Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par Luvras muzeja galveno pērli uzskatītais Leonardo da Vinči mākslas darbs Džokonda jeb Mona Liza joprojām neliek mieru mākslas zinātniekiem, vēsturniekiem un citiem speciālistiem. Sazvērestības teoriju cienītāji, kas salasījušies Dena Brauna Da Vinči kodu, arī šajā gleznā meklē kādus apslēptus mājienus uz pasaules vēsturisko notikumu patiesajiem apstākļiem, vēsturnieki mēģina noskaidrot, kas tad īsti bijusi gleznā redzamā sieviete, bet mākslas zinātnieki vēlas atšifrēt Leonardo gleznošanas tehniku, kas pazīstama ar nosaukumu sfumatto.
Tirgoņa sieva
Versiju par to, kas īsti attēlota (vai attēlots) vienā no pasaules slavenākajām gleznām, netrūkst. Daži pētnieki pat aizrunājušies līdz tam, ka Leonardo da Vinči bijis vīrs ar transvestīta iezīmēm un gleznā realizējis pats savu sapņus – tādam viņam esot bijis jāizskatās, beidzot pārtopot par sievieti. Citi speciālisti apgalvo, ka gleznā redzama mākslinieka māte, vēl citi domā, ka tā ir kāda Leonardo mīļākā, kuras vārds jau sen izgaisis no cilvēku atmiņas, bet ceturtie apgalvo, ka Leonardo, darinot gleznu, vispār nav nodarbinājis kādu modeli un, tā sacīt, gleznojis no zila gaisa.
Taču šīm diskusijām dažreiz nākas pielikt punktu, jo apgalvojumi nav pierādīti, bet skolās taču par Leonardo slavenāko mākslas darbu kaut kas ir jāstāsta un arī enciklopēdijās to nevar apiet ar līkumu. Tātad pati atzītākā teorija (tas gan automātiski nenozīmē, ka tā būtu pati patiesākā) vēsta, ka gleznā redzama Florences tirgoņa Frančesko del Džokondo otrā sieva Liza. Itāliešu vēsturnieks Džuzepe Palanti, rakņājoties arhīvos, atradis ziņas, ka šī Liza, kuras meitas uzvārds bijis Gerardīni, dzīvojusi gandrīz kaimiņos Leonardo, turklāt mākslinieks itin labi pazinis viņas vīru. Dž. Palanti apgalvo, ka Leonardo portretu uzgleznojis pēc zīda tirgoņa pasūtījuma laikā no 1503. līdz 1507. gadam.
Tiktāl viss ir labi, taču nav skaidrs, kādēļ glezna tā arī nav nonākusi līdz del Džokondo mājām, bet glabājusies da Vinči arhīvos un pēc mākslinieka pārcelšanās uz Franciju par 4000 ekijiem (milzu nauda tajos laikos) pārdota Francijas karalim Franciskam I. Florences arhīvi liecina, ka tirgonis bijis gana maksātspējīgs, tāpēc apšaubāms fakts, ka viņš nav vēlējies izpirkt portretu. Tāpat nav nekādu pierādījumu, ka ģimenē (pēc vienām
ziņām, tajā bijuši trīs, bet pēc ci-tām – pieci bērni) būtu radušās problēmas, kuru dēļ Frančesko pēkšņi būtu izjutis nepatiku pret savas sievas ģīmetni. Gluži pretēji – saskaņā ar vīra gribu Liza del Džokondo pēc viņa nāves kļuvusi par mūķeni Svētās Urzulas klosterī, kur arī pēc četriem gadiem mirusi 63 gadu vecumā un 1542. gada jūlijā apglabāta. Pašlaik klostera kapsēta ir izpostīta, taču, piemēram, da Vinči daiļrades pētnieks Karlo Pedreti jau aicinājis veikt izrakumus, atrast Monas Lizas prototipa mirstīgās atliekas un, pamatojoties uz tām, noskaidrot, kā tad īsti šī sieviete izskatījusies, raksta AFP.
Princeses – pēcteces
Pamatojoties uz tā paša Dž. Palanti atrastajiem materiāliem, savu izmeklēšanu veicis arī ģeneoloģijas eksperts Domeiniko Savāni. Viņam ar milzīgām pūlēm izdevies atjaunot del Džokondo ģimenes ciltskoku un nonākt līdz sensacionālam secinājumam – Monas Lizas tiešās pēcteces ir Toskānas princeses Natālija un Irina Strocci.
D. Savāni gadiem ilgi pētījis visdažādākos arhīvus, līdz nonācis līdz šādai pārliecībai, raksta Le Figaro. Pētnieks uzskata, ka del Džokondo klana pēctecība pa vīriešu līniju pārtrūkusi XVII gadsimta beigās. Tomēr pa mātes līniju tā turpinājusies un caur Moči, del Garbo un Bombiči-Pontelli ģimenēm nonākusi līdz Stroči ģimenei.
