Mildronāts — Latvijas intelektuālā eksportprece (34)

Kādā izdevuma Zinātnes Vēstnesis numurā ļoti precīzi teikts: “Ivars Kalviņš un viņa līdzstrādnieki sagrauj mītu par to, ka pašreiz Latvijā zinātnieks ir nabadzīgs, slikti apmaksāts darbinieks.” Šajā institūtā viss ir citādi — vismodernākā aparatūra, viskvalificētākie darbinieki un ļoti daudz ārvalstu pasūtījumu. Taču arī šajā sakārtotajā vidē atbalsojas mūsu valstī ar zinātni saistītās problēmas.

— Stāsta, ka mildronāta sintezēšana bijusi visai neparasta? — vaicāju preparāta autoram.

— Zinātniskiem atklājumiem gandrīz vienmēr piemīt nejaušība. Lai gan sākotnējais uzdevums bija ļoti tipisks. PSRS pretgaisa aizsardzības raķetēs tika lietota degviela, kura ātri novecojās, to vajadzēja bieži mainīt un iznīcināt, taču no šā toksiskā produkta atbrīvoties bija grūti un bīstami. Tāpēc man tika dots uzdevums — izdomāt, kā šo militāro izejvielu pārvērst sadzīvē lietojamā veidā. Toreiz nodarbojos ar hidrazīna savienojumu un mazo heterociklu ķīmiju. Nolēmām, ka šo degvielu — dimetilhidrazīnu — var pārvērst par aminoskābi vai ciklisku aminoskābi un radīt lauksaimniecības ķimizācijas produktu. Kur gan citur var izlieto simtiem tūkstošu tonnu? Laboratorijā, konstruējot iespējamās molekulas, kuras varētu regulēt augu vai lopu augšanu, secinājām, ka šīm vielām dabā jau ir līdzīga molekula, tikai tajā viens oglekļa atoms jāaizvieto ar slāpekļa atomu. Tad tas būtu hidrazīnija betaīns, bet šādas savienojumu klases līdz tam nebija. Molekulu nosaucām par GBB un konstatējām, ka dabā tā pārvēršas par vitamīnu BT, tā saukto augšanas vitamīnu. Ieguvām jaunu, stabilu vielu, kas, starp citu, ir mazāk toksiska nekā cukurs vai sāls. Par tās pustoksisko devu pelēm tika atzīti divi grami uz dzīvsvara kilogramu. Apēdot tik daudz cukura, cilvēks jau būtu beigts... Tad sākās vielas pārbaudes uz augiem, dzīvniekiem. It īpaši labi rezultāti tika panākti ar lopiņiem, kas dzīvo stresā; pusbadā un šaurībā turētas gotiņas toreiz nebija nekāds retums. Tā tika radīts preparāts kvaterīns, ko var lietot lopkopībā un veterinārijā. Šis nosaukums tika dots tādēļ, lai nebūtu nekādu pārpratumu, jo humānajā medicīnā šo vielu lieto ar daudz augstākas attīrīšanas pakāpi, tāpēc šo preparātu medicīnā sauc par mildronātu.

— Kad sākās šis radošais process, un kāds bija tik vērienīga projekta finansējums?

— Uzdevums tika dots septiņdesmito gadu vidū. Astoņdesmito gadu sākumā jau notika plaši izmēģinājumi, un 1984. gadā mildronātu atļāva lietot medicīnā. No valsts budžeta sākumā šim projektam saņēmām tikai 20 000 rubļu, taču institūta pamatfinansējums bija salīdzinoši liels, un varējām veikt pamatizstrādni par saviem līdzekļiem, tiesa gan — bez pietiekami plašiem klīniskajiem eksperimentiem. Taču mums toreiz bija sava eksperimentālā rūpnīca, tagadējais Grindeks, tāpēc varējām veiksmīgi un ātri paši sākt preparāta ražošanu. Ilgi domājot par jaunās molekulas iespējām, secinājām, ka tā spēj optimizēt skābekļa izlietojumu organismā, palīdzot to ekonomiskāk izmantot, koriģējot vielmaiņas procesus organismā. Tātad preparātu iespējams lietot ļoti daudzu slimību — aterosklerozes, trombu veidošanās, infarkta, mijklibošanas, sirds mazspējas, stenokardijas — ārstēšanā. Ārstos sākumā tas izraisīja pārdomas un neizpratni, kas pilnībā nav pārvarēta vēl tagad. Bet klīniskie pārbaudījumi apliecināja, ka mildronātam ir ļoti plašs lietojums sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Un ne tikai.

