un šokolādes ražotājs Vilhelms Ķuze bija viens no tiem. Viņš savu produkciju eksportēja uz simts valstīm. Ķuze vispār bija interesanta personība, – stāsta Māris Gulbis.

Šo interesanto personību var iepazīt nupat klajā laistajā Valdas Ģēģeres grāmatā "Saldumu karalis Vilhelms Ķuze", kuras tapšanai finansiālu atbalstu sniedzis uzņēmējs Māris Gulbis.

Skaidrs, ka nevar sēdēt Ķuzes kafejnīcā, ēst šokolādes konfektes un nepieminēt pašu saldumu rūpnieku. Taču šā raksta galvenais varonis nav Ķuze, bet gan Gulbis.

– Vai tad jūs grasāties par mani rakstīt? – Māris Gulbis ir neviltoti izbrīnīts. – Es sapratu, ka man tikai jāpasaka pāris vārdu par dēlu Māri.

Tad arī vēlos zināt, vai reizēm nerodas pārpratumi, ja ģimenē ir divi Māri Gulbji.

– Es jau ilgu laiku pretojos tam, ka pirmdzimtajam dēlam jāliek Māris vārdā. Domāju, kā gan es savā vārdā uzrunāšu dēlu. Vai tad es būšu Māris Pirmais un dēls Māris Otrais? Cik atceros, par šo vārdu iestājās mana un sievas Ingas māte. Beigās jau es arī piekritu. Dēls reiz izmantoja šo vārda brālību savā labā. Mārim bija četri gadi, laikam bija sastrādājis kādas blēņas un, domādams, ka es viņu tūlīt sākšu rāt, pats pienāca pie manis, sataisīja nevainīgas ačteles un teica – lūdzu, nebaries, mēs taču abi esam Māri. Ja puiši – Māris vai par viņu gadu jaunākais Artis – sastrādāja kādas blēņas, es viņus nostrostēju, taču pēris gan netiku. Man tas nav pieņemami – sist mazākam un vājākam. Reizēm gan pasolīju – dabūsi ar žagaru, bet nekad to neizpildīju. Viendien aizeju pēc dēliem uz bērnudārzu un audzinātāja satraukta stāsta: nezinot, ko darīt, viens no dēliem iekodis partijas sekretāra dēlam, un mums draudot nepatikšanas. Tā arī neizdevās noskaidrot, kurš no abiem dēliem bija vainīgais. Laikam jau lielākas aizdomas krita uz jaunāko – Arti. Māris saka, varot ticēt vai ne, bet viņš jau agrā bērnībā dēliem paredzējis nākotnes profesijas. Mārim teicis – tu būsi jurists, bet Artim norādījis – tu būsi ārsts. Tieši tā arī dzīvē sanāca. Māris izmācījās par juristu, bet Artis strādā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā par mugurkaula ķirurgu.

Ieminos, ka vecākais dēls tomēr novirzījies no paredzētā kursa, mēs viņu tagad pazīstam nevis kā juristu, bet politiķi. Cik nācies runāt ar politiķu vecākiem, neviens no viņiem nav atzinies – kā es priecājos, ka mans bērns iesaistījies politikā.

– Godīgi sakot, mani arī tas īpaši neiepriecina. Es pats savulaik tajā virtuvē esmu pamaisījies, prezidijos izsēdējies. Zinu, ko nozīmē, ka apraksta katru tavu soli. Mans padoms dēlam bija vien šāds – krēsls vajadzīgs pieredzes gūšanai. Un viņš to gūst. Dabīgi, ka pārdzīvoju Māra neveiksmes, kļūdas, bet no tām jau nevar izvairīties. Viņš ir ideālists un nevar saprast, kā kaut ko var neizdarīt. Mārim patīk aktīvi darboties, nevis sēdēt kabinetā, taču "parocīgāki" ir tie, kas nepaceļ sēžamvietu no krēsla. Lai mierīgi sēž, nevis braukā pa robežām, apsekojot, kas tur notiek. Gan Mārim, gan Artim bijušas dažādas iespējas braukt strādāt uz ārzemēm. Es pats esmu liels patriots, vienmēr uzskatījis, ka jādzīvo un jāstrādā Latvijā, un šo pārliecību ieaudzinājis arī dēliem. Nezinu, varbūt viņi tagad iekšēji nožēlo, ka pakļāvušies manai ietekmei un nekur svešumā nav devušies. Pārmetuši man to nav, bet varbūt būtu iemesls to darīt. Viņi abi brīvi runā četrās valodās, ir vajadzīgie kontakti, tā ka patiesībā visa pasaule vaļā…

Māris spriež, ka tagadējiem jauniešiem laikam būtu neiespējami izskaidrot, kas ir dzelzs aizkars un ko nozīmē dzīvot aiz šāda aizslietņa.

