Par maģiju, jeb pārdomas par A.Ļedjajeva atklāto vēstuli (21)

Bet, pieņemot, ka tā, iespējams, nav, notikušais ir kāds pārpratums, ko plašsaziņas līdzekļi nepareizi atspoguļojuši, bet pati vēstule ir neveiksmīgi uzrakstīta, pievērsīšos dažām vēstulē izteiktām domām, kas, manuprāt, ir kļūdainas.

Ļedjajeva kungs raksta, ka „šīs konferences („Nē pagānisma kultam Latvijā”) laikā netika runāts par Līgo svētku būtību, bet gan par šo svētku radītajām sekām”, ka „baznīca "Jaunā paaudze" … nekad savas darbības laikā nav vērsusies pret latviskumu un Latvijas kultūru” un ka ""Jaunā paaudze" nevēršas arī pret Līgo svētkiem, par ko mums izsaka pārmetumus, bet gan pret grēka manifestāciju šo svētku laikā".

Ja ir tā, kā apgalvo Ļedjajeva kungs, tad vismaz man nav saprotams, kādēļ konferences nosaukums ir „Nē pagānisma kultam Latvijā”, nevis, piemēram, „Nē alkoholismam”, „Nē izlaidībai” vai arī, ja ir vēlēšanās koncentrēties tikai uz Jāņiem, tad „Nē alkoholismam un izlaidībai Līgo svētku laikā”. No šāda nosaukuma izvēles saprotu, ka konferences organizētāju mērķis tomēr bija runāt par Jāņu būtību, kas ir pagāniska (tādēļ no agresīvu, karojošo kristiešu viedokļa, iespējams, automātiski arī slikta, sātaniska utt.), kas acīmredzot konferences organizētājiem šķiet alkoholisma un izlaidības cēlonis šai laikā. Šāds uzskats ir stipri kļūdains.

Vēl Aleksejs Ļedjajevs saka, ka „kristiešiem nekad nebija, nav un nebūs nekā kopīga ar maģiju, māņticību un okultiskajiem rituāliem, kas tiek kultivēti šo svētku laikā”. Šis izteikums, manuprāt, liecina par vienu no Ļedjajeva kunga un visdrīzāk arī daudzu viņa sekotāju uzskatu pamatkļūdām, kas ir tās rīcības pamatā, kādēļ izveidojās šī nepatīkamā situācija.

Šī kļūda izpaužas maģijas būtības neizpratnē jeb ļoti šaurā, absolūtā un vienpusējā tās izpratnē. Nezinu, kā Ļedjajeva kungs definē maģiju, māņticību un okultismu, bet manā izpratnē maģija ir no nezinātāju viedokļa iracionālu darbību kopums konkrēta mērķa sasniegšanai. Maģija tātad ir darbības (rituāli, simboli, dziesmas, dzeja, vārdi, domas, fantāzijas utt.), kuras ietekmē cilvēku racionāli grūti izskaidrojamā veidā.

Maģija var atstāt uz cilvēku, gan pozitīvu, gan negatīvu iespaidu. Apzināta un mērķtiecīga nodarbošanās ar maģiju ir slidens ceļš, kas no cilvēka prasa mazāk attiecīgu zināšanu, bet daudz vairāk pasaules izjūtas, jeb, kristīgi runājot, Svētā gara izjūtas, kas ir pareizā ceļa rādītājs bezgalīgi plašās pasaules nezināmajos un tādēļ bīstamajos džungļos. Daudziem šī izjūta nav pietiekami attīstīta, iespējams tādēļ kristīgā teorija noliedz apzinātu nodarbošanos ar maģiju, tā vietā piedāvājot savus rituālus, kas nekas cits kā tā pati maģija vien ir, tikai kristīgās elites pārbaudīta un akceptēta. Senākās kristīgās baznīcās maģijas elementu ir vairāk un laika pārbaudes dēļ tie ir drošāki, bet pavisam jaunām baznīcām ir raksturīgi atmest tradīcijas, ko tās nesaprot, un pieņemt jaunas un apšaubāmas. Piemēram, grāmatu dedzināšana ir maģisks rituāls, pat vairāk, pieņemot, ka negatīvu maģiju apzīmējam ar vārdu okultisms, šis maģiskais rituāls ir okultisks, kas tika izmantots gan inkvizīcijas ziedu laikos, gan nesenākā pagātnē, piemēram, nacistiskajā Vācijā.

