Putina privātā armija gatavojas uzbrukumam (98)

Putina rīcības plāns līdz 2024.gadam jeb kas ir «Krievijas nacionālās intereses kaimiņvalstīs»?

Tuvākos gadus Putins turpinās šantažēt demokrātiskas valstis ar draudiem par Krieviju, kas gatavojas lielam karam ar Eiropu un ASV. Tiesa gan, tie nav reāli izpildāmi draudi, jo Krievija nav ekonomiski pašpietiekama kā savulaik PSRS. To saprot arī Putins. Tādēļ «mazi kari» ārpus Krievijas un hibrīdkarš [kā iebrukums Ukrainā] ir pašreiz vienīgais Putina režīmam zināmais veids, kā turpināt šantažēt rietumvalstis.

Eiropas Savienības lielvarai Kremļa šantāža ir ļoti nepatīkama, pat kaitinoša. Tā atstās vēl nepatīkamākas sekas arī Krievijas iedzīvotājiem, tikai ilgtermiņā. Tikai krievi to vēl neapjēdz, jo Putina režīma mākslīgi radītās bailes no ļaunuma impērijas ASV - ārējā ienaidnieka, kas tiek vainots visās likstās, krievu nācijai traucē intelektuāli pašattīstīties, saredzēt cēloņsakarības varas un sabiedrības diskursā.

Cik ilgi Putins spēs turēt Krieviju pastāvīgā karastāvoklī, nebūtu pareizs jautājums. Drīzāk ir jāprasa, ar kādiem līdzekļiem Kremļa saimnieks to domā panākt?

Šodien Putina Krievijas «nacionālās intereses» kaimiņvalstīs tiek realizētas ar divu galveno instrumentu palīdzību. To lietojums atsevišķi vai kompleksā atkarīgs tikai no rietumvalstu aktīvas pretstāvēšanas:

1. Netieši: sabiedriskās domas ietekmēšana ar Kremļa kontrolēto «mediju» palīdzību, kas izplata puspatiesības un melu propagandu;

2. Tieši: ar militāru palīdzību «nacionālās intereses» realizē armija; bet spiegošanu, kā arī šantāžas un cita veida «stimulējošas darbības» kaimiņvalstīs realizē valsts drošības struktūras, dienesti – FDD un GRU**.

Šie ir Putina režīma divi galvenie veidi/instrumenti, kas 2014.gada sākumā pārsteidza Eiropu nesagatavotu.

Turpmāk Putina režīmam būs jārada sev jauni izaicinājumi, lai eiforijai valsts iedzīvotāju prātos neļautu izplēnēt; tikpat neizbēgama būs vēl lielāka varas koncentrēšana Putinam uzticamu personu rokās, lai apspiestu opozīciju varas gaiteņos un Maskavas ielās. Skaidrs ir viens - kamēr Putins būs dzīvs un režīmam būs sekotāji/pēcnācēji, Krievijas agresija kaimiņvalstīs jeb «nacionālo interešu aizstāvēšana citās valstīs» būs nopietns bieds rietumvalstīm, lai Maskava varētu uzturēt dzīvelīgu mītu par «neprognozējamo Putinu».

Putina padomnieku un viņa tuvāko līdzgaitnieku sniegtais novērtējums par rietumvalstu divkosību nebija precīzs. Jā, Kremlis tagad zina, ka rietumi nebīstas no asiņainas revolūcijas Krievijā ar tai sekojošo varas maiņu, kā Kijevā 2014.gada ziemā; mūs nebaida arī autoritāra režīma sabrukumam neizbēgami sekojošais haoss un pamatotas bažas par atomieroču drošību Krievijā; mūs nebaida 100 miljoni krievu, kas tic Kremļa safabricējumiem par ārējo apdraudējumu dzimtenei, kas saprātīgam cilvēkam ir Krievijas TV kastēs krāšņi vizualizēta virtuālā realitāte. Eiropas demokrātijas ir pārdzīvojušas PSRS un, lai arī negrib pieļaut jauna dzelzs priekškara nolaišanu, zina, kā pārziemot, ja Krievija pašizolēsies.