– Es sāku lasīt četru gadu vecumā, un visspilgtāk no bērnībā lasītajām grāmatām prātā iespiedās Jūlija Lāča "Mūža meža maldi". Sapņoju vaļējām acīm, cik labi būtu redzēt pasauli, izpētīt Brazīlijas mūžamežus. Tas man kļuva par vienu no dzīves mērķiem. Tagad esmu pabijis Brazīlijā un vēl 90 pasaules valstīs. Nesen man bija interesants ceļojums pa Balkānu zemēm. Aizbraucot uz kādu valsti, man svarīgi censties iejusties tajā vidē, parunāties ar cilvēkiem, izprast viņu mentalitāti, tradīcijas. Man nav pieņemams tāds ceļojums, kad no lidostas pa taisno aizbrauc uz piecu zvaigžņu viesnīcu un pēc tam nedēļu noguļ pludmales smiltīs. Es gribu redzēt dzīvi, kas notiek apkārt. Dzīve ir īsa, mums dots vien neliels laika sprīdis, tāpēc vēlos to pavadīt, aktīvi darbojoties.

Māris Gulbis teic, ka viņa mērķis ir maksimāli aktīvs dzīvesveids – fiziski, morāli un garīgi. Viņš divreiz nedēļā kopā ar abiem dēliem tiekas klubā "33", kur uzspēlē basketbolu.

– Patiesībā, man šobrīd vajadzētu atrasties sporta zālē, bet nezin kāpēc esmu šo laiku ziedojis sarunai ar jums, – atklāj Gulbis. Pagājušajā vasarā viņš veicis pārbraucienu ar divriteni no Rīgas līdz Rojai.

– Ar to gan nebūtu jālielās, bet esmu pārcietis nelielu infarktiņu, kaut kādus dzelzīšus man ielika, taču fiziskās slodzes ierobežojumi man nav jāievēro. Cilvēku veselību saēd stress, bet fiziskās kustības to lieliski noņem.

Lai aktivizētu prātu un neļautu tam snauduļot, Māris katru dienu divas stundas mācās. Patlaban viņš cenšas pilnveidot spāņu valodas zināšanas. Mārim nepiemītot īpašas dotības valodas apgūšanā, tomēr viņš spēj sazināties astoņās svešvalodās. Gulbim izstrādāts savs mehānisms valodu apguvē.

– Valodas mācīšanās lieti noder atmiņas trenēšanai. Un tagad ir iespējas iegūtās prasmes reāli pielietot. Nav jāsēd pie spoguļa un jāsarunājas pašam ar sevi. Vēl noteikti cenšos atrast laiku savam hobijam – sekot līdzi ģeopolitiskajiem jautājumiem pasaulē. Piecpadsmit gadus strādāju par komentētāju radio un televīzijā, rakstīju publikācijas avīzēm par starptautiskiem un ģeopolitiskiem jautājumiem. Es jūs labi saprotu, nav viegli tie rakstu darbi. Citreiz aiziet kā smērēts, bet citreiz iestrēgsti pie viena vārda un tālāk netiek ne soli, – savā žurnālistikas darba pieredzē dalās Māris Gulbis.

Viņš gan pēc "izcelšanās" nav žurnālists. Māra pamatprofesija skan – autoceļu inženieris.

– Piedzimu un uzaugu Liepājā. Mācījos Liepājas 5. vidusskolā, kur par matemātikas skolotāju strādāja Jānis Mencis. Viņš lieliski mācēja aizraut ar savu mācību priekšmetu. Man labi padevās matemātika, piedalījos republikas olimpiādēs. Atceros, ka skolotājs allaž uzsvēra – talants neko nenosaka, visu izšķir darbs. Taču, runājot par fizisko darbu, es ātri vien aptvēru, ka man labi jāmācās, lai nenāktos visu dzīvi strādāt rūpnīcā pie konveijera. To sapratu, skolas laikā strādājot praksē mašīnbūves rūpnīcā.