Ar mildronātu lieliski var atbrīvoties pat no paģiru sindroma. Vēl vairāk — ja cilvēks zina, ka viņam vakarā neglābjami būs jālieto alkohols un viņš nevēlas kļūt par alkoholiķi, tad četras kapsulas mildronāta palīdzēs nenoreibt, kā arī nejust komplikācijas nākamajā dienā, jo tiks novērsts skābekļa bads smadzenēs. Šā paša iemesla dēļ mildronāts ir noderīgs, lai novērstu fiziskās un emocionālās pārslodzes, tas uzlabo arī cukura vielmaiņu diabēta gadījumā.

Šūnai optimizējot enerģijas ražošanu skābekļa nepietiekamības apstākļos un uzlabojoties tās izlietojumam organismā, palielinās darbspējas. Tāpēc PSRS laikos vieni no pirmajiem par preparātu ieinteresējās militāro sfēru pārstāvji — tas tika dots lidmašīnu pilotiem, zemūdeņu ekipāžām.

— Jāsecina, ka PSRS bruņošanās kāre ir bijis viens no lielākajiem zinātnes attīstības veicinātājiem.

— Patiesībā tā ir visur pasaulē. NATO valstīs vislielākie pasūtījumi, arī finansējums, zinātnei nāk tieši no militārās sfēras, un tas ir ļoti liels dzinējspēks. Ir taču vienalga, vai tu izgudro jaudīgu datoru raķešu bāzei un pēc tam to lieto birojā. Galvenais vispirms ir to uztaisīt.

— Jau astoņdesmito gadu vidū mildronātu lietoja arī sportā, tostarp Latvijā.

— Tas tika darīts bez jebkādas slēpšanās, jo mildronāts nav dopings, bet gan optimizē vielu maiņu organismā. Skaidrs ir viens — tikai iedzerot mildronātu, jūs neko nepanāksiet. Citādi, ja trenējaties ar maksimālo slodzi, pēc kuras var iestāties pārtrenēšanās. Ar mildronātu šo riska slieksni var pacelt augstāk, novēršot bīstamās pārtrenēšanās sekas — sirds pārpūli. Taču, lietojot jebkuru preparātu, tas jādara kvalificētu treneru un sporta ārstu uzraudzībā, kas spēj novērtēt situāciju un tādējādi palīdzēt uzlabot rezultātu.

Bijušajās PSRS un postsociālisma valstīs tieši sportā mildronāts tiek plaši lietots. Esam pat saņēmuši oficiālas pateicības vēstules no Žalgira basketbola komandas, kad tā Seulā uzvarēja amerikāņus, no krievu slēpotāju komandas pēc Kalgari olimpiskajām spēlēm. Sportisti atzina, ka preparāts palīdz saglabāt labāku pašsajūtu uz intensīvu treniņu fona, jo mildronāts pats nav enerģija, bet tas palīdz optimizēt enerģijas ražošanu un izlietojumu. Taču jārēķinās, ka organisms vienmēr pretosies ārējai iedarbībai, piemērosies zālēm. Tāpēc iesaku mildronātu lietot kursa veidā.

— Kādu kursu jūs iesakāt darbspēju uzlabošanai, emocionāla stresa situācijās, kas būtu ikdienišķākais mildronāta lietojums?

— Tā kā mildronāts uzlabo prāta un darba spējas, iesaku studentiem lietot mildronātu jau desmit dienas pirms sesijas — normālas miesasbūves cilvēkiem līdz vienam gramam dienā, bet varbūt tikai kādu mēnesi, pusotru. Mildronāts lietojams arī pirms operācijām un atveseļošanās periodā, jo arī šie procesi ir saistīti ar skābekļa badu. Tāpat jebkura psihiska vai emocionāla pārslodze prasa enerģiju — smadzenes var apēst 40 procentu enerģijas. Citi saka: cukurs ir baltā nāve, bet, ja intelektuāla darba veicēja smadzenes nesaņems cukurus, var rasties visai bīstama situācija.