Putina galmā neparedzēja, ka Eiropu vairāk biedēs pavisam kas cits – mūsu cerību sabrukums par demokrātijas triumfu Eiropā. 24 gadus pēc PSRS izjukšanas esam atskārtuši, ka ekonomiskās pārmaiņas nebūt negarantē demokrātiju, it sevišķi austrumu civilizācijai piederīgajā Krievijā. Iebrukums Ukrainā un Krimas aneksija ir apliecinājums mūsu sabrukušajām cerībām, kas pirmajā brīdī radīja šoku, stresu, diskomfortu, pat depresiju (Ar «mums» domāta vienota rietumu vēstures un kultūras telpa, – aut.)

ES lielvalstu politiķu mirkļa vājums, ko personības psiholoģijā dēvē par sagrauto cerību radītu sliktu pašsajūtu, izpaudās kā bailes adekvāti rīkoties. Šī mūsu neizlēmība Ukrainai gandrīz maksāja visas dienvidaustrumu teritorijas okupāciju. Un tā arī būtu noticis, ja Ukraina pati neizrādītu militāru pretestību Krievijas agresijai. Tā ir vitāli svarīga mācība Eiropai, arī Baltijas valstīm – būt gataviem pretstāvēšanai Krievijai. Arī ar ieročiem rokās, ja tāda nepieciešamība radīsies.

«Nevalstisko militāro organizāciju» loma Putina varas vertikālē

Senajos Austrumos valdnieka vara bija sakrāla, bet pats subjekts levitēja kā dieva sūtnis uz zemes ar absolūtu varu pār pavalstniekiem un to prātiem. Loģiski, augstā sūtņa visaptverošā kompetence netika apšaubīta. Tiesa, imperatori mēdza mirt nedabiskā nāvē, parasti ar galma «mirstīgo» konkurentu palīdzību. Tomēr imperatora krēsls nekad nepalika tukšs...

Krievijā Putina autoritārais režīms savu vadītāju ir pacēlis debesīs. 23.oktobrī Sočos notikušajā Krievijas draugu foruma prezidenta administrācijas uzlecošā zvaigzne Vjačeslavs Volodins nebija īpaši izvēlīgs vārdos: «Ir Putins – ir Krievija. Nav Putina - nav Krievijas.»

Putina personības kults Krievijā ir sasniedzis eiforiju, kas pieredzēta vien ģeneralisimusa Staļina laikā. Krievu nostalģiskās atmiņas par «mieru un kārtību» PSRS laikā, meistarīgi pasniegtas vienā katlā ar bailēm zaudēt dzimteni ārējā apdraudējuma dēļ, ir Putina režīmam izdevīgs salikums, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no nenovēršamās iekšpolitiskās katastrofas. Putinam nekad nav patikusi iekšpolitika, tomēr viņš ir spiests atzīt, ka bez varas koncentrēšanas nevar gūt panākumus ārpolitikā.

Jautājums par privātām armijas komercstruktūrām vai to hibrīdiem Krievijas valsts represīvajās struktūrās no jauna tika aktualizēts 2012.gada aprīlī, kad Krievijas Domē ciemojās valsts prezidents: «Man nav iebildumu ļaut veidot privātās militārās komercstruktūras. Ja padomā, tās dotu iespēju realizēt mūsu nacionālās intereses bez armijas tiešas/burtiskas līdzdalības. Ne tikai Krievijā.» Pateicoties «veiksmīgam» Krievijas iebrukumam Ukrainā, 2014. gada oktobrī Krievijas Dome sāka jau nopietni apspriest «nevalstisku militāro struktūru» leģitimizēšanas iespējas Krievijā.