Nenoniecinu šo darbu, bet tas nav domāts man. Visi jau paredzēja, ka pēc skolas beigšanas došos uz Latvijas Universitāti studēt "fizmatos". Es turp aizdevos, bet man nezin kāpēc neiepatikās universitātē valdošā atmosfēra, viss šķita pārāk sauss, sterils un nopietns. Tā bija tāda acumirkļa sajūta. Un tad devos uz Politehnisko institūtu, kur iestājos autoceļu būvētājos.

Institūtu Māris beidza kā viens no labākajiem savā kursā. Īsi pirms diploma saņemšanas viņš apprecējās ar kursabiedreni Ingu.

– Viņai visi kursa puiši skrēja pakaļ, bet Inga izvēlējās mani. Mēs četrus gadus draudzējāmies un pirms augstskolas beigšanas apprecējāmies. Tas bija nepieciešams arī tādēļ, lai valsts sadale mūs neizšķirtu, aizsūtot katru uz savu Latvijas malu. Man piedāvāja interesantu darbu Liepājas ceļu būves un remonta pārvaldē, bet vēl mani interesēja arī trīsistabu dzīvoklis, ko piešķīra jaunajam speciālistam. Tā es atkal atgriezos Liepājā.

Savā profesijā gan Mārim necik ilgi neiznāca strādāt, jo viņu ievēlēja par Liepājas komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru. Kad juniors Māris pabeidza 1. klasi, Gulbju ģimene pārcēlās uz Rīgu, jo senioram Mārim pavērās jauns darba lauks – viņam piedāvāja kļūt par Latvijas jaunatnes organizāciju komiteju priekšsēdētāju.

– Šis darbs saistījās ar ārzemju braucieniem. Devos uz Nikaragvu organizēt kādu izstādi, bet tobrīd šajā valstiņā plosījās karš. Atbraucu mājās ar pirmajiem iegūtajiem sirmajiem matiem. Tā kā daudz nācās ceļot, mani bieži vien aicināja viesoties dažādos kolektīvos un pastāstīt par gūtajiem iespaidiem. Savus ceļojumu iespaidus klāstīju arī Rīgas 64. vidusskolā, kur mācījās dēli. Atceros, reiz Māris atnāk mājās un man ziņo – tēti, gatavojies, tev zvanīs skolotāja. Viņš bija kaut kādus brīnumus sastrādājis skolā. Tiešām, zvana skolotāja un saka: jums jāizpērk dēla grēki, nāciet uz mūsu skolu pastāstīt par tālām zemēm. Vēl tagad Māra klasesbiedri, mani satiekot, atceras, ko es tolaik esmu stāstījis.

Kad Mārim bija desmit gadu, viņa vecāki izšķīrās. Tēvs Māris saka tā: – Vienmēr esmu uzskatījis, ka godīgāk ir izšķirties, nevis turpināt dzīvot kopā, labi zinot, ka šīm attiecībām nav nākotnes. Šajā ziņā Māris laikam domā līdzīgi.

Te gribu paskaidrot, ka politiķa Māra Gulbja mamma Inga nevēlējās piedalīties šajā sarunā, tāpēc Māra vecākus pārstāv tikai tēvs.

– Kad izšķīrāmies, dēli palika pie savas mātes, taču es neatsvešinājos no dēliem, mēs bieži kontaktējāmies, biju informēts par dēlu gaitām. Arī ar bijušo sievu mums ir normālas cilvēcīgas attiecības. Tagad pa abiem kopā dēli sarūpējuši astoņus mazbērnus, taču, tā kā neesmu pensionārs, bet gan darbos iejūdzies vecaistēvs, tad nav laika bieži papriecāties, kā mazie Gulbji aug.

Septiņus gadus Māris Gulbis nostrādāja par viesnīcas "Rīdzene" direktoru. Saka, tas bijis interesants un romantisks laiks, apguvis iemaņas gan sabiedriskajā ēdināšanā, gan viesnīcu biznesā, bet, kad 1997. gadā atstājis šo amatu, nolēmis – turpmāk ne no viena darba devēja vairs nebūs atkarīgs, strādās tikai pats sev.