— Kad sākāt pētniecības darbu, bijāt salīdzinoši jauns zinātnieks, un tomēr jums to uzticēja.

— Tikko biju aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju teorētiskajā organiskajā ķīmijā, un bija vēlēšanās pievērsties praktiskākām lietām, kā tas arī izdevās. Varbūt toreiz iespējas bija lielākas, zinātni vairāk atzina, sabiedrības attieksme bija citāda. Formāli valstī pie varas bija proletariāta diktatūra, bet tie, kas to vadīja, saprata, ka progresa dzinējspēks ir izglītība un zinātne. Lai gan bijām izolēti no pasaules un nebija izaugsmes iespēju informācijas apmaiņā, Latvijas PSR izglītības sistēma bija daudz pilnīgāka nekā pašreizējā. Ja šogad no aptuveni 20 tūkstošiem vidusskolu absolventu tikai pusotrs tūkstotis kārtos eksāmenu ķīmijā, kāds var būt optimisms mūsu nozarē.

— Tomēr kopumā šķiet, ka mūsu zinātnieki ir visai aktīvi, notiek pētījumi, tiek saņemta gan starptautiska atzinība, gan pašu mājās iedibinātas balvas un prēmijas.

— Kad Latvijā tika iznīcināta rūpniecība, gaisā pakārta palika zinātne, kas bija virzīta uz ražošanu, un dramatiski samazinājās zinātnieku skaits. Aptuveni ceturtā daļa emigrēja, daudzi praktiķi aizgāja strādāt pilnīgi citās sfērās. Palika tie, kas nodarbojās ar teorētiskajām zinātnēm, un katrs sāka meklēt savu nišu. Bet ar 50–60 latiem mēnesī nevarēja izdzīvot, lai gan zinātnieki strādā nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka tas ir interesanti, ka vari pirmais pasaulē kaut ko izdarīt un tā saņemt gandarījumu. Taču aizvainojumu rada tas, ka tu spēj ļoti daudz dot savai valstij, bet tā neprot to paņemt, tāpēc jāstrādā citiem. Latvijā uzskata, ka mēs neesam vajadzīgi, bet agrāk Latvija nodrošināja, piemēram, aptuveni 95% no PSRS zāļu eksporta uz Japānu un izstrādāja 25% no visām PSRS zālēm. Cerību uz pozitīvām izmaiņām izglītībai un zinātnei dod Nacionālās attīstības plāns, kurā pirmoreiz veltīta uzmanība zinātnei un inovācijām, izglītībai un cilvēkresursu attīstībai. Pretējā gadījumā, šādi turpinot dzīvot, mēs pārvērtīsimies par vergiem attīstītāko valstu uzņēmējiem. Esam maza valsts un nedrīkstam būt pārāk lepni, mums jākooperējas, nevaram būt stipri visās nozarēs. Vienīgi ASV mērogos iespējams attīstīt visas zinātnes nozares. Mums jādomā par to, lai atražotu zinātnieku kapacitāti, lai būtu ne tikai pētnieki, bet arī zinātnieki profesori, kas sagatavotu studentus, kuri vēlāk kļūtu arī par skolotājiem, tādējādi tiktu nodrošināta kvalitatīva bērnu izglītība. Tas nepieciešams visās nozarēs. Bet ir zinātnes virzieni, kuros potenciāli esam tuvu pasaules līmenim. Tās arī jāuzskata par prioritārajām zinātnes nozarēm, un nav ko meklēt jomās, kur bez miljarda nav ko sākt. Bet farmācijā, materiālzinībās, nanotehnoloģijās, informācijas tehnoloģijās, biomedicīnā nevajag milzīgus dabas vai finanšu resursus. Mēs varam radīt ļoti lielu produkta pievienoto vērtību — medikamentu, kura viens grams maksā simtiem tūkstošu.

— Tā ir nejaušība vai likumsakarība, ka Latvijā veikts salīdzinoši daudz atklājumu tieši farmācijā, ar medicīnu saistītās nozarēs?

