Par lielu pārsteigumu, Latvijā atrast zeltu pavisam nelielos daudzumos teorētiski būtu iespējams, tomēr diez vai tas būtu kas lielāks par kniepadatas galviņas lieluma tīrradnīti. Ar to bagāts nekļūsi. Tomēr Dabas muzejā ir bijuši arī cilvēki ar prāviem maišeļiem cerībā, ka zeltu tomēr ir atraduši.
„Bieži pie mums nāk un rāda materiālus, par ko mēs, ģeologi, savā starpā smejamies un saucam par kaķu zeltu – tas īstenībā ir baltā vizla, kas sadalījusies plāksnītēs un vizuļo kā mazi zelta gabaliņi,” stāsta Dabas muzeja Ģeoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte.
Citādi ir ar dimantiem. Izrādās, ka pat vairākās vietās Latvijā ir atrastas smiltis, kuru saturā esošie minerāli pavisam droši liecina par šo dārgakmeņu klātbūtni.
„Kādreiz te vēl to skatījās speciālisti, kas dimanta raktuvēs Jakutijā strādāja, tad viņi teica - jums noteikti vajadzētu būt dimantiem zemes dzīlēs,” stāsta Saulīte.
Kopš padomju laikiem šie pētījumi gan ir apturēti, tāpēc līdz galam nav izpētīts, kādā dziļumā dārgakmeņi varētu būt atrodami, taču skaidrs - arot lauku, dimantus atrast noteikti nevarēs.
Arī Valsts proves uzraudzības inspekcijā, kas veic visu iespējamo atradumu ekspertīzes, nav gadījies redzēt nevienu Latvijā atrastu tīrradni.
„Mēs neesam sastapušies ar gadījumiem, ka tas ir bijis zelts vai dimanti, bet visbiežāk tie ir dažāda veida spīdīgi minerāli, piemēram, dzelzs pirīts, kas ir visbiežāk sastopamais minerāls, kuru jauc ar zeltu, jo tam ir metālisks spīdums un zelta krāsa,” stāsta inspekcijas vadītājs Pēteris Brangulis.
Sprīdīša sekotājiem vislielākās cerības ir atrast kādas zemē apraktas zeltlietas.