Ja cilvēks sev atzīst, ka viņš zina, ka nezina, tad viņam visa pasaule kļūst maģiska. Tā ir apziņa, ka jebkuras zināšanas, pieredze un likumsakarības ir spēkā tikai noteiktos apstākļos, bet, tiem mainoties, ir spēkā citas, bieži vien nezināmas un nenoformulētas. Tā ir sevis atvēršana mainīgai pasaulei jeb Svētajam garam, tā ir ļaušanās dzīves straumei, paļaujoties uz likteni jeb uz Tā Kunga gribu, jeb Svētā gara izjūtu.

Pretstats tam ir dogmatisms, vārda vai citu maģijas elementu burtiska, no sākotnējas jēgas, to būtības atrauta sapratne un izmantošana. Dogmatisms ir cilvēka gara cietums, ko tiecas sagraut dogmatisma iespaidā izdarīto nepareizo darbību sekas, bieži vien kopā ar visu ķermeni. Nežēlīgākie noziegumi cilvēces vēsturē ir pastrādāti dogmatisma iespaidā, tai skaitā reliģiska dogmatisma.

Tāpēc, ja kāds vēršas pret maģiju kā tādu, tad viņš vēršas ne tikai pret pagānismu, bet arī pret kristietības pamatiem un pat pret vispārcilvēcisko vērtību pamatiem, pret tiem pamatiem, ko, pēc Bībelē rakstītā spriežot, jūdi bija aizmirsuši un ko viņiem atgādināt mēģināja Jēzus. Un tāpēc „ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji." (Mat.ev. 7:21-23).

Pasaule nav ideāla un cilvēki arī ne. Daudzi pār mēru lieto alkoholu, tabaku un citas narkotikas, daudziem patīk paviegla uzvedība, daudzi pārāk daudz un nepareizi ēd, ir cilvēki, kas slepkavo, laupa, zog, ir tādi, kas, šķietami savās interesēs to veicina, cilvēki bieži pārāk maz mīl un izturas cits pret citu ciniski, cietsirdīgi, nežēlīgi. Tie visi ir netikumi, ļaunums, bet tā sakne vienmēr ir viena – nezināšana, kā rīkoties pareizi un kādas sekas ir nepareizai rīcībai. Labi, ka ir cilvēki, kas ir gatavi aktīvi rīkoties, lai mazinātu ļaunumu, bet ar nepareizu rīcību ļaunumu mazināt nav iespējams, pavairot gan. Tāpēc nereti ar vislabākajiem nodomiem un saukļiem, tiek nodarīts lielāks posts nekā tas, pret ko sākotnējā darbība tika vērsta.

Praktisko cīņu pret ļaunumu varētu ilustrēt ar divām absolutizētām galējībām, starp kurām ikdienas rīcībā atrodas katrs cilvēks. Viena ir ļaunuma iznīdēšana par katru cenu, neskatoties ne uz ko, piemēram, uzspridzinām visas atombumbas, lai uz zemes nekas dzīvs nepaliek un ļaunuma vairs nav, jo nav, kam to radīt. Otra pieeja ir personiska un saprotoša: atrodam katrā cilvēkā ļaunuma sakni, tos uzskatus, to īpašību kopumu, kas liek rīkoties ļauni, un izlabojam uz pareizo. Kad tā ir izdarīts katram, ļaunuma vairs nav, jo neviens vairs nepareizi nerīkosies, jo zinās, kā rīkoties pareizi.

Tāpēc katram cīnītājam pret jebko gribu atgādināt, ka neviens nav bez grēka, netiesā un netapsi tiesāts un kurš ir bez grēka, lai met pirmo akmeni, un aicināt būt nevis pret kaut ko, rīkojot krusta karus pret nepareizajiem, neticīgajiem, ļaunajiem citiem pēc dzeršanas paradumu, seksuālās gaumes, reliģiskā novirziena, maka un ietekmes biezuma vai kādiem citiem parametriem, bet gan būt par veselīgiem cilvēkiem un veselīgām cilvēku savstarpējām attiecībām.