— Mums ir laimējies ar izciliem zinātniekiem šajā jomā — Paulu Valdenu, Valdemāru Fišeru, Gustavu Vanagu, Solomonu Hilleru un citiem. Daudz kas tika paveikts, pateicoties tieši profesora Hillera organizatoriskajām spējām un netradicionālajai domāšanai. Viņš, būdams Organiskās sintēzes institūta dibinātājs un pirmais direktors, te zem viena jumta pulcēja ķīmiķus, farmakologus, mediķus, lai visi strādātu kopēju darbu. Solomons Hillers rūpējās par to, lai mums būtu savs Biopētījumu centrs un divas eksperimentālās ražotnes, un nebija loģiski, ka mūsu eksperimentālā rūpnīca tika nodota privatizācijai, izveidojot rūpnīcu Grindeks un pārraujot ķēdīti, kurā no izgudrojuma paši nonācām arī līdz preparāta ražošanai. Tieši mūsu Eksperimentālā rūpnīca ražoja tos 95 procentus zāļu, ko PSRS eksportēja uz Japānu. Ja institūtam nebūtu atņemta rūpnīca, mēs jau būtu miljardieri.

— Mildronāta radīšanā piedalījās liels kolektīvs?

— Preparātu savām rokām sintezēja tieši mana līdzstrādniece Valentīna Semeņihina, kura arī patlaban strādā institūtā. Taču, lai viela kļūtu par zālēm, bija vajadzīgs daudzu cilvēku intensīvs un radošs darbs. Kopā ar tehnoloģijas izstrādātājiem, farmaceitiskajiem, analītiskajiem, standartizācijas pētījumiem autoru kolektīvā bija aptuveni 30 cilvēku. PSRS laikos bija vēl kāda laba iespēja. Mēs varējām noslēgt sociālistiskās sadarbības līgumus ar jebkuru pētniecības institūtu šajā plašajā teritorijā. Partneriem bija interesanti, jo viņi bez maksas saņēma farmakoloģiski patiešām aktīvu vielu, varēja ar to strādāt, veikt interesantus pētījumus. Mums savukārt bez maksas tika to rezultāti.

— Cik preparātu radīts institūta pastāvēšanas laikā?

— Tika radīti 17 jauni oriģināli produkti, kā arī 65 citu produktu oriģinālas iegūšanas tehnoloģijas. Tas ir daudz. Ilustrācijai — visas pasaules firmas kopā ASV tirgum gadā spēj izstrādāt tikai aptuveni 20 jaunu oriģinālu preparātu. Bet vēl 25 procenti no PSRS zāļu tirgus bija preparāti, kuriem, lai tie nebūtu jāpērk ārvalstīs vai jāiegādājas patenti uz tām, Organiskās sintēzes institūtā tika izstrādātas jaunas patentspējīgas tehnoloģijas. Tagad jaunos produktus izstrādājam galvenokārt ārvalstu pasūtītājiem, kas tos patentē un par daudz lielāku naudu pārdod tālāk. Mūsu valsts patentu reģistrēšanai nedod naudu, un tāpēc citi ar mūsu produktiem pelna simtiem miljonu. Ļoti ceru uz jauno Nacionālās attīstības plāna nostādņu realizāciju, kā arī Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Tad mēs atkal izveidotu biopētījumu kompleksu un pilotražotni un atjaunotu pilnu zāļu izstrādes ciklu — līdz gatavā produkta ražošanai, nopelnot valstij tos miljonus, kuri patlaban nodokļu veidā aiziet citu valstu kasēs. Ja nemēģināsim attīstīt zinātni, varēsim vienīgi noskatīties, kā Latvijā izcērt pēdējos mežus, un pāri sētai paraudzīties, kā aiz žoga gozējas tas, kuram drīkstēsim iztīrīt kūti vai stalli. Vienīgi uz būvniecību raugos mazāk skeptiski nekā uz citu nozaru attīstību, jo ēkas jau nevar aiznest projām. Bet cilvēki, īpaši jaunieši, aizbrauks, ja neradīs iespēju strādāt šeit pietiekami atalgotu darbu. Mēs savā institūtā cenšamies piesaistīt labākos studentu un pētnieku spēkus, nodrošināt viņiem modernākos darba apstākļus, labu atalgojumu. Patlaban pie mums strādā arī 89 studenti — labākie, kas spēs turpināt mūsu darbu. Viņi šeit redz perspektīvu, jo mūsu institūts daudzās jomās ir vislabāk ekipētais — līdz pat Minhenei. Taču valsts arī par saviem jaunajiem speciālistiem nerūpējas — ja students strādā pētniecībā ārpus augstskolas, viņš vairs nesaņem stipendiju. Netiek nodrošinātas prakses iespējas un darbs pēc augstskolas beigšanas. Bet vijoli nevar iemācīties spēlēt pēc rokasgrāmatas, un par zinātnieku ķīmiķi nevar kļūt bez darba pie kolbas. Pagaidām diemžēl dzīvojam pēc principa, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