– Tas nav vieglākais ceļš, bet ieguvums ir tas, ka esi noteicējs pats sev. Ja kas neizdodas, vari vainot tikai sevi. Brīvības sajūta ir vērtīgāka par tām neērtībām, ko rada bizness. Protams, brīvība nav nekā nedarīšana, no darba jau tu neesi brīvs. Gluži otrādi, – skaidro Māris Gulbis.

Viņš spriež, ka noteikti prātīgāk būtu strādāt vienā virzienā, taču Māri aizrauj darbošanās vairākos virzienos. Viņu aizvien vilina jauni projekti.

– Nepatīk daudz runāt par saviem biznesa projektiem. Neesmu māņticīgs, bet tomēr labāk ne, – paskaidro uzņēmējs.

Atšķirībā no sava dēla Mārim jaunās Latvijas laikos nekad nav radusies vēlme iesaistīties politikā. Viņš bijis biedrs tikai vienas partijas – kompartijas – rindās. 1989. gadā izstājies no tās un vairs ne ar vienu nav biedrojies.

– Man daudz kas nepatīk šajā valstī, un tāds neesmu vienīgais. Tomēr savas valsts patriotismu neesmu zaudējis. Biju Īrijā un tikos ar tur strādājošajiem latviešiem. Man patika tie, kuri stāstīja – sapelnīsim naudu un tad noteikti atgriezīsimies mājās. Skumji bija klausīties tajos, kuri teica – mums vienalga, kur dzīvojam.

Māris Gulbis uzskata, ka viens no lielākajiem ieguvumiem viņa dzīvē ir tikšanās ar daudzajiem interesantajiem cilvēkiem.

– Ja tā parunājies, tad saproti, ka dzīves gudri, dvēseliski bagāti cilvēki rodami it visur. Tas var būt arī indiānis, kas nejauši sastapts tropu mūžamežos. Neceļu uz pjedestāla nevienu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš daudziem skaitās autoritāte. Neviens nav pārcilvēks, visi esam vien puteklīši šajā pasaulē. Tāpat esmu sapratis, ka nekad negribētu būt ārkārtīgi bagāts. Esmu ticies ar miljardieriem un apjautis, ka viņi nebūt nav tie laimīgākie cilvēki. Tāpat arī slavenie cilvēki nepeld laimē, varbūt viņiem no vientulības sajūtas gribas gaudot kā vilkam. Cilvēkiem vienkārši piemīt tāda vājība – domāt, ka visi citi dzīvo labāk.

Māris Gulbis uzskata, ka vislietderīgākais veids, kur ieguldīt līdzekļus, ir izglītošanās. Viņš saviem dēliem, cik bijis iespējams, materiāli palīdzējis kaldināt zināšanas.

– Tas laiks ir garām, kad biznesu varēja taisīt, vienam kompanjonam apkrāpjot otru. Tagad ir vajadzīgas smadzenes, idioti nevar darboties biznesā. Ja cilvēkam ir attiecīgās zināšanas, ja viņam ir iekšā, tad atradīsies veids, kā to materializēt. Protams, jābūt arī uzņēmībai.

Jautāts, kas tas būtu, ko Māris Gulbis vēlētos savā dzīvē izdarīt, viņš atbild: – Gribētu uzņemt filmu, kurai pats arī būtu režisors. Tā nekādā ziņā nebūtu autobiogrāfiska, bet gan filozofiska, par dzīves īstenajām vērtībām. Atceros, ka, mazs bērns būdams, gulēju pļavā, skatījos debesīs un prātoju: kas tā ir – bezgalība. Vēlākajos gados, kad aizrāvos ar matemātiku, cerēju, ka tā man palīdzēs izskaitļot, kas ir bezgalība. Bet arī šī zinātne mani nepārliecināja par bezgalības jēdzienu.

Mani iedvesmo vētra, ūdenskritumi, kalni, augusta debesīs krītošās zvaigznes, iekļūšana ziemeļblāzmas starā, Imas Sumakas balss, portugāļu fado dziesmas, spāņu flamenko…

To klausoties, painteresējos, vai viņš gadījumā neraksta dzejoļus.

– Emociju uzplūdā noteikti varu arī dzejoli uzrakstīt, – atbild Māris Gulbis.