Le Figaro korespondentam pat izdevies tikties ar abām princesēm, kuras stāstījušas – runas par to, ka viņas esot pašas Monas Lizas pēcteces, dzirdētas ģimenes saietos, taču tās vairāk uztvertas kā skaistas
leģendas, nevis kā patiesība. "Par to, ka starp mūsu priekštečiem bijusi Mona Liza, mums stāstījusi gan vecmāmiņa, gan pēc tam māte. Tomēr tā tika uzskatīta par ģimenes leģendu, kuru nodod no paaudzes paaudzei. Neviens pret to neizturējās īpaši nopietni. Bet tagad mēs, protams, esam ļoti priecīgas, tajā pašā laikā saprotot, ka uz mums gulstas liela atbildība," sacījusi vecākā no princesēm, 30 gadus vecā Natālija. Gluži tāpat kā māsa, viņa interesējas par Krievijas kultūru (abiem karaļnamiem, kuru pārstāvji gan nav pie varas, ir labas attiecības), ir labi izglītota un prot piecas svešvalodas. Irina šajā ziņā gan esot pārāka, jo viņa protot septiņas svešvalodas.
Mistiskā smaida noslēpums
Taču gleznas popularitātes noslēpums nebūt neslēpjas faktā, kurš tajā ir attēlots. Var, protams, visu vainu novelt uz masu medijiem, kas sacēluši lielu ažiotāžu ap gleznu. Taču fakts paliek fakts – tā arī nav vienota viedokļa, kādēļ Monas Lizas neveiklais smaids vienlaikus ir tik pievilcīgs. Par šo tēmu veikti desmitiem pētījumu, un lielākās daļas rezultāti liecina tikai par pētītāju vēlmi zaļi padzīvot par sponsoru naudu.
Piemēram, Amsterdamas universitātes darbinieki izmantojoši kādu datorprogrammu un, pamatojoties uz to, secinājuši, ka Monas Lizas sejas izteiksme par 83% ir laimīga, par 9% pauž riebumu, par 6% ir bailīga un par 1% nikna. Tiesa, šis pētījums veikts, pamatojoties uz brīvu izvēli, kad atrastas desmit Vidusjūras piekrastes iedzīvotāju fotogrāfijas, kurās viņas it kā redzamas "emocionāli neatkarīgā" stāvoklī.
Hārvarda universitātes profesore Mārgareta Livingstone savukārt uzskata, ka Leonardo tehnika pamatojas uz cilvēka redzes īpatnībām – atšķirību starp tiešo un perifēro redzi. "Projāmslīdošais Monas Lizas smaids varētu būt izskaidrojams ar to, ka krāsas ir gaismas zemās frekvences diapazonā un tās labi uztvert iespējams tikai ar perifērās redzes palīdzību," sacījusi M. Livingstone. Principā tas nozīmē, ka dīvaino smaidu var uztvert tikai tad, ja uzmanību koncentrē nevis uz to, bet gan citām gleznas daļām.
Savukārt Kalifornijas speciālisti Kristofers Tailers un Leonīds Koncevičs uzskata, ka Monas Lizas smaida noslēpums attiecas nevis uz kādu īpašu tehniku (daži pētījumi liecina, ka Leonardo ar nelielu lakas kārtiņu pārklājis atsevišķas gleznas daļas), bet gan skatītāju psiholoģisko uztveri.
Bet Bruno Motēns no Francijas muzeju izpētes un restaurācijas centra uzskata, ka Monas Lizas smaids izskaidrojams ar to, ka viņa īsi pirms pozēšanas dzemdējusi savu otro dēlu. Rūpīgā mākslas darba apskatē atklājies, ka Monas Lizas kleita bija apsegta ar plānu, caurspīdīgu marles plīvuru. "Šāda veida kleitu 16. gadsimtā Itālijā parasti valkāja sievietes, kuras ir stāvoklī vai tikko dzemdējušas bērnu. Līdz šim tas nebija ievērots, jo glezna vienmēr šķita tumša un grūti izpētāma," sacījis B. Motēns. Viņš arī uzskata, ka pretēji valdošajam uzskatam gleznā redzamās sievietes mati nebija izlaisti – viņai galvā bijusi aube, no kuras izspraukušās tikai dažas matu šķipsnas. "Cilvēki vienmēr rakstīja, ka Mona Liza atstāja matus brīvi izlaistus pāri pleciem. Tas ļoti pārsteidza vēsturniekus, jo renesanses laikā izlaist matus bija pieņemts tikai jaunām meitenēm un vieglas uzvedības sievietēm," viņš skaidrojis.
Un balss...
Kamēr speciālisti pat nav spējuši vienoties par Leonardo gleznas prototipu, pagājušā gada vidū japāņu akustikas speciālists Macumu Sudzuki radījis balsi, kāda varētu atbilst šai sievietei. "Es esmu Mona Liza. Mana patiesā identitāte ir noslēpumā tīta," saka gleznā redzamā sieviete interneta lapā http://promotion.msn.co.jp/davinci/voice.htm.
M. Sudzuki, kurš izmanto savu talantu, palīdzot izmeklēt kriminālnoziegumus, izmērīja 16. gadsimtā uzgleznotā tēla seju un rokas un secināja, ka sieviete bijusi 168 centimetrus gara. Pētījumu gaitā M. Sudzuki izveidojis arī viņas galvaskausa modeli. "Svarīgākais ir zināt cilvēka kaulu struktūru, un, ja ir tāda glezna kā Mona Liza, to iespējams izanalizēt, novērtēt kaulu struktūru un izveidot Monas Lizas galvaskausa modeli, kas sniedz priekšstatu par rezonanses sistēmu un veidu, kā tika izrunāti vārdi," skaidroja pētnieks. Balss katram cilvēkam ir unikāla, un pētnieks ir pārliecināts par 90 procentu precizitāti noslēpumainās sievietes balss atveidošanā. Eksperti bija iesaistījuši kādu itālieti, lai radītu balsij nepieciešamo intonāciju.