— Minot šos daudzos faktus, jūtams jūsu sarūgtinājums. Taču institūts kļuvis par vienu no modernākajiem Eiropā? — Tas, 15 gadus nesaņemot nopietnu valsts atbalstu, paveikts pašu spēkiem. Optimistiskā nots ir tā, ka 86 procentus no visiem ienākumiem nopelnām, izpildot ārvalstu firmu pasūtījumus, un to netrūkst daudzus turpmākos gadus. Esam iesaistīti ļoti nozīmīgu preparātu — Alcheimera slimības ārstēšanai, pretvēža un pretiekaisuma līdzekļu — pētniecības darbā. Bet kā valsts galaproduktus pērkam no viņiem un šausmināmies, ka zāles ir ļoti dārgas.

Farmācija ir nozare, kas spēj radīt kolosālu pievienoto vērtību. Par jaunu izgudrojumu pircējam ir jāmaksā simtiem miljonu. Bet, lai atjaunotu ražotni Latvijā, būtu nepieciešami tikai 10 līdz 15 miljoni, kas vēlāk nestu šos simtus miljonus atpakaļ. Ja jau mēs būtu tik dumji, tad nebūtu tā, ka nevaram atkauties no ārvalstu pasūtījumiem, bet mūsu valstij mūsu prāta iespējas pagaidām šķiet nevajadzīgas. Pie mums pilnīgi nepareizi ir izprasts termins tirgus ekonomika. Patiesībā tā ir situācija, kurā valsts rada apstākļus un ļauj ikvienam darboties, nevis otrādi. Latvijā nav labvēlīgas uzņēmējdarbības vides, jo trūkst atbilstošas kvalifikācijas darbaspēka. Tāpēc steigšus jādomā par izglītību, jo ar tirdzniecības uzņēmumu būvēšanu uz priekšu netiksim.

Paskatieties mūsu eksporta un importa bilanci — simtiem miljonu latu negatīvā starpība gadā (!), par to ir skaļi jāraud, nevis jālielās tikai ar nacionālā kopprodukta pieaugumu. Ārējais tirdzniecības bilances lielais deficīts — tā patiesībā ir mūsu grimšana parādos, tiek ārvalstniekiem pārdota zeme un īpašumi, izcirsti meži, par sviestmaizi pārdoti uzņēmumi. Tāpēc jāapzinās tas, ka valstij zinātne un izglītība ir vitāli nepieciešama, to atbalstīšana visiem iespējamiem līdzekļiem ir vienīgā iespēja Latvijai, kā nodrošināt mūsu zemei ilgtspējīgu attīstību.

Latvijas Organiskās sintēzes institūts

Izveidots 1957. gada 2. janvārī, lai veiktu pētījumus organiskajā ķīmijā, molekulārajā bioloģijā un bioorganiskajā ķīmijā. Stabili sadarbības partneri — 11 farmaceitiskās firmas. Beidzamo piecu gadu laikā kopā ar partneriem pieteikti 64 patenti. Laboratoriju platības — 2424 kvadrātmetri. Strādā 330 līdz 350 darbinieku, tajā skaitā 109 augsti kvalificēti ķīmiķi — zinātņu doktori.

Mildronāts

Preparāts balstās uz oriģinālu darbības mehānismu, kas apvieno sevī taukskābju plūsmas ierobežošanu cauri šūnu membrānām, aktivēto taukskābju uzkrāšanās novēršanu, ATF transporta atjaunošanu, glikozes oksidēšanas paātrināšanu, skābekļa izlietojuma optimizāciju šūnās u. c., kas kopā nodrošina sirds un citu orgānu un audu aizsardzību pret pārslodzēm un skābekļa badu.