Baltijas un Skandināvijas valstu drošības riski nav saistīti ar Krievijas armijas iebrukumu. Austrumeiropas valstu galvenie drošības riski ir Putina varas vertikālē integrēto militāro, drošības un Kremļa «mediju» struktūru koordinēta rīcība. Krievijas militārā invāzija Ukrainā parādīja šo struktūru efektivitāti, ja tās tiek darbinātas tandēmā.

Krievijas armijas līdzdalība putinistu stimulēšanā Baltijas valstīs nav iespējama. Tieši «nevalstiskās militārās komercstruktūras» ir līdz šim trūkstošais Kremļa garās rokas instruments Baltijas valstīs, kas var kļūt par efektīvu Kremļa ieroci.

Krievijas ekonomiskā šantāža vienmēr ir veiksmīgi iedarbojusies uz Latvijas politiķu prātiem, liekot viņiem bažīties par Latvijas valsts gribu un spējām pretoties. Arī Kremļa TV dezorientējošā propaganda ir nesusi augļus, sējot nedrošību Latvijas mazākumtautību, galvenokārt krievu kopienā.

Tomēr minētie Putina varas instrumenti vairāk kalpo esošās situācijas saglabāšanai, nevis Latvijas politiskās orientācijas izmaiņām, - arī kiberuzbrukumi Latvijas valsts iestādēm, enerģētikas un finanšu sektoram drīzāk ir sporādiski, nevis sistemātiski un koordinēti. Protams, Krievijas specdienestu aģenti Baltijā nav nekādi sniega tīrītāju automašīnu šoferi***.

Būtu tuvredzīgi Krievijas ietekmei Baltijas valstīs piešķirt lielāku nozīmi, nekā tā ir. Ārējais apdraudējums Latvijas drošībai ir tik liels, cik maza ir iekšpolitiskā nestabilitāte. Paust publisku nosodījumu Krievijai par iebrukumu Ukrainā spēj jebkurš ar veselo saprātu apveltīts vietējais politiķis. To spēj arī tūkstošiem krievu Latvijā un Igaunijā, bet nespēj Putina draugi un partneri. Politisko radniecību Latvijā nekad nav slēpusi partija «Saskaņa», tādēļ, kā mēdz notikt vienas ģimenes ietvaros, partija negrib objektīvi vērtēt partnera rīcību. Bet it sevišķi, ja ģimenes galva ir teroristu grupējumus atbalstošas valsts - Krievijas prezidents.

Uzziņai: Privātās militārās komercstruktūras, kas formāli var būt līdzīgas, bet praksē var ļoti fundamentāli atšķirties, piemēram, ASV un Putina Krievijā.

Privātas militārās komercstruktūras legāli eksistē ASV, Lielbritānijā, Francijā un dažās citās valstīs. To darbības spektrs ir ļoti plašs – drošības risku analīze; militāra rakstura palīdzība; konsultatīva rakstura informācijas sniegšana; privātstruktūras sniedz arī organizatoriska rakstura palīdzību, piemēram, tualetes papīra, apģērba, pārtikas piegādes savas valsts armijas daļām ārvalstīs.

Tiek lēsts, ka privātās militārās organizācijas gadā apgroza vismaz $ 100 miljardus. Nav precīzi zināms, vai patiesā summa ir lielāka, jo privātās militārās struktūras tradicionāli ir noslēgtas, ar stingru armijas disciplīnu un drakoniskām konfidencialitātes saistībām. Neskatoties uz pusslepeno darbību, demokrātiskās valstīs eksistē regulējoši un uzraudzības mehānismi, kā novērst pārlieku varas koncentrāciju šādu privātu militāru organizāciju rokās. Krievijas vārds nav atrodams šo valstu sarakstā.

* Krievijas Federācijas Federālais drošības dienests, saīsinājumā FDD (krievu: Федеральная служба безопасности Российской Федерации, ФСБ России),

** Krievijas Federācijas ārējās izlūkošanas dienests (GRU) - Главное разведывательное управление Генерального штаба Вооружённых Сил Российской Федерации)

***